Lūkas 15:1—32
15 Visi nodokļu ievācēji un grēcinieki nāca pie viņa, lai viņu klausītos,
2 bet farizeji un rakstu mācītāji neapmierināti sačukstējās: ”Šis cilvēks ir draugos ar grēciniekiem un ēd kopā ar tiem.”
3 Tad viņš tiem pastāstīja šādu līdzību:
4 ”Kurš no jums, ja tam būtu simt aitu un viena no tām pazustu, neatstātu deviņdesmit deviņas tuksnesī un neietu meklēt pazudušo, līdz to atrastu?
5 Un, to atradis, viņš cels to sev uz pleciem un priecāsies.
6 Pārnācis mājās, viņš sasauks savus draugus un kaimiņus un tiem teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradis savu pazudušo aitu.”
7 Es jums saku, ka tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam grēku nožēla nav vajadzīga.
8 Un kura sieviete, ja tai būtu desmit drahmu* un tā vienu pazaudētu, neiedegtu gaismekli, neizslaucītu māju un cītīgi nemeklētu to, līdz atrastu?
9 Un, to atradusi, viņa sasauks savas draudzenes un kaimiņienes un teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi.”
10 Es jums saku: tāpat Dieva eņģeļiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus.”
11 Tad viņš teica: ”Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Jaunākais sacīja tēvam: ”Tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienākas!” Un tēvs sadalīja starp tiem savu mantu.
13 Pēc dažām dienām jaunākais dēls paņēma visu un aizceļoja uz tālu zemi, kur izšķieda savu mantu, trakulīgi uzdzīvodams.
14 Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš nonāca trūkumā.
15 Viņš pat aizgāja pie kāda tās zemes pilsoņa un to pierunāja viņu nolīgt, un tas viņu sūtīja savos laukos ganīt cūkas.
16 Viņš kāroja remdēt izsalkumu kaut vai ar pākstīm*, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Atjēdzies viņš sacīja: ”Cik manam tēvam nav algādžu, kam maizes ir pārpārēm, bet es te mirstu badā!
18 Es celšos, iešu pie tēva un teikšu viņam: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi!
19 Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!””
20 Tad viņš cēlās un gāja pie tēva. Viņam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja, iežēlojās un skrēja viņam pretī, viņu apskāva un noskūpstīja.
21 Bet dēls sacīja: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!”
22 Taču tēvs pavēlēja saviem kalpiem: ”Ātri atnesiet vislabāko tērpu un ģērbiet viņam mugurā, velciet viņam gredzenu pirkstā un sandales kājās!
23 Atvediet un nokaujiet nobarotu teļu, un tad ēdīsim un līksmosim,
24 jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atrasts.” Un viņi sāka līksmot.
25 Bet vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca mājās un bija jau tuvu, viņš izdzirdēja mūziku un dejošanu.
26 Viņš pasauca kādu kalpu un prasīja, kas tur notiek.
27 Tas atbildēja: ”Tavs brālis ir pārnācis, un tēvs ir nokāvis nobarotu teļu, jo viņš ir atguvis savu dēlu sveiku un veselu.”
28 Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad iznāca tēvs un sāka viņu pierunāt.
29 Viņš atteica tēvam: ”Jau tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavus rīkojumus, taču tu man ne reizi neesi devis pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem varētu palīksmoties.
30 Bet, tiklīdz ieradās šis tavs dēls, kas ir notriecis tavu mantu, dzīvodams ar netiklēm, tu viņam nokāvi nobarotu teļu.”
31 Tēvs viņam sacīja: ”Bērns, tu vienmēr esi ar mani, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,
32 bet mums jālīksmojas un jāpriecājas, jo tavs brālis bija miris un tagad ir dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atrasts.””
