Lūkas 9:1—62
9 Tad viņš sasauca tos divpadsmit un deva tiem spēku un varu pār visiem dēmoniem, kā arī spēku dziedināt slimības.
2 Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt
3 un tiem teica: ”Neņemiet ceļā līdzi neko — ne spieķi, ne pārtikas somu, ne maizi, ne sudraba naudu, nedz arī otru kreklu*.
4 Bet, lai kur jūs ieietu kādā mājā, palieciet tur un dodieties ceļā no turienes.
5 Un, ja kaut kur cilvēki jūs neuzņem, tad, aizejot no tādas pilsētas, nokratiet putekļus no kājām par liecību pret tiem.”
6 Tad tie devās ceļā un apstaigāja ciemus, visur sludinot labo vēsti un dziedinot cilvēkus.
7 Bet par visiem šiem notikumiem izdzirdēja zemes valdnieks* Hērods* un bija lielā neizpratnē, jo daži teica, ka Jānis esot piecēlies no mirušajiem,
8 citi — ka esot parādījies Elija, bet vēl citi — ka augšā esot cēlies kāds no senajiem praviešiem.
9 Hērods teica: ”Jānim es nocirtu galvu. Kas tad ir šis, par ko es dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja iespēju to redzēt.
10 Kad apustuļi atgriezās, tie izstāstīja Jēzum visu, ko bija darījuši. Viņš tos ņēma sev līdzi, un viņi vieni paši devās uz pilsētu, ko sauc par Betsaidu,
11 bet ļaudis, to uzzinājuši, viņam sekoja. Viņš tos laipni uzņēma un runāja ar tiem par Dieva valstību, kā arī darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanu.
12 Diena jau sliecās uz vakarpusi. Tie divpadsmit atnāca pie viņa un sacīja: ”Sūti ļaudis, lai viņi aiziet uz apkārtējiem ciemiem un lauku sētām un sameklē sev naktsmājas un ēdienu, jo mēs te esam nomaļā vietā.”
13 Taču viņš atteica: ”Dodiet jūs viņiem ēst.” Tie iebilda: ”Mums nekā vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis, ja nu vienīgi mēs paši ietu un nopirktu pārtiku visiem šiem cilvēkiem.”
14 Tur bija apmēram pieci tūkstoši vīriešu. ”Lieciet tiem apsēsties grupās pa kādiem piecdesmit,” viņš mācekļiem norādīja.
15 Tie tā arī izdarīja, un visi atlaidās zemē.
16 Tad viņš, paņēmis piecas maizes un abas zivis, paskatījās uz debesīm, lūgšanā pateicās par tām, pārlauza tās un deva mācekļiem, lai tie tās izdalītu ļaudīm.
17 Visi ēda, līdz bija paēduši, un viss, kas palika pāri, tika savākts — divpadsmit grozi ar maizes gabaliem.
18 Vēlāk, kad viņš vienatnē lūdza Dievu, pie viņa sanāca mācekļi, un viņš tiem jautāja: ”Ko ļaudis saka par to, kas es esmu?”
19 Tie atbildēja: ”Jānis Kristītājs, citi — Elija, vēl citi — kāds no senajiem praviešiem, kas cēlies augšā.”
20 Tad viņš vaicāja: ”Bet kā jūs paši domājat, kas es esmu?” Pēteris atbildēja: ”Dieva Svaidītais*.”
21 Pēc tam viņš tos stingri nobrīdināja un piekodināja nevienam to nestāstīt,
22 piebilzdams: ”Cilvēka dēlam būs daudz jācieš, vecākie, virspriesteri un rakstu mācītāji viņu atraidīs, viņu nogalinās, un trešajā dienā viņš celsies augšā.”
23 Vērsdamies pie visiem, viņš teica: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis, paņem savu moku stabu* un, dienu no dienas to nesdams, pastāvīgi man seko.
24 Jo, kas grib glābt savu dvēseli*, tas to zaudēs, bet, kas zaudē dvēseli manis dēļ, tas to izglābs.
25 Kāds gan cilvēkam ir labums, ja viņš iegūst visu pasauli, bet zaudē pats sevi vai pieredz postu?
26 Ja kāds kaunēsies par mani un maniem vārdiem, Cilvēka dēls par viņu kaunēsies, kad ieradīsies savā, sava Tēva un svēto eņģeļu godā.
27 Es jums saku patiesību: daži no tiem, kas te stāv, nāvi neredzēs, iekams nebūs ieraudzījuši Dieva valstību.”
28 Aptuveni astoņas dienas pēc tam, kad viņš bija teicis šos vārdus, viņš ņēma sev līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgt Dievu.
29 Lūgšanas laikā viņa seja mainīja izskatu un viņa drēbes kļuva žilbinoši baltas,
30 un pēkšņi ar viņu sarunājās divi vīri — Mozus un Elija.
31 Parādījušies godā, tie runāja par viņa aiziešanu — par to, kam ar viņu jānotiek Jeruzālemē.
32 Pēteri un viņa biedrus bija pievārējis miegs, bet atmodušies tie ieraudzīja Jēzu viņa godā un divus vīrus stāvam kopā ar viņu.
33 Kad tie jau taisījās viņu atstāt, Pēteris vērsās pie Jēzus: ”Skolotāj, mums te ir labi. Uzsliesim trīs teltis: vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam!” Bet viņš pats nezināja, ko saka.
34 Viņam vēl runājot, parādījās mākonis, kas pamazām tos aizsedza. Kad mākonis tos bija ietinis, tiem kļuva bail.
35 No mākoņa atskanēja balss: ”Šis ir mans Dēls, mans izredzētais. Klausiet viņam!”
36 Balsij atskanot, Jēzus jau bija palicis viens. Bet viņi klusēja un tajās dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto.
37 Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, viņam pretī nāca daudz ļaužu.
38 Kāds cilvēks no pūļa viņam sauca: ”Skolotāj, lūdzu, apskati manu dēlu, manu vienīgo,
39 jo, kad gars viņu sagrābj, viņš negaidot iekliedzas, sāk raustīties krampjos un viņam pa muti nāk putas. Tas viņu moka un negrib likt mierā.
40 Es taviem mācekļiem lūdzu to izdzīt, bet viņi nespēja.”
41 Jēzus sacīja: ”Ak, neticīgā un sabojātā paaudze, cik ilgi man būs jāpaliek pie jums un jūs jāpacieš? Atved savu dēlu šurp!”
42 Kad zēns tuvojās, dēmons nogāza to gar zemi un lika tam raustīties briesmīgos krampjos. Taču Jēzus padzina nešķīsto garu, izdziedināja zēnu un atdeva to tēvam.
43 Visi bija ļoti pārsteigti par Dieva vareno spēku.
Kad tie brīnījās par visu, ko viņš darīja, viņš teica mācekļiem:
44 ”Ielāgojiet labi šos vārdus: Cilvēka dēlam jātiek nodotam ļaužu rokās.”
45 Bet viņi nesaprata sacīto. Tas viņiem bija apslēpts, tā ka viņi neizprata šo vārdu jēgu, un viņi baidījās viņam kaut ko jautāt par tiem.
46 Tad mācekļi sāka strīdēties, kurš no viņiem ir lielākais.
47 Jēzus, zinādams viņu sirds domas, ņēma kādu mazu bērnu, nostādīja sev blakus
48 un uzrunāja mācekļus: ”Tas, kas šo bērnu uzņem mana vārda dēļ, uzņem arī mani, un tas, kas uzņem mani, uzņem arī to, kas mani ir sūtījis. Jo, kas jūsu vidū izturas kā mazākais, tas ir liels.”
49 Pēc tam Jānis sacīja: ”Skolotāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzen dēmonus, un centāmies viņam to aizliegt tāpēc, ka viņš neiet kopā ar mums.”
50 Bet Jēzus viņam atbildēja: ”Nevajag viņam aizliegt, jo, kas nav pret jums, tas ir par jums.”
51 Tuvojoties laikam, kad viņam bija jātiek uzņemtam debesīs, viņš stingri apņēmās doties uz Jeruzālemi
52 un nosūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai viņam visu sagatavotu,
53 bet tur viņu neuzņēma, jo viņš gāja uz Jeruzālemi.
54 Kad to redzēja mācekļi Jēkabs un Jānis, tie vaicāja: ”Kungs, vai tu gribi, lai mēs liekam ugunij nākt no debesīm un tos aprīt?”
55 Bet viņš pagriezies tos norāja,
56 un viņi aizgāja uz citu ciemu.
57 Viņiem ejot pa ceļu, kāds viņam teica: ”Es tev sekošu, lai kurp tu ietu.”
58 Bet Jēzus tam sacīja: ”Lapsām ir alas, un debesu putniem ir ligzdas, bet Cilvēka dēlam nav, kur galvu nolikt.”
59 Kādu citu viņš aicināja: ”Seko man!” Tas atbildēja: ”Ļauj man vispirms aiziet un apglabāt tēvu!”
60 ”Lai mirušie apglabā savus mirušos, bet tu ej un visur sludini Dieva valstību!” viņš teica.
61 Vēl kāds cits solīja: ”Es tev sekošu, Kungs, tikai ļauj man vispirms atvadīties no mājiniekiem!”
62 Jēzus tam paskaidroja: ”Neviens, kas ir uzlicis roku uz arkla un skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai.”
Zemsvītras piezīmes
^ Burt. ”divus kreklus”.
^ Burt. ”tetrarhs”, t.i., Romas imperatora iecelts kādas teritorijas valdnieks.
^ T.i., Hērods Antipa, Hēroda Lielā dēls.
^ ”Svaidītais”. Gr. Kristos (Kristus).
^ Sk. 7. pielikumu.
^ Vai ”dzīvību”.
