Lūkas 1:1—80
1 Tā kā nu jau daudzi ir centušies apkopot ziņas par notikumiem, kam mēs pilnībā ticam,
2 turklāt mums par šiem notikumiem ir pastāstījuši arī tie, kas jau no sākuma bija to aculiecinieki un kalpotāji, kuri sludina vēsti,
3 tad arī es, no iesākuma visam rūpīgi izsekojis, apņēmos tos pēc kārtas tev aprakstīt, augsti godātais Teofil,
4 lai tu skaidri redzētu, cik uzticams ir viss, kas tev ir stāstīts un mācīts.
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda* laikā bija kāds priesteris, vārdā Zaharja, no Abijas vienības, un viņam bija sieva no Ārona meitām, ko sauca par Elizabeti.
6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā, jo staigāja nevainojami pēc visiem Jehovas baušļiem un likumiem.
7 Taču viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un viņi abi bija jau krietni gados.
8 Reiz, kad Zaharja pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, jo bija viņa vienības kārta to darīt,
9 viņš pēc priesteru vidū pieņemtās kārtības tika izraudzīts, lai ieietu Jehovas svētnīcā un kvēpinātu,
10 un pulks ļaužu kvēpināmā stundā ārpusē lūdza Dievu.
11 Viņam parādījās Jehovas eņģelis, kas stāvēja pa labi no kvēpināšanas altāra.
12 To redzēdams, Zaharja apjuka, un viņu pārņēma bailes.
13 Bet eņģelis viņam teica: ”Nebaidies, Zaharja! Tavas karstās lūgšanas ir uzklausītas. Tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu viņu nosauksi par Jāni.
14 Tu priecāsies un līksmosi, un daudziem būs prieks par viņa dzimšanu,
15 jo viņš būs dižens Jehovas acīs. Bet viņš nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne reibinošu dzērienu, un jau no mātes klēpja viņu piepildīs svētais gars.
16 Daudzus Izraēla dēlus viņš pamudinās atgriezties pie Jehovas, viņu Dieva.
17 Viņš ies tam pa priekšu ar Elijas garu un spēku, lai tēvu sirdis padarītu tādas kā bērniem* un nepaklausīgos pievērstu taisno gudrībai, lai vestu pie Jehovas sagatavotus ļaudis.”
18 Zaharja eņģelim jautāja: ”Kā lai es zinu, ka tā būs? Es taču esmu jau vecs, un arī mana sieva ir krietni gados.”
19 Eņģelis viņam atbildēja: ”Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts runāt ar tevi un paziņot tev šo labo vēsti.
20 Bet tu būsi mēms un nespēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks, jo tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā.”
21 Tikmēr ļaudis gaidīja Zaharju un brīnījās, kāpēc viņš tik ilgi kavējas svētnīcā.
22 Kad viņš iznāca ārā, viņš nespēja neko tiem pateikt, un tie atskārta, ka viņš svētnīcā ir redzējis kaut ko pārdabisku. Vēl aizvien būdams mēms, viņš rādīja tiem zīmes.
23 Kad viņa kalpošanas laiks bija beidzies, viņš atgriezās mājās.
24 Pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un piecus mēnešus nerādījās cilvēkos. Viņa teica:
25 ”Tā Jehova šajās dienās ir izturējies pret mani: viņš ir pievērsies man un licis izzust manam negodam cilvēku priekšā.”
26 Sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu Nācareti
27 pie jaunavas, kas bija saderināta ar kādu vīrieti, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama; šo jaunavu sauca Marija.
28 Ieradies pie viņas, Gabriēls teica: ”Esi sveicināta, tu, kurai parādīta labvēlība! Jehova ir ar tevi.”
29 Bet viņa, to dzirdot, ļoti apjuka un domāja, ko gan šāds sveiciens varētu nozīmēt.
30 Tāpēc eņģelis viņai teica: ”Nebaidies, Marija, jo tu esi ieguvusi labvēlību Dieva acīs.
31 Tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu, un nosauksi viņu par Jēzu.
32 Viņš būs dižens, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Jehova, Dievs, viņam piešķirs viņa tēva Dāvida troni.
33 Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valdīšanai nepienāks gals.”
34 Bet Marija jautāja eņģelim: ”Kā tas var būt, ja man nekad nav bijis tuvības ar vīrieti?”
35 Eņģelis viņai atbildēja: ”Pār tevi nāks svētais gars un klāsies Visaugstākā spēks, tāpēc to, kas piedzims, sauks par svētu, par Dieva Dēlu.
36 Lūk, arī tava radiniece Elizabete savos gados gaida dēlu — tā, ko dēvēja par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī.
37 Jo Dievam nekas nav neiespējams*.”
38 Tad Marija teica: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai notiek ar mani, kā esi teicis!” Pēc tam eņģelis no viņas aizgāja.
39 Tajās dienās Marija sataisījās un steigšus devās uz kalnu apgabalu, uz pilsētu Jūdas zemē.
40 Tur viņa iegāja Zaharjas namā un sveicināja Elizabeti.
41 Kad Elizabete dzirdēja Marijas sveicienu, mazulis viņas klēpī palēcās, Elizabeti piepildīja svētais gars
42 un viņa skaļā balsī iesaucās: ”Svētīta tu esi starp sievietēm, un svētīts ir tava klēpja auglis!
43 No kurienes man tāds gods, ka mana Kunga māte ir atnākusi pie manis?
44 Tiklīdz tavs sveiciens nonāca manās ausīs, mazulis manā klēpī līksmi palēcās.
45 Laimīga ir tā, kas ticējusi, jo viss, ko viņai ir teicis Jehova, piepildīsies.”
46 Marija sacīja: ”Mana dvēsele daudzina Jehovu,
47 un mans gars līksmo par Dievu, manu Glābēju,
48 jo viņš ir pievērsis uzmanību savai necilajai kalponei. No šī brīža visas paaudzes mani sauks par laimīgu,
49 jo Spēcīgais man ir darījis lielas lietas. Svēts ir viņa vārds,
50 un no paaudzes paaudzē viņš dāvā žēlastību tiem, kas viņu bīstas.
51 Ar savu roku viņš ir paveicis varenus darbus, viņš ir izklīdinājis tos, kam sirdī augstprātīgi nodomi.
52 Viņš ir gāzis no troņiem varenos, bet paaugstinājis necilos,
53 izsalkušajiem viņš ir devis papilnam laba, bet bagātos aizsūtījis prom tukšā.
54 Viņš ir nācis palīgā savam kalpam Izraēlam, pieminēdams savu solījumu būt žēlsirdīgam
55 pret Ābrahāmu un tā pēcnācējiem mūžīgi, kā jau viņš ir teicis mūsu tēviem.”
56 Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus, bet pēc tam atgriezās mājās.
57 Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls.
58 Kad kaimiņi un viņas radi dzirdēja, ka Jehova viņai ir parādījis lielu žēlastību, tie priecājās kopā ar viņu.
59 Astotajā dienā tie nāca apgraizīt bērnu un gribēja to nosaukt tēva vārdā par Zaharju,
60 bet bērna māte iebilda: ”Nē, viņu sauks Jānis!”
61 Tie viņai teica: ”Tā nesauc nevienu no taviem radiem,”
62 un ar zīmēm prasīja bērna tēvam, kā viņš gribētu, lai to nosauc.
63 Viņš palūdza dēlīti un uzrakstīja: ”Viņa vārds ir Jānis.” Tad tie visi brīnījās.
64 Tūlīt pat viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un viņš sāka runāt, slavēdams Dievu.
65 Visus, kas dzīvoja kaimiņos, pārņēma bailes, un par notikušo runāja visā Jūdejas kalnu apgabalā.
66 Visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī un teica: ”Kas gan būs šis bērns?”, jo Jehovas roka bija ar viņu.
67 Bet Zaharju, bērna tēvu, piepildīja svētais gars, un viņš pravietoja:
68 ”Lai slavēts Jehova, Izraēla Dievs, kas ir apžēlojies par savu tautu un to izglābis!
69 Viņš mums ir pacēlis glābšanas ragu sava kalpa Dāvida namā —
70 kā jau viņš ar savu svēto praviešu muti senos laikos ir runājis
71 par glābšanu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, —
72 lai parādītu mums žēlastību, ko viņš bija solījis mūsu tēviem, un pieminētu savu svēto līgumu*,
73 zvērestu, ko viņš ir devis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74 piešķirt mums, izglābtiem no ienaidnieku rokām, godu bezbailīgi kalpot* viņam
75 uzticībā un taisnīgumā visu savu mūžu.
76 Bet tevi, bērns, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi pa priekšu Jehovam sagatavot viņam ceļu
77 un stāstīt viņa tautai vēsti par glābšanu, ko var dot grēku piedošana,
78 mūsu Dieva sirsnīgās līdzjūtības dēļ. Šī līdzjūtība liks rītausmai no augstumiem atspīdēt pār mums,
79 lai apgaismotu tos, kas dzīvo tumsā un nāves ēnā, un lai sekmīgi vadītu mūsu soļus miera ceļā.”
80 Un bērns auga un kļuva stiprs garā. Viņš dzīvoja nomaļās vietās līdz tai dienai, kad viņš parādījās Izraēlam.
Zemsvītras piezīmes
^ T.i., Hēroda Lielā.
^ Vai ”lai pievērstu tēvu sirdis bērniem”.
^ Vai ”nav nekā tāda, ko Dievs teiktu, bet nespētu piepildīt”.
^ Vai ”derību”.
