Mateja 17:1—27
17 Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un tos vienus pašus uzveda augstā kalnā.
2 Tur viņš to priekšā pārvērtās — viņa seja sāka spīdēt kā saule, un viņa drēbes kļuva spoži baltas kā gaisma.
3 Pēkšņi tiem parādījās Mozus un Elija, kas sarunājās ar viņu.
4 Pēteris, to redzēdams, vērsās pie Jēzus: ”Kungs, mums te ir labi. Ja vēlies, es uzsliešu trīs teltis: vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.”
5 Kamēr viņš vēl runāja, lūk, tos aizsedza spožs mākonis, un no mākoņa atskanēja balss: ”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs*. Klausiet viņam!”
6 To dzirdēdami, mācekļi lielās izbailēs nokrita ar seju pie zemes.
7 Tad Jēzus pienāca klāt, pieskārās viņiem un teica: ”Celieties un nebaidieties!”
8 Kad viņi pacēla acis, viņi neredzēja nevienu citu kā vienīgi Jēzu.
9 Kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pieteica: ”Par šo parādību nevienam nestāstiet, kamēr Cilvēka dēls nebūs piecelts no mirušajiem.”
10 Bet mācekļi viņam uzdeva jautājumu: ”Kāpēc tad rakstu mācītāji apgalvo, ka vispirms jānākot Elijam?”
11 ”Elijam tiešām jānāk un viss jāatjauno,” viņš atbildēja,
12 ”tikai es jums saku, ka Elija jau bija atnācis, taču tie viņu nepazina un izrīkojās ar viņu pēc sava prāta. Tā arī Cilvēka dēlam būs jācieš no viņu rokas.”
13 Tad mācekļi saprata, ka viņš ar tiem ir runājis par Jāni Kristītāju.
14 Kad viņi tuvojās ļaužu pulkam, pie viņa pienāca kāds cilvēks, nometās ceļos un teica:
15 ”Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņam ir epilepsija un viņam ir ļoti slikti; viņš bieži iekrīt ugunī, bieži — ūdenī,
16 un es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja izdziedināt.”
17 Jēzus sacīja: ”Ak, neticīgā un sabojātā paaudze, cik ilgi man būs jāpaliek pie jums? Cik ilgi man vajadzēs jūs paciest? Vediet viņu šurp pie manis!”
18 Tad Jēzus pavēlēja dēmonam, un tas izgāja no zēna. Un tajā pašā stundā zēns kļuva vesels.
19 Pēc tam mācekļi vieni paši piegāja pie Jēzus un vaicāja: ”Kāpēc mums neizdevās to izdzīt?”
20 Viņš tiem paskaidroja: ”Tāpēc, ka jums ir maz ticības. Patiesi, es jums saku: ja jums būs tāda ticība kā sinepju sēkliņa, jūs teiksiet šim kalnam: ”Pārcelies no šejienes uz turieni!”, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”
21 ——*
22 Kad viņi bija sapulcējušies Galilejā, Jēzus viņiem sacīja: ”Cilvēka dēlam jātiek nodotam ļaužu rokās,
23 un tie viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš tiks celts augšā.” Par to viņi gaužām noskuma.
24 Kad viņi ieradās Kapernaumā, pie Pētera pienāca divu drahmu nodokļa ievācēji un jautāja: ”Vai jūsu skolotājs nemaksā divu drahmu nodokli*?”
25 Viņš atbildēja: ”Maksā gan.” Bet, kad viņš iegāja namā, Jēzus pirmais ierunājās: ”Kā tu domā, Sīmani? No kā zemes ķēniņi ievāc nodevas vai galvasnaudu? No pašu dēliem vai no citiem?”
26 Kad Pēteris atteica: ”No citiem,” — Jēzus viņam sacīja: ”Tātad dēliem nodokļi nav jāmaksā.
27 Bet, lai mēs tiem nekļūtu par klupšanas akmeni, aizej uz jūru, izmet makšķeri, paņem pirmo zivi, ko izvilksi, un, atvēris tās muti, tu atradīsi sudraba monētu*. Paņem un dod to viņiem par mani un par sevi.”
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”kam pieder mana atzinība”.
^ Šis pants neparādās vairākos senākajos Bībeles manuskriptos un nav iekļauts Vestkota un Horta grieķu tekstā. Taču dažos manuskriptos tas ir atrodams un skan šādi: ”Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanām un gavēšanu.”
^ Ikgadējais tempļa nodoklis, ko maksāja jūdi, aptuveni divu dienu algas vērtībā.
^ Burt. ”statēru”, t.i., monētu četru drahmu vērtībā. Sk. 16. pielikumu.
