Lūkas 19:1—48
19 Viņš iegāja Jērikā un gāja tai cauri.
2 Tur bija kāds cilvēks, vārdā Zakhajs, kas bija nodokļu ievācēju priekšnieks, bagāts vīrs.
3 Viņš gribēja redzēt, kāds tas Jēzus ir, bet ļaužu dēļ nevarēja, jo bija maza auguma.
4 Tāpēc viņš paskrēja uz priekšu un uzkāpa sikomorē, lai ieraudzītu Jēzu, kam vajadzēja iet pa to ceļu.
5 Nonācis līdz tai vietai, Jēzus paskatījās augšup un teica viņam: ”Zakhaj, kāp aši lejā, jo šodien man jāpaliek tavā namā!”
6 Tas veicīgi nokāpa lejā un ar prieku uzņēma viņu pie sevis.
7 To redzot, visi sāka neapmierināti sačukstēties: ”Paskat tik! Viņš viesojas pie grēcīga cilvēka.”
8 Bet Zakhajs piecēlās un teica Kungam: ”Pusi no sava īpašuma, Kungs, es atdošu trūcīgajiem, un, ko es esmu izspiedis ar nepatiesām apsūdzībām, to es atmaksāšu četrkārt.”
9 Tad Jēzus sacīja: ”Šodien šim namam ir atnākusi glābšana, jo arī šis ir Ābrahāma dēls.
10 Jo Cilvēka dēls ir atnācis meklēt un glābt pazudušo.”
11 Viņš pastāstīja saviem klausītājiem arī kādu līdzību, jo viņš bija tuvu Jeruzālemei un tie domāja, ka tūlīt jāparādās Dieva valstībai.
12 Viņš teica: ”Kāds augstdzimis cilvēks taisījās doties uz tālu zemi, lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos.
13 Pasaucis desmit savus kalpus, viņš tiem iedeva desmit minas* un sacīja: ”Lieciet tās lietā, kamēr es atgriezīšos!”
14 Bet citi tās zemes pilsoņi viņu ienīda un nosūtīja aiz viņa vēstnešus ar ziņu: ”Mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums.”
15 Kad viņš bija saņēmis ķēniņa varu un atgriezies, viņš pasauca pie sevis kalpus, kam bija iedevis sudraba naudu, lai noskaidrotu, cik tie ir nopelnījuši, liekot šo naudu lietā.
16 Pirmais atnāca un teica: ”Kungs, tava mina ir nesusi desmit minu peļņu.”
17 Viņš tam sacīja: ”Labi darīts, krietnais kalp! Tā kā tu esi bijis uzticams tik mazā lietā, es piešķiru tev varu pār desmit pilsētām.”
18 Tad atnāca otrs un teica: ”Tava mina, kungs, ir nesusi piecu minu peļņu.”
19 Arī tam viņš atbildēja: ”Tavā pārziņā būs piecas pilsētas.”
20 Bet vēl cits atnāca un teica: ”Kungs, te būs tava mina, es to biju noglabājis lakatā.
21 Es baidījos no tevis, jo tu esi skarbs cilvēks. Tu ņem, ko neesi noguldījis, un pļauj, ko neesi sējis.”
22 Viņš tam sacīja: ”Es tevi tiesāšu ar taviem paša vārdiem, nelietīgais kalp! Tu taču zināji, ka es esmu skarbs cilvēks, kas ņem, ko nav noguldījis, un pļauj, ko nav sējis, vai ne?
23 Kāpēc tad tu manu sudraba naudu nenoguldīji pie naudas mainītājiem? Tad es pārradies to dabūtu ar procentiem.”
24 Un viņš teica tiem, kas tur stāvēja: ”Atņemiet viņam minu un iedodiet to tam, kam ir desmit minu.”
25 Tie iebilda: ”Kungs, viņam jau ir desmit minu.”
26 Bet viņš atteica: ”Es jums saku: ikvienam, kam ir, dos vēl, bet, kam nav, tam atņems pat to, kas tam ir.
27 Bet manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es valdītu pār viņiem, atvediet šurp un nogaliniet manā priekšā!””
28 To pastāstījis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi.
29 Kad viņš bija netālu no Betfagas un Betānijas, kas atrodas kalnā, ko sauc par Eļļas kalnu*, viņš nosūtīja divus mācekļus,
30 teikdams: ”Aizejiet uz ciemu, ko redzat sev priekšā, un, kad būsiet tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu jaunu ēzeli, uz kura neviens cilvēks vēl nekad nav sēdējis. Atraisiet to un atvediet šurp.
31 Bet, ja kāds jums vaicās: ”Kāpēc jūs to sienat vaļā?”, sakiet tā: ”To vajag Kungam.””
32 Tad tie, ko viņš bija sūtījis, aizgāja un redzēja, ka viss ir tieši tā, kā viņš bija teicis.
33 Bet, kad tie sēja ēzeli vaļā, tā īpašnieki jautāja: ”Kāpēc jūs atsienat ēzeli?”
34 Tie atbildēja: ”To vajag Kungam.”
35 Un tie aizveda to pie Jēzus, uzmeta ēzelim savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam mugurā.
36 Viņam jājot, ļaudis klāja uz ceļa savas drēbes.
37 Tiklīdz viņš nonāca līdz ceļam, kas veda lejup no Eļļas kalna, viss mācekļu pulks sāka skaļā balsī priecīgi slavēt Dievu par visiem varenajiem darbiem, ko viņi bija redzējuši,
38 un sauca: ”Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Jehovas vārdā! Miers debesīs, un gods tam, kas debesu augstumos!”
39 Daži farizeji, kas bija pūlī, viņam teica: ”Skolotāj, apsauc savus mācekļus!”
40 Bet viņš atbildēja: ”Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi kliegs.”
41 Kad viņš bija tuvu pilsētai, viņš, paskatījies uz to, sāka par to raudāt
42 un sacīja: ”Kaut jel tu šodien būtu sapratusi, kas ir vajadzīgs mieram! Bet tagad tas ir apslēpts tavām acīm.
43 Tevi gaida dienas, kad tavi ienaidnieki uzslies ap tevi nocietinājumus no nosmailinātiem baļķiem*, tevi ielenks un māksies tev virsū no visām pusēm,
44 nolīdzinās tevi līdz ar zemi, satrieks tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās tevī akmeni uz akmens, jo tu neaptvēri, ka ir tavs pārbaudes laiks.”
45 Viņš iegāja templī un sāka dzīt ārā tos, kas tur tirgojās,
46 teikdams: ”Ir rakstīts: ”Mans nams būs lūgšanu nams,” — bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”
47 Un viņš ik dienas mācīja templī, bet virspriesteri, rakstu mācītāji un tautas ievērojamākie vīri prātoja, kā viņu nonāvēt.
48 Taču viņi nevarēja izdomāt, kā to izdarīt, jo ļaudis visi kā viens turējās pie viņa, lai viņā klausītos.
Zemsvītras piezīmes
^ Grieķu mina svēra 340 g un līdzinājās aptuveni trīs mēnešu algai (ap 100 drahmām).
^ Vai ”Olīvkalnu”.
^ Vai ”palisādi”.
