Daniēla 4:1—37
4 Ķēniņa Nebukadnecara vēsts visām tautām un ciltīm, kas runā dažādās valodās, visiem zemes iedzīvotājiem: ”Liels lai ir jūsu miers!
2 Es vēlos darīt zināmu, kādas zīmes un brīnumus man ir parādījis Visaugstākais Dievs.
3 Cik diženas viņa zīmes, un cik vareni viņa brīnumi! Viņa valsts* ir mūžīga, un viņš valda paaudžu paaudzēs!+
4 Es, Nebukadnecars, mierīgi dzīvoju savā namā, baudīju labklājību savā pilī,
5 bet tad es redzēju briesmīgu sapni. Tēli un parādības, ko es skatīju miegā, mani izbiedēja.+
6 Tādēļ es pavēlēju atvest visus Babilonas gudros, lai tie man šo sapni izskaidrotu.+
7 Pie manis ieradās burvji, zintnieki, haldieši un astrologi,+ un es viņiem izstāstīju savu sapni, bet viņi nespēja to izskaidrot.+
8 Visbeidzot atnāca Daniēls, kurš par godu manam dievam nosaukts+ par Beltsacaru+ un kurā ir svēto dievu gars,+ un es sāku stāstīt viņam savu sapni.
9 Es teicu: ”Beltsacar, tu, kas esi iecelts par priekšnieku visiem burvjiem,+ es zinu, ka tevī ir svēto dievu gars+ un neviens noslēpums tev nav neatminams!+ Izskaidro man tās parādības, ko es redzēju sapnī!
10 Miegā vērodams parādības, es zemes vidū ieraudzīju koku,+ kas bija ārkārtīgi augsts.+
11 Koks auga arvien lielāks un varenāks, galotne tam sniedzās debesīs, un to varēja redzēt līdz pašām zemes malām.
12 Tam bija krāšņa lapotne un augļu pārpārēm, tur visiem pietika, ko ēst. Zvēri rada patvērumu koka pavēnī, putni mājoja tā zaros, un no tā augļiem pārtika visas dzīvās radības.
13 Pēc tam, aizvien vēl vērodams parādības, es ieraudzīju svētu sargu, kas nokāpa no debesīm.+
14 Viņš skaļi sauca: ”Nocērtiet koku,+ apcērtiet tam zarus, noplēsiet lapas un izsvaidiet augļus! Lai zvēri aizbēg no koka pavēņa un putni aizlido no tā zariem!
15 Bet celmu ar visām saknēm, iekaltu dzelzs un vara stīpās, atstājiet zemē, lai zaļajā zālē to mērcē debesu rasa. Lai tas paliek starp lauka augiem kopā ar zvēriem.+
16 Cilvēka prāta* vietā lai tam tiek dots dzīvnieka prāts*, un tā lai paiet septiņi laiki.+
17 Tāds ir sargu lēmums+ un svēto spriedums, lai visi dzīvie zinātu, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku valstīm+ un viņš to piešķir, kuram vien vēlas, — viņš var iecelt par valdnieku pat pašu zemāko no cilvēkiem.”
18 Šādu sapni es, ķēniņš Nebukadnecars, redzēju, bet tagad, Beltsacar, izskaidro to! Neviens no manas valsts gudrajiem nespēj izskaidrot, ko mans sapnis nozīmē,+ bet tu to spēsi, jo tevī ir svēto dievu gars.”
19 Tad Daniēls, ko sauca arī par Beltsacaru,+ brīdi stāvēja kā sastindzis, jo viņa prātā raisījās biedējošas domas.
Taču ķēniņš sacīja: ”Beltsacar, lai sapnis un tā izskaidrojums tevi nebiedē!”
Beltsacars atbildēja: ”Mans kungs, kaut šis sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā skaidrojums — uz taviem ienaidniekiem!
20 Koks, ko tu redzēji, kas auga arvien lielāks un varenāks, kam galotne sniedzās debesīs un ko varēja saskatīt līdz pašām zemes malām,+
21 kam bija krāšņa lapotne un augļu pārpārēm, tā ka visiem pietika pārtikas, kura pavēnī patvērās zvēri un kura zaros mājoja putni,+ —
22 tas esi tu, ak, ķēniņ, jo tu esi kļuvis varens un dižs, tava varenība ir tā augusi, ka sniedzas debesīs,+ un tu valdi līdz pat zemes malām.+
23 Tu, ķēniņ, redzēji arī svētu sargu,+ kas nokāpa no debesīm un sauca: ”Nocērtiet un iznīciniet koku, bet tā celmu ar visām saknēm, iekaltu dzelzs un vara stīpās, atstājiet zemē, lai zaļajā zālē to mērcē debesu rasa. Lai tas paliek kopā ar zvēriem, līdz paiet septiņi laiki.”+
24 Šāds ir izskaidrojums, un šāds ir Visaugstākā spriedums par tevi, mans kungs un ķēniņ:
25 tevi izraidīs no cilvēku vidus, tu mitīsi pie zvēriem un ēdīsi zāli kā vērsis, un tevi mērcēs debesu rasa.+ Tā paies septiņi laiki,+ līdz tu atzīsi, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku valstīm un viņš to piešķir, kuram vien vēlas.+
26 Bet celmu ar visām saknēm bija pavēlēts atstāt+ — tas nozīmē, ka tu atgūsi varu savā valstī, kad būsi atzinis, ka īstais valdnieks ir debesīs.
27 Tāpēc, ak, ķēniņ, uzklausi manu padomu! Pārstāj grēkot un dari to, kas pareizs, beidz rīkoties netaisni un esi žēlsirdīgs pret trūcīgajiem. Varbūt tad tava labklājība pastāvēs arī turpmāk.””+
28 Ar ķēniņu Nebukadnecaru viss tieši tā arī notika.
29 Pēc divpadsmit mēnešiem, pastaigādamies Babilonā pa pils jumtu,
30 ķēniņš dižojās: ”Lūk, lielā Babilona, mana ķēnišķīgā mītne, ko es ar savu vareno spēku esmu uzcēlis par godu savam diženumam!”
31 Ķēniņš vēl nebija beidzis runāt, kad no debesīm atskanēja balss: ”Tev, ķēniņ Nebukadnecar, tiek paziņots: ”Tev ir atņemta vara,+
32 un tu tiec izraidīts no cilvēku vidus. Tu mitīsi pie zvēriem un ēdīsi zāli kā vērsis. Tā paies septiņi laiki, līdz tu atzīsi, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku valstīm un viņš to piešķir, kuram vien vēlas.””+
33 Tas viss tūlīt piepildījās Nebukadnecara dzīvē. Viņš tika izraidīts no cilvēku vidus un ēda zāli kā vērsis. Viņu mērcēja debesu rasa, viņa mati izauga tik gari kā ērgļa spalvas, bet nagi sāka līdzināties putna nagiem.+
34 ”Kad bija pagājis noteiktais laiks,+ es, Nebukadnecars, palūkojos debesīs un man atgriezās saprāts. Es cildināju Visaugstāko un slavēju un godināju to, kurš dzīvo mūžīgi, jo viņa valdīšana ir mūžīga un viņa valsts pastāv paaudžu paaudzēs.+
35 Visi, kas dzīvo uz zemes, nav nekas salīdzinājumā ar viņu. Gan ar debesu pulkiem, gan zemes iedzīvotājiem viņš dara, kā pašam tīk. Nav neviena, kas varētu viņu kavēt+ un viņam jautāt: ”Ko tu dari?”+
36 Kad man atgriezās saprāts, es atguvu arī savu ķēniņa godu, varenību un spožumu.+ Mani padomnieki un augstmaņi atkal vērsās pie manis, un es atguvu varu savā valstī un kļuvu vēl varenāks nekā iepriekš.
37 Tagad es, Nebukadnecars, cildinu, slavēju un godinu debesu Ķēniņu,+ jo visi viņa darbi ir pareizi un viņa ceļi ir taisnīgi,+ viņš augstprātīgajiem liek mācīties pazemību.”+
