Mateja 21:1—46
21 Kad viņi tuvojās Jeruzālemei un nonāca Betfagā, kas ir Eļļas kalnā*, Jēzus nosūtīja divus mācekļus,
2 tiem teikdams: ”Ejiet uz ciemu, ko redzat sev priekšā, un tur jūs uzreiz atradīsiet piesietu ēzeļmāti un tai blakus kumeļu. Atraisiet tos un atvediet pie manis.
3 Ja kāds jums kaut ko teiks, tad sakiet: ”Tie ir vajadzīgi Kungam.” Tad jums tūlīt ļaus tos ņemt.”
4 Tas notika, lai piepildītos pravieša vārdi:
5 ”Sakiet Cionas meitai: ”Skaties, tavs ķēniņš nāk pie tevis, viņš ir lēnprātīgs un jāj uz ēzeļa, uz kumeļa, kas dzimis nastu nesējai ēzeļmātei.””
6 Tad mācekļi aizgāja un izdarīja tieši tā, kā Jēzus bija norādījis.
7 Tie atveda ēzeļmāti un tās kumeļu un uzlika tiem savas drēbes, uz kurām viņš apsēdās.
8 Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi sāka griezt kokiem zarus un klāt tos uz ceļa.
9 Ļaužu pulki, kas gāja viņam pa priekšu un aiz muguras, nemitīgi sauca: ”Glāb jel Dāvida dēlu! Svētīts ir tas, kas nāk Jehovas vārdā! Glāb jel viņu, tu, kas esi debesu augstumos!”
10 Kad viņš nonāca Jeruzālemē, visu pilsētu pārņēma satraukums un visi runāja: ”Kas viņš ir?”
11 Bet ļaudis pūlī teica: ”Tas ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā!”
12 Jēzus iegāja templī un izdzina ārā visus, kas templī pārdeva un pirka, un apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus.
13 Un viņš tiem teica: ”Ir rakstīts: ”Manu namu sauks par lūgšanu namu,” — bet jūs to padarāt par laupītāju midzeni.”
14 Templī pie viņa pienāca akli un klibi cilvēki, un viņš tos izdziedināja.
15 Kad virspriesteri un rakstu mācītāji redzēja viņa brīnumainos darbus un zēnus, kas templī sauca: ”Glāb jel Dāvida dēlu!”, tos pārņēma sašutums,
16 un tie viņam jautāja: ”Vai tu dzirdi, ko tie saka?” Jēzus atbildēja: ”Jā, dzirdu. Vai jūs nekad neesat lasījuši: ”No mazu bērnu un zīdaiņu mutes tu sev esi sagādājis slavu”?”
17 Un, atstājis tos, viņš izgāja ārā no pilsētas, devās uz Betāniju un tur pārnakšņoja.
18 Agri no rīta iedams atpakaļ uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu.
19 Ceļa malā viņš ieraudzīja vīģes koku un piegāja pie tā, bet neatrada tā zaros neko citu kā vien lapas. Tad viņš tam teica: ”Tu nemūžam vairs nenesīsi augļus!” Un vīģes koks acumirklī nokalta.
20 To redzēdami, mācekļi brīnījās: ”Kā gan vīģes koks varēja tā uzreiz nokalst?”
21 Jēzus atbildēja: ”Patiesi, es jums saku: ja jūs ticat un nešaubāties, tad jūs ne tikai darīsiet to pašu, ko es izdarīju ar vīģes koku, bet arī, ja jūs teiksiet šim kalnam: ”Celies un meties jūrā,” — tad tā notiks.
22 Un visu, ko jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet.”
23 Kad viņš bija iegājis templī un tur mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecākie un prasīja: ”Ar kādām tiesībām tu to visu dari? Kas tev ir devis tādu varu?”
24 Jēzus atteica: ”Arī es jums kaut ko pajautāšu. Ja jūs man to pateiksiet, tad es jums pateikšu, ar kādām tiesībām es to daru.
25 No kurienes bija Jāņa kristība — no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie sāka savā starpā spriest: ”Ja teiksim: no debesīm, viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
26 Bet, ja teiksim: no cilvēkiem, mums jābīstas no ļaudīm, jo tie visi uzskata Jāni par pravieti.”
27 Tāpēc viņi Jēzum atbildēja: ”Mēs nezinām.” Tad viņš tiem sacīja: ”Arī es jums neteikšu, ar kādām tiesībām es to daru.
28 Kā jūs domājat? Kādam cilvēkam bija divi dēli. Piegājis pie pirmā, viņš lūdza: ”Dēls, ej šodien strādāt vīna dārzā.”
29 Tas atbildēja: ”Es iešu, kungs,” — bet negāja.
30 Piegājis pie otrā dēla, tēvs lūdza to pašu, bet tas atbildēja: ”Es neiešu.” Tomēr vēlāk viņš to nožēloja un aizgāja.
31 Kurš no abiem ir rīkojies pēc tēva gribas?” Tie sacīja: ”Otrais.” Jēzus tiem teica: ”Patiesi, es jums saku, ka nodokļu ievācēji un netikles drīzāk tiks Dieva valstībā nekā jūs.
32 Jo Jānis nāca pie jums, rādīdams taisnības ceļu, bet jūs viņam nenoticējāt. Turpretī nodokļu ievācēji un netikles viņam noticēja, un jūs, kaut gan to redzējāt, tik un tā neko nenožēlojāt un viņam neticējāt.
33 Klausieties vēl vienu līdzību. Reiz kāds saimnieks iestādīja vīna dārzu, iežogoja to, ierīkoja tajā vīna spiedi, uzcēla torni un iznomāja dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja uz citu zemi.
34 Kad pienāca ražas laiks, viņš sūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai saņemtu savu daļu.
35 Taču vīnkopji sagrāba kalpus, vienu piekāva, citu nonāvēja, trešo nomētāja ar akmeņiem.
36 Tad saimnieks aizsūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, bet ar tiem viņi izrīkojās tāpat.
37 Beidzot viņš sūtīja savu dēlu, sacīdams: ”Manu dēlu viņi taču cienīs!”
38 Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, cits citam teica: ”Tas ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu un dabūsim sev viņa mantojumu!”
39 Viņi to sagrāba, izsvieda no vīna dārza un nonāvēja.
40 Kad atnāks vīna dārza īpašnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?”
41 Viņi sacīja: ”Par visām viņu ļaundarībām viņš tos bez žēlastības nogalinās un iznomās vīna dārzu citiem vīnkopjiem, kas atdos viņam ražu īstajā laikā.”
42 Jēzus viņiem teica: ”Vai jūs Rakstos nekad neesat lasījuši: ”Akmens, ko cēlēji ir atmetuši, ir kļuvis par galveno stūrakmeni. Tas ir no Jehovas, un mūsu acīs tas ir kaut kas brīnumains”?
43 Tāpēc es jums saku: Dieva valstību jums atņems un dos tautai, kas nes tās augļus.
44 Tas, kas kritīs uz šī akmens, tiks sadragāts, un katru, uz ko akmens kritīs, tas satrieks putekļos.”
45 Kad virspriesteri un farizeji bija dzirdējuši šīs līdzības, tie saprata, ka Jēzus runā par viņiem,
46 un gribēja saņemt viņu ciet, bet baidījās no ļaudīm, jo ļaudis viņu uzskatīja par pravieti.
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”Olīvkalnā”.
