• DZIMŠANAS GADS: 1963

• VALSTS: LIELBRITĀNIJA

• AGRĀK UZSKATĪJA, KA DZĪVES PIEPILDĪJUMU SNIEDZ SEKMĪGA KARJERA

MANA PAGĀTNE

Es piedzimu Londonas piepilsētā Kroidonā. Es biju sestais bērns ģimenē, un pavisam mūsu ģimenē bija deviņi bērni. Mani vecāki bija pārcēlušies uz Lielbritāniju no Sentvinsentas salas, kas atrodas Karību jūrā. Māte apmeklēja metodistu baznīcu. Lai gan mana kāre pēc zināšanām bija neremdināma, par Dievu man nebija nekādas intereses. Skolas brīvdienas man pagāja, sēžot vietējā ezera krastā un vienu pēc otras lasot no bibliotēkas paņemtās grāmatas.

Dažus gadus pēc skolas beigšanas es nolēmu, ka saistīšu savu nākotni ar palīdzības sniegšanu tiem, kas ir neaizsargāti. Es iestājos darbā, kur man bija jāgādā par bezpajumtniekiem, invalīdiem un cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem. Vēlāk es iestājos augstskolā, lai studētu veselības zinātnes, un, pabeigusi augstskolu, sāku strādāt. Man uzreiz sāka veidoties spoža karjera — man vienu pēc otra piedāvāja vairākus labus amatus. Drīz vien es varēju atļauties visu, ko vien vēlējos. Lai darītu savu darbu — es sniedzu vadības konsultanta pakalpojumus un veicu pētījumus sociālajās zinātnēs —, man bija vajadzīgs tikai klēpjdators un internets. Bieži vien es uz vairākām nedēļām ar lidmašīnu devos uz kādu citu valsti, kur apmetos savā iecienītajā viesnīcā. Tur es baudīju krāšņo dabu un, lai uzturētu sevi formā, apmeklēju trenažieru zāli un spa. Šāda dzīve bija manu sapņu piepildījums. Tomēr manā sirdī joprojām bija vieta tiem, kam neklājas viegli.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Daudzus gadus es biju prātojusi, kāda īsti ir dzīves jēga. Taču es nebiju mēģinājusi meklēt atbildes Bībelē. 1999. gadā kādu dienu pie manis ieradās mana jaunākā māsa Mārgareta, kas bija kļuvusi par Jehovas liecinieci. Māsa bija paaicinājusi līdzi savu draudzeni, arī Jehovas liecinieci, un mums ar māsas draudzeni raisījās sirsnīga saruna. Pati sev par pārsteigumu, es atsaucos uz viņas piedāvājumu mācīt man Bībeli. Tomēr mana garīgā izaugsme bija ļoti lēna, jo mans darbs un ierastais dzīvesveids aizņēma pārāk daudz laika.

2002. gada vasarā es pārcēlos uz Anglijas dienvidrietumiem, lai tur uzsāktu maģistra studijas sociālajās zinātnēs. Pēc maģistra grāda iegūšanas es plānoju turpināt studijas doktorantūrā. Es ar savu dēliņu sāku diezgan regulāri apmeklēt sapulces vietējā valstības zālē. Man patika tas, ko es mācījos augstskolā, tomēr tas, ko es uzzināju, pētot Bībeli, deva man daudz dziļāku izpratni par dzīves problēmām un palīdzēja saskatīt, kāds ir šo problēmu vienīgais risinājums. Es sāku saprast, cik patiesi ir Mateja evaņģēlijā, 6. nodaļas 24. pantā, rakstītie vārdi, ka nav iespējams kalpot diviem kungiem un ka ir jāizvēlas, kam kalpot — Dievam vai mantai. Es apzinājos, ka pienāks brīdis, kad man būs jāizlemj, kas būs svarīgāks manā dzīvē.

Gadu iepriekš es biju regulāri piedalījusies kādas Jehovas liecinieku Bībeles pētīšanas grupas nodarbībās, kas norisinājās pie viena no viņiem mājās. Šajās nodarbībās, apspriežot to, kas rakstīts grāmatā Vai pastāv Radītājs, kas gādā par jums? *, es biju ieguvusi pārliecību, ka atrisināt cilvēces problēmas spēj vienīgi mūsu Radītājs, Dievs Jehova. Taču augstskolā man tika mācīts, ka dzīves jēgas meklējumiem nav nekādas saistības ar ticību Radītājam. Šāds apgalvojums iesvēla manī sašutumu. Divus mēnešus vēlāk es pārtraucu mācības augstskolā un nolēmu vairāk laika veltīt garīgai darbībai.

Veikt vajadzīgās izmaiņas savā ierastajā dzīvesveidā mani pamudināja šis Bībeles padoms: ”Paļaujies uz Jehovu no visas sirds un nepaļaujies pats uz savu saprašanu, neaizmirsti viņu, lai ko tu darītu, tad viņš nolīdzinās tavas takas.” (Sālamana pamācības 3:5, 6.) Iespēja iepazīt mūsu mīlošo Dievu bija daudz lielāks ieguvums, salīdzinot ar mantu un stāvokli sabiedrībā, ko man būtu varējis nodrošināt doktora grāds. Jo vairāk es uzzināju par Jehovas nodomu, kas saistīts ar zemi, un par to, cik svarīgi bija tas, ka Jēzus atdeva par mums savu dzīvību, jo spēcīgāka kļuva mana vēlēšanās veltīt savu dzīvi Radītājam. Es kristījos 2003. gada aprīlī. Pēc tam es pakāpeniski sāku vienkāršot savu dzīvi.

KO ES ESMU IEGUVUSI

Iespēja veidot draudzību ar Jehovu ir jebkādu pūļu vērta. Tuvojoties viņam, es esmu guvusi dziļu iekšēju mieru un prieku. Milzīgu prieku sagādā arī tas, ka varu būt kopā ar citiem patiesā Dieva kalpiem.

Mana kāre pēc zināšanām tagad tiek pilnībā apmierināta ar to, ko es uzzinu no Bībeles un iemācos kristiešu sapulcēs. Man patīk stāstīt par savu ticību citiem. Šis darbs ir mana jaunā ”karjera”, un ar šo darbu es varu palīdzēt citiem ne tikai uzlabot savu dzīvi jau tagad, bet arī iegūt brīnišķīgu cerību uz dzīvi gaidāmajā jaunajā pasaulē. 2008. gada jūnijā es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu, un kopš tā laika esmu gandarītāka par savu dzīvi un laimīgāka kā jebkad agrāk. Es esmu sapratusi, kāda ir dzīves jēga, un esmu par to no sirds pateicīga Jehovam.

• DZIMŠANAS GADS: 1973

• VALSTS: AUSTRIJA

• AGRĀK BIJA AIZRĀVIES AR AZARTSPĒLĒM

MANA PAGĀTNE

Es uzaugu Braunavā, nelielā Austrijas pilsētiņā. Cilvēki tur bija pārtikuši, un noziedzības tikpat kā nebija. Mani vecāki bija katoļi, un arī es tiku uzaudzināts katoļticībā.

Kāds bēdīgs notikums, ko pieredzēju bērnībā, atstāja manā prātā paliekošas pēdas. Tas bija 1984. gadā, un man tolaik bija 11 gadi. Man ir iespiedusies atmiņā aina, kā mēs ar kādu labu draugu spēlējām futbolu. Bet jau dažas stundas vēlāk mans draugs bija miris — gājis bojā autoavārijā. Drauga nāve mani pamatīgi satricināja. Vēl daudzus gadus pēc šī nelaimes gadījuma mani mocīja neziņa par to, kas ar cilvēku notiek, kad viņš nomirst.

Pēc skolas beigšanas es sāku strādāt par elektriķi. Lai gan es biju aizrāvies ar azartspēlēm, turklāt mēdzu spēlēt uz lielām likmēm, finansiālu grūtību man nebija. Es daudz laika pavadīju sportojot. Man patika smagais metāls un pankroks, mana dzīve pagāja diskotēkās un ballītēs, un es nodevos izpriecām un netikumībai. Tomēr es izjutu iekšēju tukšumu.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

1995. gadā pie manām durvīm pieklauvēja kāds padzīvojis Jehovas liecinieks. Viņš man piedāvāja grāmatu, kurā bija skaidrota Bībeles mācība par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves. Bērnības drauga traģiskā nāve man vēl joprojām bija spilgtā atmiņā, tāpēc piedāvāto grāmatu es labprāt pieņēmu. Izlasījis nodaļu par to, kas notiek pēc nāves, es turpināju lasīt, līdz biju izlasījis visu grāmatu!

Es biju atradis atbildi uz savu jautājumu par nāvi. Bet es uzzināju arī vēl daudz ko citu! Tā kā biju uzaudzināts katoļticībā, reliģija manā uztverē saistījās gandrīz tikai un vienīgi ar ticību Jēzum. Taču, iedziļinoties Bībelē, es iepazinu arī Jēzus Tēvu, Dievu Jehovu, un izveidoju ar viņu ciešu draudzību. Mani ļoti piesaistīja tas, ka Jehova nav noslēpumains un atturīgs Dievs un ka viņš labprāt atklāj sevi tiem, kas viņu vēlas iepazīt. (Mateja 7:7—11.) Es uzzināju, ka Jehovam ir jūtas. Es arī noskaidroju, ka viņš vienmēr izpilda solījumus, savukārt tas mani pamudināja vairāk pievērsties Bībeles pravietojumu un to piepildījumu izpētei. Uzzinātais vēl vairāk nostiprināja manu ticību Dievam.

Drīz es sāku atskārst, ka Jehovas liecinieki ir vienīgie, kas no sirds vēlas palīdzēt citiem izprast Bībeli. Es pārbaudīju, kā Jehovas liecinieku literatūrā minētie panti ir iztulkoti manā katoļu Bībeles izdevumā. Jo cītīgāk es visu pārbaudīju, jo skaidrāk es sapratu, ka esmu atradis patiesību.

Pētot Bībeli, es sapratu, ka Jehova vēlas, lai es saskaņoju savu dzīvi ar viņa prasībām. Lasot Pāvila vēstuli efesiešiem, 4. nodaļas 22. līdz 24. pantu, es secināju, ka man ir ”jānovelk vecā personība”, kas atspoguļo manu ”agrāko dzīvesveidu”, un ”jāapvelk jaunā personība, kas radīta pēc Dieva gribas”. Tas mani pamudināja atstāt netikumīgo dzīvesveidu. Es arī sapratu, ka ir jāpārtrauc spēlēt azartspēles, jo tās veicina materiālismu un alkatību. (1. Korintiešiem 6:9, 10.) Es apzinājos: lai spētu veikt šīs izmaiņas savā dzīvē, man jāpārtrauc tikties ar vecajiem draugiem un jāmeklē jauni — tādi, kas dzīvo pēc tiem pašiem principiem kā es.

Mainīties nepavisam nebija viegli. Es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes sapulces viņu valstības zālē un meklēt draugus viņu starpā. Es turpināju pētīt Bībeli arī pats personīgi. Tas viss kopā palīdzēja man mainīt muzikālo gaumi, izvirzīt jaunus mērķus un sākt ģērbties pieklājīgāk. Tajā pašā, 1995. gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

KO ES ESMU IEGUVIS

Tagad man ir līdzsvarota attieksme pret naudu un mantu. Iepriekš es mēdzu ātri aizsvilties dusmās, bet tagad es esmu daudz nosvērtāks. Mani vairs nemoka pārmērīgas raizes par nākotni.

Man ļoti patīk kalpot Jehovam starptautiskā brāļu saimē. Mūsu starpā ir cilvēki, kam daudz spēka prasa cīņa ar dažādām problēmām, taču viņi turpina uzticīgi kalpot Dievam. Es izjūtu milzīgu prieku, ka varu veltīt visu savu laiku un spēkus ne vairs savu vēlmju apmierināšanai, bet tam, lai kalpotu Jehovam un darītu labu citiem.

• DZIMŠANAS GADS: 1963

• VALSTS: LIELBRITĀNIJA

• AGRĀK NEREDZĒJA DZĪVĒ JĒGU

MANA PAGĀTNE

Es piedzimu Anglijā, bet, kad man bija kādi septiņi gadi, mēs pārcēlāmies uz Austrāliju. Mēs apmetāmies Goldkostā, populārā tūristu atpūtas vietā Kvīnslendas štatā. Mēs nebijām bagāti, bet mums nekā netrūka.

Lai gan materiālā ziņā vecāki par mani labi gādāja, es nebiju diez ko laimīgs. Es nesaskatīju dzīvē jēgu. Pret tēvu man nebija siltu jūtu — galvenokārt tāpēc, ka viņš daudz dzēra un darīja pāri mammai. To, kāpēc tēvs tā rīkojās, es sāku izprast tikai pēc daudziem gadiem, kad uzzināju, kas viņam ir bijis jāpieredz, piedaloties karā Malajā.

Kad mācījos vidusskolā, es lielos daudzumos sāku lietot alkoholu, un kad man bija 16 gadu, es pametu skolu un pieteicos dienēt kara flotē. Es sāku lietot narkotikas un man izveidojās atkarība no tabakas. Es gandrīz jau vairs nevarēju dzīvot bez alkohola. Sākumā skurbulī pagāja tikai nedēļas nogales, bet pavisam drīz es sāku dzert jau katru dienu.

Kad man bija ap divdesmit gadiem, mani sāka mākt šaubas par Dieva eksistenci. Mani argumenti bija apmēram šādi: ”Ja Dievs patiešām pastāv, kāpēc viņš neko nedara? Kāpēc cilvēkiem ir jācieš un jāmirst?” Es pat sarakstīju dzejoli, kurā vainoju Dievu par visām ciešanām šajā pasaulē.

23 gadu vecumā es atstāju dienestu. Es bieži mainīju darbu, uz kādu gadu aizbraucu uz ārzemēm, bet nekādi nespēju atbrīvoties no dzīves apnikuma. Man nebija vēlēšanās dzīvē kaut ko sasniegt, un mani nekas neinteresēja — ne iespēja iegādāties pašam savu māju, ne atrast stabilu darbu, ne arī veidot karjeru. Vienīgie ”mierinātāji” man bija alkohols un mūzika.

Es skaidri atceros kādu brīdi, kad es visspēcīgāk izjutu vēlēšanos atrast dzīves jēgu. Es biju lasījis par zvērībām, kas tika pastrādātas Aušvicas koncentrācijas nometnē Polijā, tāpēc nolēmu to apmeklēt. Kad es, tur stāvēdams, vēros apkārt un sāku aptvert, cik milzīga ir bijusi šī nometne, man sažņaudzās sirds. Es nevarēju saprast, kā cilvēki var būt tik cietsirdīgi. Es atceros, kā es ar asarām acīs staigāju pa nometni, un man galvā skanēja jautājums: ”Kāpēc?”.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Kad es 1993. gadā atgriezos Austrālijā, es sāku lasīt Bībeli, cenšoties tur atrast atbildes uz saviem jautājumiem. Drīz pēc tam pie manis uz mājām atnāca divas Jehovas liecinieces un uzaicināja mani uz savu kongresu, kam bija jānotiek stadionā netālu no manas dzīvesvietas. Es nolēmu to apmeklēt.

Dažus mēnešus iepriekš es šajā stadionā biju skatījies kādu sporta spēli. Bet tas, kā norisinājās kongress, tik krasi atšķīrās no iepriekš redzētā. Jehovas liecinieki bija solīdi ģērbušies un laipni, un viņu bērni uzvedās ļoti labi. Mani pārsteidza tas, ko es redzēju pārtraukumā. Daudzi simti Jehovas liecinieku pusdienoja stadiona laukumā, bet, kad viņi atgriezās savās sēdvietās, uz laukuma nebija redzamas it nekādas drazas! Turklāt es pamanīju, ka visi izjuta iekšēju mieru — tas bija kaut kas tāds, pēc kā biju ilgojies arī es. Man nepalika prātā nekas no kongresā dzirdētā, bet Jehovas liecinieku uzvedība atstāja manī neizdzēšamu iespaidu.

Tajā vakarā es pārdomāju vārdus, ko biju dzirdējis no brālēna, kas mēdza lasīt Bībeli un kam patika pētīt dažādas reliģijas. Pirms vairākiem gadiem viņš man bija citējis Jēzus vārdus, ka patieso reliģiju varot ”pazīt pēc augļiem”. (Mateja 7:15—20.) Es nolēmu, ka izpētīšu, kāpēc Jehovas liecinieki tik ļoti atšķiras no citiem. Pirmo reizi manā dzīvē bija parādījies cerību stariņš, un es varēju raudzīties nākotnē jau nedaudz optimistiskāk.

Pēc nedēļas Jehovas liecinieces, kas bija uzaicinājušas mani uz kongresu, atnāca pie manis vēlreiz. Viņas piedāvāja man mācīties Bībeli, un es piekritu. Es arī sāku apmeklēt viņu draudzes sapulces.

Mācoties Bībeli, es sapratu, ka mans viedoklis par Dievu ir bijis pilnīgi nepareizs. Es uzzināju, ka viņš nav vainojams tajā, ka pastāv ļaunums un ciešanas, un ka viņu pašu sāpina tas, ka cilvēki dara citiem pāri. (1. Mozus 6:6; Psalms 78:40, 41.) Es cieši apņēmos nekad nesāpināt Jehovu un darīt visu, lai ”priecētu [viņa] sirdi”. (Sālamana pamācības 27:11.) Es atmetu dzeršanu un smēķēšanu un atstāju netikumīgo dzīvesveidu. 1994. gada martā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

KO ES ESMU IEGUVIS

Es patiešām esmu ļoti laimīgs un apmierināts ar dzīvi. Es vairs nemēģinu slīcināt problēmas alkoholā, un esmu iemācījies ”likt savu nastu uz Jehovas pleciem”. (Psalms 55:22.)

Pirms desmit gadiem es apprecējos ar Karenu, jauku ticības biedreni, un kopā mēs audzinām viņas brīnišķīgo meitu, Nellu. Mēs trijatā daudz laika pavadām kristīgajā kalpošanā, mācot citiem patiesību par Dievu. Manai dzīvei beidzot ir jēga.