Lūkas 14:1—35
14 Reiz sabatā viņš bija ieradies uz mielastu pie kāda varasvīra, kas bija farizejs, un tie, kas bija namā, uzmanīgi viņu vēroja.
2 Viņa priekšā bija kāds cilvēks, kam bija tūska.
3 Jēzus jautāja bauslības zinātājiem un farizejiem: ”Vai sabatā ir atļauts dziedināt vai ne?”
4 Bet tie klusēja. Viņš pieskārās slimajam, to izdziedināja un ļāva tam iet.
5 Tad viņš tiem sacīja: ”Ja jums sabatā dēls vai vērsis iekristu akā, kurš no jums to tūlīt pat nevilktu ārā?”
6 Un tie viņam neko nespēja atbildēt.
7 Redzēdams, ka ielūgtie viesi sev izraugās labākās vietas, viņš tiem pastāstīja kādu piemēru:
8 ”Ja kāds tevi ielūdz uz kāzām, neieņem labāko vietu. Var gadīties, ka ir ielūgts arī kāds ievērojamāks par tevi,
9 un tas, kas jūs abus ir uzaicinājis, nāks un tev teiks: ”Dod vietu šim cilvēkam!” Tad tev ar kaunu būs jāiet ieņemt zemāko vietu.
10 Bet, kad esi ielūgts, ej un atlaidies zemākajā vietā, tad tas, kas tevi ir uzaicinājis, nāks un tev teiks: ”Draugs, ieņem augstāku vietu!” Tad tu būsi pagodināts visu pārējo viesu priekšā.
11 Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”
12 Pēc tam viņš vērsās arī pie cilvēka, kas viņu bija ielūdzis: ”Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, brāļus, radus vai bagātus kaimiņus, jo viņi savukārt varētu uzaicināt tevi un tā tev būtu atlīdzināts.
13 Rīkojot viesības, aicini trūcīgus, kroplus, klibus un aklus cilvēkus,
14 tad tu būsi laimīgs, jo viņiem nav nekā, ar ko tev atlīdzināt, un tev atlīdzinās, kad tiks celti augšā taisnie.”
15 To dzirdēdams, viens no viesiem viņam teica: ”Laimīgs tas, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!”
16 Jēzus tam sacīja: ”Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un ielūdza daudzus.
17 Kad mielasta laiks bija klāt, viņš sūtīja savu kalpu teikt aicinātajiem: ”Nāciet, jo viss jau ir gatavs.”
18 Bet tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: ”Es esmu nopircis tīrumu, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, atvaino mani!”
19 Cits teica: ”Es esmu nopircis piecus pārus vēršu un dodos tos pārbaudīt. Lūdzu, atvaino mani!”
20 Vēl cits atrunājās: ”Es tikko esmu apprecējies, tāpēc nevaru atnākt.”
21 Kalps pārnācis to izstāstīja kungam. Tad saimnieks sadusmojās un sacīja kalpam: ”Steigšus izej pilsētas galvenajās ielās un sānielās un atved šurp trūcīgus, kroplus, aklus un klibus cilvēkus!”
22 Pēc kāda laika kalps ziņoja: ”Kungs, ir izdarīts, kā tu pavēlēji, tomēr vēl ir vieta.”
23 Kungs sacīja kalpam: ”Ej pa ceļiem un lauku takām un liec ļaudīm nākt šurp, lai mans nams būtu pilns.
24 Jo es jums saku: neviens no tiem, kas bija ielūgti, nebaudīs manu mielastu.””
25 Viņam līdzi gāja daudz ļaužu, un viņš, pagriezies pret tiem, teica:
26 ”Ja kāds nāk pie manis un neienīst* savu tēvu, māti, sievu, bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dvēseli*, viņš nevar būt mans māceklis.
27 Kas nenes savu moku stabu un nenāk man līdzi, tas nevar būt mans māceklis.
28 Kurš no jums, ja gribētu celt torni, vispirms neapsēstos un neaprēķinātu izmaksas, lai redzētu, vai viņam pietiks līdzekļu darba pabeigšanai?
29 Citādi viņš ieliks pamatus, bet nevarēs torni pabeigt, un visi, kas to redzēs, sāks viņu izsmiet
30 un runāt: ”Šis cilvēks sāka būvēt, bet nespēja pabeigt!”
31 Un kurš ķēniņš, dodamies karot ar citu ķēniņu, vispirms neapsēstos un neapspriestos, vai viņš ar desmit tūkstošiem karavīru spēs stāties pretī tam, kas nāk pret viņu ar divdesmit tūkstošiem?
32 Un, ja viņš to nespēs, tad, kamēr otrs vēl ir tālu, viņš sūtīs pie tā vēstnešus un lūgs mieru.
33 Tāpat arī neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
34 Sāls, protams, ir laba lieta. Bet, ja sāls zaudē sāļumu, kā lai tam piešķir garšu?
35 Tas vairs neder ne zemei, ne mēslojumam, un to izmet ārā. Kam ir ausis, lai klausītos, tas lai klausās!”
