Lūkas 8:1—56
8 Neilgi pēc tam viņš sāka apstaigāt pilsētas un ciemus, sludinādams un stāstīdams labo vēsti par Dieva valstību. Kopā ar viņu bija tie divpadsmit,
2 kā arī sievietes, kas bija atbrīvotas no ļauniem gariem un izdziedinātas no slimībām: Marija, saukta par Magdalēnu, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni,
3 Joanna, Hēroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, Zuzanna un daudzas citas sievietes, kas viņiem kalpoja, likdamas lietā savu rocību.
4 Kad daudz ļaužu bija sapulcējušies kopā ar tiem, kas gāja viņam līdzi no pilsētas uz pilsētu, viņš tiem stāstīja līdzību:
5 ”Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, dažas sēklas nokrita ceļmalā un tika samīdītas, un debesu putni tās apēda.
6 Dažas citas nokrita uz klints, bet, izdzinušas asnus, nokalta, jo tām nebija mitruma.
7 Vēl dažas nokrita starp ērkšķiem, un ērkšķi, kas izauga līdz ar tām, nomāca uzdīgušo.
8 Bet dažas citas iekrita labā zemē un, izdzinušas asnus, nesa simtkārtīgu ražu.” To pateicis, viņš iesaucās: ”Kam ir ausis, lai klausītos, tas lai klausās!”
9 Mācekļi sāka viņu iztaujāt, ko šī līdzība nozīmē.
10 Viņš paskaidroja: ”Jums ir ļauts saprast Dieva valstības dievišķos noslēpumus, bet pārējo dēļ tas tiek stāstīts līdzībās, lai viņi skatītos, bet nesaskatītu, lai viņi dzirdētu, bet neuztvertu teiktā jēgu.
11 Lūk, ko šī līdzība nozīmē: sēkla ir Dieva vārds.
12 Tās, kas ceļmalā, ir tie, kas ir dzirdējuši vārdu; tad atnāk Velns un paņem to no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu izglābti.
13 Tās, kas uz klints, ir tie, kas vārdu dzird un to ar prieku uzņem, bet tiem nav sakņu. Kādu laiku tie tic, bet pārbaudījumu laikā atkrīt.
14 Savukārt tās, kas iekrita starp ērkšķiem, ir tie, kas ir dzirdējuši vārdu, bet šīs dzīves raizes, bagātība un baudas viņus pārņem savā varā, tā ka viņi tiek pilnīgi pārmākti un viņu augļi nesasniedz gatavību.
15 Bet tās, kas labā zemē, ir cilvēki ar labu un krietnu sirdi, kuri vārdu dzird, patur to savā sirdī un nes augļus, būdami izturīgi.
16 Iededzis gaismekli, neviens tam neliek virsū trauku, nedz arī liek to zem gultas, bet gan novieto redzamā vietā, lai tiem, kas nāk iekšā, būtu gaisma.
17 Jo nav nekā slepena, kas netaps atklāts, un nekā apslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks gaismā.
18 Tāpēc pievērsiet uzmanību tam, kā jūs klausāties, jo tam, kam ir, dos vēl, bet, kam nav, atņems pat to, kas viņam, pēc paša domām, pieder.”
19 Tad pie viņa atnāca māte un brāļi, bet daudzo ļaužu dēļ tie nevarēja tikt viņam klāt.
20 Viņam tika paziņots: ”Tava māte un brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.”
21 Bet viņš atteica: ”Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.”
22 Kādu dienu viņš ar mācekļiem iekāpa laivā un tiem sacīja: ”Pārcelsimies uz ezera otru krastu!” Un viņi devās ceļā.
23 Tiem braucot, viņš aizmiga. Pēkšņi ezerā izcēlās spēcīga vētra, un viņiem draudēja briesmas, jo laiva pildījās ar ūdeni.
24 Tie piegāja pie viņa un modināja viņu ar vārdiem: ”Skolotāj, Skolotāj, mēs tūlīt iesim bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus, tie norima, un viss kļuva rāms.
25 ”Kur ir jūsu ticība?” viņš vaicāja mācekļiem. Izbijušies tie brīnījās un runāja savā starpā: ”Kas viņš īsti ir, ja pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”
26 Viņi piestāja krastā gerasiešu zemē, kas ir iepretī Galilejai.
27 Kad viņš izkāpa krastā, viņam pretī iznāca kāds cilvēks no pilsētas. Tas bija dēmonu apsēsts, tāpēc jau krietnu laiku nebija nēsājis drēbes un dzīvoja nevis mājās, bet kapos.
28 Ieraudzījis Jēzu, tas iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: ”Ko tu no manis gribi*, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Lūdzu, nemoki mani!”
29 (Jo viņš bija licis nešķīstajam garam iznākt no šī cilvēka. Jau ilgu laiku gars to bija turējis savā varā, un, kaut arī to bieži bija slēguši ķēdēs un dzelžos un apsargājuši, ik reizi tas pārrāva važas un dēmons to dzina uz nomaļām vietām.)
30 Jēzus tam jautāja: ”Kā tevi sauc?” Tas atbildēja: ”Leģions,” — jo tajā bija iegājuši daudz dēmonu.
31 Un tie lūdzās, lai viņš tos nesūtītu bezdibenī.
32 Netālu uz kalna ganījās liels cūku bars, un tie lūdza, lai viņš tiem atļautu ieiet cūkās; viņš tiem arī atļāva.
33 Tad dēmoni izgāja no tā cilvēka un iegāja cūkās, un ganāmpulks metās pāri kraujai ezerā un noslīka.
34 Kad gani redzēja, kas ir noticis, viņi aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos.
35 Tad ļaudis nāca skatīties, kas ir noticis. Atnākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja cilvēku, no kura bija izgājuši dēmoni, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās.
36 Tie, kas to bija redzējuši, pastāstīja, kā dēmonu apsēstais cilvēks bija kļuvis vesels.
37 Un visi cilvēki no apkārtējās gerasiešu zemes viņu lūdza doties prom no turienes, jo tos bija sagrābušas lielas bailes. Tad viņš iekāpa laivā un devās atpakaļ.
38 Taču vīrs, no kura bija izgājuši dēmoni, lūdzās, lai tam atļautu palikt pie viņa, bet viņš to sūtīja prom, teikdams:
39 ”Atgriezies mājās un stāsti, ko Dievs tavā labā ir darījis.” Tas aizgāja un stāstīja visā pilsētā, ko Jēzus bija darījis tā labā.
40 Kad Jēzus atgriezās, ļaudis viņu laipni uzņēma, jo tie visi viņu gaidīja.
41 Tad ieradās kāds vīrs, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks. Viņš nokrita pie Jēzus kājām un lūdzās, lai tas atnāktu uz viņa māju,
42 jo viņa vienīgā meita, kurai bija ap divpadsmit gadu, bija tuvu nāvei.
Jēzum ejot, ļaudis drūzmējās ap viņu.
43 Kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana un kuru neviens nebija spējis izdziedināt,
44 pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbju apakšmalu, un tūlīt pat asiņošana beidzās.
45 Jēzus jautāja: ”Kas man pieskārās?” Kad visi liedzās, Pēteris teica: ”Skolotāj, tev visapkārt ir ļaudis, kas spiežas tev virsū.”
46 Tomēr Jēzus iebilda: ”Kāds man pieskārās, jo es jutu, ka no manis izgāja spēks.”
47 Redzēdama, ka viņai nav izdevies palikt nepamanītai, sieviete trīcēdama nāca, nokrita zemē viņa priekšā un, visiem dzirdot, izstāstīja, kāpēc ir pieskārusies viņam un kā vienā mirklī ir kļuvusi vesela.
48 Bet viņš tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi — ej ar mieru!”
49 Kamēr viņš vēl runāja, atnāca kāds cilvēks no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Neapgrūtini vairs skolotāju.”
50 Jēzus, to dzirdējis, sacīja: ”Nebaidies, tikai tici, un viņa tiks izglābta.”
51 Kad viņš pienāca pie mājas, viņš nevienam citam neļāva iet iekšā kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim, Jēkabam un meitenes tēvam un mātei.
52 Visi ļaudis tur raudāja un sērās dauzīja sev pa krūtīm viņas dēļ. Bet viņš teica: ”Neraudiet, jo viņa nav nomirusi, bet gan guļ.”
53 Tad tie sāka viņu izsmiet, jo zināja, ka viņa ir mirusi.
54 Bet viņš saņēma tās roku un iesaucās: ”Meitenīt, celies augšā!”
55 Tās gars atgriezās, meitene uzreiz piecēlās, un viņš lika tai dot ēst.
56 Vecāki bija bezgala priecīgi, taču viņš tiem piekodināja nevienam nestāstīt par notikušo.
Zemsvītras piezīmes
^ Burt. ”Kas man un tev?”. Idioma; sk. 15. pielikumu.
