Marka 7:1—37
7 Ap viņu sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes.
2 Kad tie redzēja dažus viņa mācekļus ēdam ar aptraipītām, tas ir, nemazgātām rokām, —
3 jo farizeji un visi jūdi neēd, pirms nav nomazgājuši rokas līdz elkoņiem, turoties pie senču paražām,
4 un, kad viņi ir atgriezušies no tirgus, viņi neēd, ja nav šķīstījušies apslakoties, un ir vēl daudz citu paražu, pie kurām viņi turas, piemēram, kausu, krūku un vara trauku iegremdēšana, —
5 tad šie farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: ”Kāpēc tavi mācekļi neievēro senču paražas, bet ēd ar aptraipītām rokām?”
6 Viņš tiem sacīja: ”Pareizi Jesaja ir pravietojis par jums, liekuļi, kā ir rakstīts: ”Šī tauta godā mani ar lūpām, taču viņu sirds ir tālu no manis.
7 Viņi mani pielūdz veltīgi, jo viņu mācības ir tikai cilvēku pavēles.”
8 Jūs atmetat Dieva likumus, bet turaties pie cilvēku paražām.”
9 Pēc tam viņš tiem teica: ”Jūs Dieva likumus veikli atliekat malā, lai turētos pie savām paražām.
10 Piemēram, Mozus ir teicis: ”Godā tēvu un māti!” un: ”Tam, kas runā ļaunu* par tēvu un māti, katrā ziņā jāmirst.”
11 Bet jūs mācāt: ”Ja kāds tēvam vai mātei saka: ”Viss, ko tu varētu saņemt no manis, ir korban (tas ir, Dievam novēlēta dāvana)...””
12 Tā jūs viņam vairs neko neļaujat darīt tēva vai mātes labā
13 un atceļat Dieva vārdu ar savām paražām, ko nododat tālāk. Un daudz ko tādu jūs darāt.”
14 Atkal pasaucis ļaudis pie sevis, viņš tos uzrunāja: ”Klausieties manī visi un izprotiet!
15 Nekas no tā, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar aptraipīt; cilvēku aptraipa tas, kas no viņa iziet.”
16 ——*
17 Kad viņš bija iegājis kādā mājā, prom no ļaudīm, mācekļi sāka viņu iztaujāt par šo līdzību.
18 Tad viņš tiem teica: ”Vai arī jūs, tāpat kā tie, nesaprotat? Vai jūs nezināt, ka nekas no tā, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar aptraipīt,
19 jo tas nonāk nevis sirdī, bet vēderā un pēc tam — notekā?” Tā viņš pasludināja jebkuru ēdienu par šķīstu.
20 Pēc tam viņš paskaidroja: ”Cilvēku aptraipa tas, kas no viņa iziet,
21 jo no iekšienes, no cilvēka sirds, nāk sliktas domas: netiklība, zagšana, slepkavības,
22 laulības pārkāpšana, alkatība, ļaundarības, viltus, nekautrīga rīcība*, skaudīga acs, zaimi, augstprātība un nesaprātīgums.
23 Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un aptraipa cilvēku.”
24 No turienes viņš devās uz Tiras un Sidonas apvidu. Tur viņš iegāja kādā mājā un negribēja, lai kāds to uzzinātu, tomēr viņam neizdevās palikt nepamanītam.
25 Tūlīt kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdēja par viņu, atnāca un nokrita viņam pie kājām.
26 Šī sieviete bija grieķiete, kas dzīvoja Sīrijas Feniķijā. Viņa sāka lūgt, lai Jēzus izdzītu dēmonu no viņas meitas.
27 Bet viņš teica: ”Vispirms jāļauj paēst bērniem, jo nav pareizi ņemt bērniem domāto maizi un nomest to sunīšiem.”
28 ”Jā, Kungs,” viņa atbildēja, ”tomēr sunīši zem galda ēd druskas, kas nokrīt bērniem.”
29 Tad viņš sacīja: ”Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.”
30 Viņa devās mājup un atrada savu meitu guļam gultā, un dēmons no tās bija izgājis.
31 No Tiras apvidus viņš caur Sidonu atgriezās pie Galilejas jūras, šķērsodams Dekapoles apvidu.
32 Tur ļaudis pie viņa atveda kurlu cilvēku, kam bija grūti runāt, un lūdza, lai viņš tam uzliktu rokas.
33 Viņš to aizveda savrup, prom no pūļa, lika pirkstus tam ausīs, spļāva un pieskārās tā mēlei.
34 Skatīdamies debesīs, viņš dziļi nopūtās un teica: ”Efata!”, tas ir: ”Atveries!”
35 Tad šī cilvēka ausis atvērās un mēle atraisījās, un tas sāka runāt skaidri.
36 Un viņš tiem aizliedza kādam par to stāstīt, bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie runāja.
37 Ļaudis bija ārkārtīgi pārsteigti un teica: ”Viņš visu ir izdarījis labi — viņš pat atdod kurlajiem dzirdi un mēmajiem runas spējas.”
