Marka 12:1—44
12 Viņš ar tiem sāka runāt līdzībās: ”Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu, iežogoja to, ierīkoja vīna spiedi, uzcēla torni un iznomāja dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja uz citu zemi.
2 Noteiktā laikā viņš pie vīnkopjiem sūtīja kalpu saņemt no tiem daļu vīna dārza ražas.
3 Bet tie sagrāba kalpu, piekāva un aizsūtīja prom tukšām rokām.
4 Tad viņš sūtīja pie tiem citu kalpu, bet tam vīnkopji iesita pa galvu un to pazemoja.
5 Viņš sūtīja vēl vienu, bet to tie nogalināja. Un vēl daudzus citus — dažus tie piekāva, citus nogalināja.
6 Vēl viņam bija dēls, ko viņš mīlēja. To viņš sūtīja beidzamo, sacīdams: ”Manu dēlu viņi taču cienīs!”
7 Bet vīnkopji cits citam teica: ”Tas ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu!”
8 Viņi to sagrāba, nonāvēja un izsvieda no vīna dārza.
9 Ko darīs vīna dārza īpašnieks? Viņš atnāks, nogalinās vīnkopjus un izdos dārzu citiem.
10 Vai jūs Rakstos nekad neesat lasījuši: ”Akmens, ko cēlēji ir atmetuši, ir kļuvis par galveno stūrakmeni.
11 Tas ir no Jehovas, un mūsu acīs tas ir kaut kas brīnumains”?”
12 Tad tie sāka prātot, kā viņu saņemt ciet, jo saprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem, taču tie baidījās no ļaudīm, tāpēc atstāja viņu un aizgāja.
13 Pēc tam tie sūtīja pie viņa dažus no farizejiem un Hēroda piekritējiem, lai viņu pieķertu vārdos.
14 Atnākuši tie viņam teica: ”Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu necenties nevienam izdabāt un neskaties, kas kurš ir, bet māci Dieva ceļu saskaņā ar patiesību. Vai ir atļauts maksāt ķeizaram* nodokli vai ne?
15 Vai mums maksāt vai nemaksāt?” Pamanījis viņu liekulību, viņš sacīja: ”Kāpēc jūs mani pārbaudāt? Atnesiet man denāriju, lai es to redzētu!”
16 Kad tie bija atnesuši, viņš jautāja: ”Kā attēls un uzraksts tas ir?” Tie atbildēja: ”Ķeizara.”
17 Tad Jēzus sacīja: ”Dodiet ķeizaram to, kas pienākas* ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam.” Un tie brīnījās par viņa vārdiem.
18 Tad pie viņa pienāca saduceji, kas apgalvo, ka neesot augšāmcelšanas, un vaicāja:
19 ”Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kāds nomirst, atstādams sievu, bet neatstādams bērnus, tad lai viņa brālis apprec viņa sievu un rada no tās savam brālim pēcnācējus.
20 Bija septiņi brāļi. Pirmais apņēma sievu, bet, neatstājis pēcnācējus, nomira.
21 Tad to apprecēja otrais, bet arī nomira, neatstājis pēcnācējus, un trešais tāpat.
22 Tā neviens no septiņiem neatstāja pēcnācējus. Visbeidzot nomira arī sieva.
23 Kuram no tiem viņa būs sieva pēc augšāmcelšanas? Visi septiņi taču bija precējušies ar viņu.”
24 Jēzus viņiem atbildēja: ”Vai ne tāpēc jūs maldāties, ka nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva spēku?
25 Kad no mirušajiem celsies augšā, tad nedz ņems sievas, nedz izies pie vīra, bet visi būs kā eņģeļi debesīs.
26 Bet, runājot par mirušo augšāmcelšanu, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, stāstā par ērkšķu krūmu, ka Dievs Mozum teica: ”Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs”?
27 Viņš ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs dziļi maldāties.”
28 Tad viens no rakstu mācītājiem, kas bija pienācis un dzirdējis viņu sarunu, zinādams, ka Jēzus tiem bija labi atbildējis, jautāja: ”Kurš bauslis ir visupirmais?”
29 Jēzus atbildēja: ”Pirmais ir šāds: ”Klausies, Izraēl, Jehova, mūsu Dievs, ir viens Jehova.
30 Mīli Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku.”
31 Otrais ir šāds: ”Mīli tuvāko kā sevi pašu.” Neviens cits bauslis nav svarīgāks par šiem.”
32 Rakstu mācītājs viņam sacīja: ”Skolotāj, tu pateici labi un patiesi, ka ”viņš ir viens un nav cita tāda kā viņš”,
33 un mīlēt viņu ar visu savu sirdi, ar visu savu sapratni un ar visu savu spēku un mīlēt tuvāko kā sevi pašu — tas ir daudz vairāk nekā visi dedzināmie un kaujamie upuri.”
34 Jēzus, redzēdams, ka tas ir atbildējis ar izpratni, teica: ”Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neiedrošinājās viņu iztaujāt.
35 Joprojām mācīdams templī, Jēzus uzdeva jautājumu: ”Kāpēc rakstu mācītāji apgalvo, ka Kristus ir Dāvida dēls?
36 Dāvids pats svētā gara spēkā ir sacījis: ”Jehova teica manam Kungam: ”Sēdi pie manas labās rokas, kamēr es nolikšu tavus ienaidniekus tev zem kājām.””
37 Dāvids pats viņu sauc par Kungu — kā tad viņš var būt tā dēls?”
Un viņā labprāt klausījās liels pulks ļaužu.
38 Viņš turpināja tos mācīt: ”Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt apkārt garos tērpos, saņemt sveicienus tirgus laukumos
39 un sēdēt sinagogās priekšējās vietās un goda vietās mielastos.
40 Viņi atņem atraitnēm mantu* un izrādās ar garām lūgšanām. Viņi dabūs bargāku sodu.”
41 Tad, apsēdies iepretim ziedojumu traukiem, viņš sāka vērot, kā ļaudis tajos met naudu. Daudz bagāto meta daudz naudas.
42 Atnāca arī kāda nabadzīga atraitne un iemeta divas sīkas monētas, kurām bija pavisam niecīga vērtība*.
43 Tad viņš pieaicināja pie sevis mācekļus un teica: ”Patiesi, es jums saku, ka šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi citi, kas ir metuši naudu ziedojumu traukos,
44 jo tie visi ir devuši no savas pārpilnības*, bet viņa, būdama trūkumā, ir iemetusi visu, kas viņai bija, visu savu rocību*.”
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”imperatoram; cēzaram”.
^ Vai ”pieder”.
^ Burt. ”noēd atraitņu namus”.
^ Burt. ”divas leptas, kas ir [viens] kvadrants”. Sk. 16. pielikumu.
^ Vai ”no tā, kas viņiem bija lieks”.
^ Vai ”iztikas līdzekļus”.
