Marka 9:1—50
9 Pēc tam viņš tiem teica: ”Patiesi, es jums saku: daži no tiem, kas te stāv, nāvi neredzēs, iekams nebūs ieraudzījuši Dieva valstību, kas ir atnākusi savā spēkā.”
2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos vienus pašus uzveda augstā kalnā. Tur viņš to priekšā pārvērtās,
3 un viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas — daudz baltākas, nekā jebkurš veļas mazgātājs uz zemes tās spētu izbalināt.
4 Tiem parādījās arī Elija un Mozus, un viņi sarunājās ar Jēzu.
5 Pēteris, to redzēdams, vērsās pie Jēzus: ”Rabi*, mums te ir labi. Uzsliesim trīs teltis: vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam!”
6 Pēteris nezināja, ko īsti sacīt, jo tie bija ļoti nobijušies.
7 Tad parādījās mākonis, kas tos aizsedza, un no mākoņa atskanēja balss: ”Šis ir mans mīļais Dēls. Klausiet viņam!”
8 Pēkšņi tie paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka ar tiem neviena cita vairs nav kā vienīgi Jēzus.
9 Kāpjot lejā no kalna, viņš tiem stingri pieteica nevienam nestāstīt par redzēto, kamēr Cilvēka dēls nebūs piecēlies no mirušajiem.
10 Tie ņēma vērā šos vārdus, tikai pārrunāja savā starpā, ko nozīmē celties augšā no mirušajiem.
11 Un tie viņam jautāja: ”Kāpēc rakstu mācītāji apgalvo, ka vispirms jānākot Elijam?”
12 Viņš teica: ”Elijam tiešām jānāk vispirms un viss jāatjauno. Bet kāpēc tad par Cilvēka dēlu ir rakstīts, ka viņam būs daudz jācieš un jātiek nicinātam?
13 Es jums saku: Elija jau bija atnācis, un tie izrīkojās ar viņu pēc sava prāta — tieši tā, kā par viņu ir rakstīts.”
14 Kad viņi pienāca tuvāk pārējiem mācekļiem, viņi pamanīja ap tiem daudz ļaužu un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās.
15 Tiklīdz visi ļaudis viņu ieraudzīja, tie bija pārsteigti un skrēja viņu sveicināt.
16 Viņš tiem vaicāja: ”Par ko jūs ar tiem strīdaties?”
17 Tad viens no ļaudīm viņam atbildēja: ”Skolotāj, es pie tevis atvedu savu dēlu, jo viņā ir gars, kas padara viņu mēmu,
18 un, kur vien tas viņu sagrābj, tas viņu nogāž gar zemi, tā ka viņam pa muti nāk putas, viņš griež zobus un paliek bez spēka. Es taviem mācekļiem lūdzu to izdzīt, bet viņi nespēja.”
19 Viņš tiem sacīja: ”Ak, neticīgā paaudze, cik ilgi man būs jāpaliek pie jums? Cik ilgi man vajadzēs jūs paciest? Vediet viņu pie manis!”
20 Tad tie atveda zēnu. Ieraudzījis Jēzu, gars tūlīt lika bērnam raustīties krampjos, un, nokritis zemē, viņš sāka vārtīties, un pa muti viņam nāca putas.
21 Jēzus jautāja tēvam: ”Cik sen ar viņu jau tā notiek?” Tas atbildēja: ”No bērnības.
22 Daudzkārt tas viņu ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai viņu nogalinātu. Bet, ja tu kaut ko vari izdarīt, iežēlojies par mums un palīdzi mums!”
23 Jēzus teica: ”Tu saki: ja tu vari! Kas tic, tam viss ir iespējams.”
24 Bērna tēvs tūlīt iesaucās: ”Es ticu! Palīdzi man iegūt stiprāku ticību!”
25 Jēzus, ievērodams, ka pie viņiem saskrien ļaudis, padzina nešķīsto garu ar vārdiem: ”Mēmuma un kurluma gars, es tev pavēlu iziet no viņa un vairs viņā neieiet!”
26 Iekliedzies un licis zēnam raustīties stipros krampjos, tas izgāja, un likās, ka zēns ir miris, tāpēc lielākā daļa ļaužu teica: ”Viņš ir miris!”
27 Bet Jēzus to satvēra aiz rokas un uzcēla, un tas piecēlās kājās.
28 Kad Jēzus bija iegājis mājā, mācekļi viņam atsevišķi jautāja: ”Kāpēc mums neizdevās to izdzīt?”
29 Viņš tiem sacīja: ”Tādus garus nevar izdzīt citādi kā vienīgi ar lūgšanām.”
30 Viņi aizgāja no turienes un devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, lai kāds par to uzzinātu.
31 Jo viņš mācīja savus mācekļus un tiem teica: ”Cilvēka dēls tiks nodots ļaužu rokās, tie viņu nonāvēs, un, lai gan viņš būs nonāvēts, pēc trijām dienām viņš celsies augšā.”
32 Tie nesaprata sacīto, bet baidījās viņam kaut ko jautāt.
33 Tad viņi nonāca Kapernaumā. Kad viņš bija mājā, viņš tiem vaicāja: ”Par ko jūs ceļā strīdējāties?”
34 Tie cieta klusu, jo pa ceļam savā starpā bija strīdējušies, kurš ir lielāks.
35 Viņš apsēdās, pasauca tos divpadsmit un sacīja: ”Ja kāds vēlas būt pirmais, tas lai ir pēdējais no visiem un visu kalps.”
36 Viņš ņēma kādu mazu bērnu, nostādīja to viņu vidū un, apskāvis to, viņiem paskaidroja:
37 ”Tas, kas vienu no tādiem bērniem uzņem mana vārda dēļ, uzņem mani, un tas, kas uzņem mani, uzņem ne tikai mani, bet arī to, kas mani ir sūtījis.”
38 Jānis viņam teica: ”Skolotāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzen dēmonus, un centāmies viņam to aizliegt tāpēc, ka viņš nav kopā ar mums.”
39 Bet Jēzus sacīja: ”Nevajag viņam aizliegt, jo neviens, kas manā vārdā veic kādu varenu darbu, nevar uzreiz pēc tam teikt par mani kaut ko sliktu.
40 Kas nav pret mums, tas ir par mums.
41 Ja kāds jums dod padzerties kausu ūdens tāpēc, ka jūs piederat Kristum, patiesi, es jums saku: viņš nekādā ziņā nezaudēs savu balvu.
42 Bet tam, kas kļūst par klupšanas akmeni vienam no šiem mazajiem, kuri tic, būtu labāk, ja viņam kaklā uzliktu dzirnakmeni, kādu griež ēzelis, un viņu iemestu jūrā.
43 Ja tava roka tev kļūst par iemeslu grēkam*, nocērt to; ir labāk, ja tev ir viena roka, bet tu ieej dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas, bet tu nonāc Gehennā* — nenodzēšamā ugunī.
44 ——*
45 Ja tava kāja tev kļūst par iemeslu grēkam, nocērt to; ir labāk, ja tev ir viena kāja, bet tu ieej dzīvībā, nekā ja tev ir abas kājas, bet tevi iemet Gehennā.
46 ——*
47 Tāpat, ja tava acs tev kļūst par iemeslu grēkam, aizmet to; ir labāk, ja tev ir viena acs, bet tu tiec Dieva valstībā, nekā ja tev ir abas acis, bet tevi iemet Gehennā,
48 kur tārpi nemirst un uguns nenodziest.
49 Jo ikviens tiks sālīts ar uguni.
50 Sāls ir laba lieta, bet, ja tas zaudēs sāļumu, kā jūs tam piešķirsiet garšu? Turiet sāli sevī un mieru savā starpā.”
