Apustuļu darbi 13:1—52
13 Antiohijas draudzē bija pravieši un skolotāji:+ Barnaba, Simeons, ko sauca par Nigeru, kirēnietis Lūkijs, Manaēns, kas bija skolojies kopā ar zemes valdnieku* Hērodu*, un Sauls.
2 Kad tie kalpoja Jehovam* un gavēja, svētais gars teica: ”Nošķiriet man Barnabu un Saulu+ darbam, kuram es tos esmu aicinājis.”+
3 Tad tie atkal gavēja un lūdza Dievu un pēc tam uzlika Barnabam un Saulam rokas un palaida viņus ceļā.
4 Tā viņi, svētā gara sūtīti, aizgāja uz Seleikiju un no turienes ar kuģi aizbrauca uz Kipru.
5 Ieradušies Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdus jūdu sinagogās. Viņiem līdzi bija arī Jānis, kas bija viņu palīgs.+
6 Kad viņi bija šķērsojuši visu salu un tikuši līdz Pafai, viņi sastapa kādu jūdu, vārdā Barjēzus, kas bija burvis un viltus pravietis.
7 Viņš kalpoja pie prokonsula* Sergija Paula, gudra vīra, kas, pasaucis Barnabu un Saulu pie sevis, ļoti gribēja dzirdēt Dieva vārdus.
8 Bet Elima, burvis (tā viņa vārds ir tulkojams), stājās viņiem pretī un centās nepieļaut, ka prokonsuls pievēršas ticībai.
9 Tad Saulu, sauktu arī par Pāvilu, piepildīja svētais gars, un viņš, cieši paskatījies uz Elimu,
10 teica: ”Ak tu Velna dēls,+ tu esi visādu viltību un nelietību pilns! Visa taisnā ienaidniek, vai tu nebeigsi sagrozīt Jehovas taisnos ceļus?
11 Lūk, Jehova tevi sodīs: tu kļūsi akls un kādu laiku neredzēsi saules gaismu.” Tajā pašā mirklī pār Elimu nāca bieza migla un tumsa, un viņš, taustīdamies apkārt, meklēja kādu, kas viņu vestu pie rokas.
12 Kad prokonsuls redzēja, kas bija noticis, viņš, būdams ļoti pārsteigts par Jehovas mācību, kļuva ticīgs.
13 Pāvils un viņa ceļabiedri no Pafas izbrauca jūrā un ieradās Pergē, kas ir Pamfīlijā. Tur Jānis+ viņus atstāja un atgriezās Jeruzālemē,+
14 bet viņi no Perges devās tālāk un nonāca Pisidijas Antiohijā. Sabata dienā viņi iegāja sinagogā+ un apsēdās.
15 Pēc tam, kad bija lasīta bauslība+ un praviešu raksti, sinagogas priekšnieki viņiem sūtīja uzaicinājumu: ”Brāļi, ja jums ir kādi uzmundrinājuma vārdi ļaudīm, tad sakiet!”
16 Tad Pāvils piecēlās un, pamājis ar roku, teica: ”Izraēlieši un pārējie, kas bīstaties Dievu, klausieties!
17 Šīs tautas, Izraēla, Dievs izraudzījās mūsu tēvus, viņš paaugstināja savu tautu, kad tā dzīvoja Ēģiptē, svešā zemē, un ar spēcīgu roku izveda savus ļaudis no turienes.+
18 Kādus četrdesmit gadus viņš bija pret tiem iecietīgs tuksnesī+
19 un pēc tam, iznīcinājis Kanaānā septiņas tautas, iedalīja tiem īpašumā šo tautu zemi.+
20 Tas viss ilga aptuveni četrsimt piecdesmit gadu.
Pēc tam viņš tiem deva tiesnešus, un tā bija līdz pravieša Samuēla laikam.+
21 Bet tad tie pieprasīja ķēniņu,+ un Dievs tiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamīna cilts,+ kurš valdīja četrdesmit gadu.
22 Vēlāk, atteicies no Saula, viņš tiem par ķēniņu iecēla Dāvidu,+ par ko viņš liecināja: ”Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu,+ vīru, kurš man ir patīkams+ un kurš darīs visu, ko es vēlos.”
23 No viņa pēcnācējiem* Dievs, kā solījis, ir sagādājis Izraēlam glābēju — Jēzu.+
24 Pirms tā atnākšanas Jānis visai Izraēla tautai sludināja, ka ir jākristījas par apliecinājumu grēku nožēlai.+
25 Kad Jāņa gaitas tuvojās beigām, viņš norādīja: ”Es neesmu tas, par ko jūs mani uzskatāt. Bet pēc manis nāk kāds cits — viņam es neesmu cienīgs pat noaut sandales no kājām.”+
26 Brāļi, Ābrahāma pēcnācēji un visi pārējie, kas bīstaties Dievu, mums ir sūtīta vēsts par šo glābšanu.+
27 Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadītāji viņu neatzina un, spriezdami tiesu, piepildīja praviešu vārdus,+ ko lasa priekšā katru sabatu.
28 Kaut arī tie neatrada nekādu pamatu nāves spriedumam,+ tie pieprasīja Pilātam sodīt viņu ar nāvi.+
29 Kad tie bija izdarījuši visu, kas par viņu rakstīts, viņu noņēma no staba un guldīja kapā.+
30 Bet Dievs viņu piecēla no mirušajiem,+
31 un daudz dienu viņš parādījās tiem, kas no Galilejas kopā ar viņu bija atnākuši uz Jeruzālemi un kas tagad tautai liecina par viņu.+
32 Mēs jums sludinām labo vēsti par mūsu tēviem doto solījumu,
33 ko Dievs, celdams augšā Jēzu,+ ir izpildījis mums, viņu bērniem, kā ir rakstīts otrajā psalmā: ”Tu esi mans dēls, šodien es esmu kļuvis par tavu tēvu.”+
34 Bet par to, ka Dievs viņu ir cēlis augšā no mirušajiem un viņam nekad nebūs jāatgriežas iznīcībā, Dievs ir teicis šādi: ”Es jums dāvāšu Dāvidam solīto uzticīgo mīlestību, uz ko var paļauties.”+
35 Tāpēc arī kādā citā psalmā viņš saka: ”Tu neļausi savam uzticīgajam kalpam pieredzēt satrūdēšanu.”+
36 Dāvids, kas savā laikā pildīja Dieva gribu, nomira, tika guldīts pie saviem tēviem un pieredzēja satrūdēšanu.+
37 Turpretī tas, ko Dievs cēla augšā, nepieredzēja satrūdēšanu.+
38 Tad nu, brāļi, lai jums top zināms, ka jums tiek sludināta grēku piedošana, kas iespējama ar viņa starpniecību,+
39 un ka ikviens, kas tic, caur viņu tiek atzīts par nevainīgu visās lietās, kurās jūs nevarēja atzīt par nevainīgiem pēc Mozus bauslības.+
40 Tāpēc piesargieties, lai ar jums nenotiktu tā, kā teikts praviešu rakstos:
41 ”Skatieties, nicinātāji, brīnieties un pazūdiet, jo es jūsu dienās daru tādu darbu, ka jūs neticēsiet, pat ja kāds jums to stāstītu.””+
42 Pāvilam un Barnabam ejot ārā, ļaudis lūdza, lai viņi ar tiem runātu par šīm lietām arī nākamajā sabatā.
43 Kad sinagogā sanākušie sāka izklīst, daudzi jūdi un prozelīti, kas pielūdza Dievu, sekoja Pāvilam un Barnabam, kuri sarunājās ar tiem un mudināja tos rīkoties tā, lai viņi paliktu Dieva augstsirdīgās labestības cienīgi.+
44 Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sanāca klausīties Jehovas vārdus.
45 Kad jūdi ieraudzīja ļaužu pūļus, tos pārņēma niknums*, un tie zaimodami apstrīdēja Pāvila sacīto.+
46 Tad Pāvils un Barnaba tiem drosmīgi atbildēja: ”Jums pirmajiem bija jādzird Dieva vārdi,+ bet, tā kā jūs tos atraidāt un neuzskatāt sevi par mūžīgas dzīves cienīgiem, tad mēs vēršamies pie citām tautām.+
47 Jo Jehova mums ir devis šādu pavēli: ”Es tevi esmu iecēlis par gaismu tautām, lai tu būtu par glābšanu līdz pat zemes malām.””+
48 Cittautieši, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Jehovas vārdus, un visi, kam bija pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi, sāka ticēt.
49 Un Jehovas vārdi izskanēja pa visu to zemi.
50 Taču jūdi sakūdīja cienījamas, dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus un panāca, ka Pāvilu un Barnabu sāka vajāt+ un izdzina ārpus viņu robežām.
51 Tie nokratīja putekļus no kājām* un aizgāja uz Ikoniju.+
52 Bet mācekļi bija prieka+ un svētā gara pilni.
Zemsvītras piezīmes
^ T.i., Hērodu Antipu, Hēroda Lielā dēlu.
^ Vai ”tetrarhu”. Tā sauca Romas imperatora ieceltu kādas teritorijas valdnieku.
^ Sk. pielikumu A5.
^ Provinces vietvaldis Senajā Romā. Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
^ Burt. ”sēklas”.
^ Vai ”skaudība”.
^ Šāds žests nozīmēja, ka cilvēks neuzņemas atbildību par sekām.
