Marka 11:1—33
11 Kad viņi tuvojās Jeruzālemei, Betfagai un Betānijai, kas ir Eļļas kalnā*, viņš sūtīja divus savus mācekļus
2 un tiem teica: ”Aizejiet uz ciemu, ko redzat sev priekšā, un, tiklīdz jūs tur ieiesiet, jūs atradīsiet piesietu jaunu ēzeli, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisiet to un atvediet šurp.
3 Un, ja kāds jums prasīs: ”Kāpēc jūs tā darāt?”, atbildiet: ”To vajag Kungam. Pēc tam viņš to uzreiz atsūtīs atpakaļ.””
4 Viņi aizgāja un atrada sānielā ēzeli, piesietu ārā pie durvīm, un viņi to atraisīja.
5 Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, jautāja: ”Ko jūs darāt? Kāpēc jūs sienat vaļā ēzeli?”
6 Viņi atbildēja tieši tā, kā Jēzus bija licis, un tad viņiem atļāva iet.
7 Atveduši ēzeli pie Jēzus, viņi uzlika tam savas drēbes, un viņš uzsēdās tam mugurā.
8 Un daudzi izklāja uz ceļa savas drēbes, bet citi — zarus, ko bija sagriezuši laukos.
9 Tie, kas gāja viņam pa priekšu un aiz muguras, nemitīgi sauca: ”Glāb jel! Svētīts ir tas, kas nāk Jehovas vārdā!
10 Svētīta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas tuvojas! Glāb jel, tu, kas esi debesu augstumos!”
11 Tā viņš ieradās Jeruzālemē un iegāja templī, un, visu apskatījis, viņš kopā ar tiem divpadsmit devās uz Betāniju, jo bija jau vēls.
12 Nākamajā dienā, kad viņi bija izgājuši no Betānijas, viņš sajuta izsalkumu.
13 Pa gabalu ieraudzījis salapojušu vīģes koku, viņš piegāja apskatīties, vai tajā nevar atrast augļus. Bet pienācis viņš neko citu neatrada kā vienīgi lapas, jo vēl nebija vīģu laiks.
14 Tāpēc viņš tam teica: ”Lai neviens no tevis nemūžam vairs neēd augļus!” Viņa mācekļi to dzirdēja.
15 Tad viņi nonāca Jeruzālemē. Iegājis templī, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī pārdeva un pirka, un apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus,
16 kā arī neļāva nevienam neko nest cauri templim.
17 Viņš mācīja: ”Vai nav rakstīts: ”Manu namu sauks par lūgšanu namu visām tautām”? Bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”
18 To dzirdēja virspriesteri un rakstu mācītāji un sāka prātot, kā viņu nonāvēt, jo tie no viņa baidījās, tāpēc ka visi ļaudis apbrīnoja to, kā viņš mācīja.
19 Kad kļuva vēls, viņi devās prom no pilsētas.
20 Agri no rīta, iedami garām vīģes kokam, viņi ieraudzīja, ka tas ir nokaltis līdz pat saknēm.
21 Atcerējies Jēzus vārdus, Pēteris viņam teica: ”Rabi, skaties! Vīģes koks, ko tu nolādēji, ir nokaltis.”
22 Jēzus tiem sacīja: ”Ticiet Dievam!
23 Patiesi, es jums saku: ja kāds šim kalnam teiks: ”Celies un meties jūrā,” un savā sirdī nešaubīsies, bet ticēs, ka notiks tā, kā viņš saka, tad tā arī notiks.
24 Tāpēc es jums saku: lai ko jūs Dievam lūgtu, ticiet, ka to gandrīz jau esat saņēmuši, un jums tas būs.
25 Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, piedodiet, ja jums kaut kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedotu jūsu pārkāpumus.”
26 ——*
27 Viņi atkal ieradās Jeruzālemē. Kad viņš staigāja pa templi, pie viņa pienāca virspriesteri, rakstu mācītāji un vecākie
28 un prasīja: ”Ar kādām tiesībām tu to visu dari? Kas tev ir devis varu to darīt?”
29 Jēzus tiem teica: ”Es jums kaut ko pajautāšu. Atbildiet man, un tad arī es jums pateikšu, ar kādām tiesībām es to daru.
30 Vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet man!”
31 Tie sāka savā starpā spriest: ”Ja teiksim: no debesīm, viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
32 Bet ja nu mēs teiktu: no cilvēkiem?” Taču viņi baidījās no ļaudīm, jo visi uzskatīja, ka Jānis patiešām bija pravietis.
33 Un tie Jēzum atbildēja: ”Mēs nezinām.” Tad Jēzus tiem sacīja: ”Arī es jums neteikšu, ar kādām tiesībām es to daru.”
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”Olīvkalnā”.
