• DZIMŠANAS GADS: 1941

• VALSTS: BENINA

• AGRĀK: VAIRĀKU SIEVU VĪRS, JEHOVAS LIECINIEKU PRETINIEKS

MANA PAGĀTNE

Es esmu no Kotonu — lielas pilsētas Beninā. Es tiku audzināts kā katolis, bet baznīcu neapmeklēju regulāri. Daudzi katoļi mūsu apvidū bija apņēmuši vairākas sievas, jo poligāmija tajā laikā bija oficiāli atzīta. Man bija četras sievas.

Septiņdesmitajos gados Beninā notika valsts apvērsums, un es domāju, ka tas mūsu valstij nāks par labu. Es to pilnībā atbalstīju un iesaistījos politikā. Revolucionāriem nepatika Jehovas liecinieki, jo tie bija politiski neitrāli. Es biju starp tiem, kuri vajāja lieciniekus, un, kad 1976. gadā Jehovas liecinieku misionāri no valsts tika izraidīti, es biju pilnīgi pārliecināts, ka viņi nekad vairs neatgriezīsies.

Ā BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

1990. gadā revolūcija beidzās. Man par lielu izbrīnu drīz vien valstī atkal parādījās Jehovas liecinieku misionāri. Es sāku domāt, ka varbūt Dievs atbalsta šos cilvēkus. Apmēram tajā pašā laikā es mainīju darbavietu. Viens no maniem jaunajiem kolēģiem bija Jehovas liecinieks, un viņš bez vilcināšanās sāka man sludināt. Viņš rādīja man Bībeles pantus, kuros Dievs Jehova ir aprakstīts kā mīlestības un taisnīguma Dievs. (5. Mozus 32:4; 1. Jāņa 4:8.) Šīs īpašības mani ļoti piesaistīja. Es vēlējos uzzināt vairāk par Jehovu un tāpēc piekritu piedāvājumam mācīties Bībeli.

Drīz vien es sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Mani ļoti iespaidoja patiesā mīlestība, ko redzēju liecinieku starpā. Cilvēki netika šķiroti pēc rases vai sociālā stāvokļa. Jo vairāk laika es pavadīju ar Jehovas lieciniekiem, jo vairāk es pārliecinājos, ka viņi ir patiesie Jēzus sekotāji. (Jāņa 13:35.)

Es sapratu, ka, lai kļūtu par liecinieku, man būs jāpamet katoļu baznīca. Man nebija viegli spert šo soli, jo es baidījos, ko par mani domās apkārtējie. Es ilgi vilcinājos, bet galu galā ar Jehovas atbalstu es saņēmos drosmi un pametu katoļu baznīcu.

Tomēr man bija jāveic vēl kādas ievērojamas izmaiņas. Bībeles nodarbībās es biju uzzinājis, ka Dievs neatbalsta poligāmiju. (1. Mozus 2:18—24; Mateja 19:4—6.) Viņa acīs likumīga bija tikai mana pirmā laulība. Tāpēc es to oficiāli reģistrēju, bet pārējās sievas atlaidu, parūpēdamies, lai viņas saņemtu nepieciešamo materiālo atbalstu. Ar laiku divas no manām bijušajām sievām kļuva par Jehovas lieciniecēm.

KO ES ESMU IEGUVIS

Kaut arī mana sieva joprojām ir katoliete, viņa ciena manu lēmumu kalpot Jehovam. Mēs abi esam vienisprātis, ka tagad es esmu labāks vīrs.

Agrāk es domāju, ka spēšu uzlabot cilvēku dzīvi, iesaistoties politikā, bet šādi pūliņi izrādījās veltīgi. Tagad es zinu, ka vienīgi Dieva valstība atrisinās visas cilvēces problēmas. (Mateja 6:9, 10.) Esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir parādījis, kā dzīvot patiesi laimīgu dzīvi.

• DZIMŠANAS GADS: 1977

• VALSTS: BRAZĪLIJA

• AGRĀK: VASARSVĒTKU DRAUDZES MĀCĪTĀJS

MANA PAGĀTNE

Es uzaugu Sanpaulu štatā, Itu pilsētas nomalē. Šis rajons bija zināms kā vieta, kur ir augsts noziedzības līmenis.

Es biju ļoti vardarbīgs un dzīvoju amorāli. Turklāt es nodarbojos ar narkotiku tirdzniecību. Ar laiku es sapratu, ka šāds dzīvesveids novedīs mani vai nu cietumā, vai kapsētā, tāpēc es to pārtraucu. Es iestājos Vasarsvētku draudzē un galu galā kļuvu par mācītāju.

Man šķita, ka, kalpojot baznīcā, es patiešām varēšu palīdzēt citiem. Es pat sāku pārraidīt reliģiska satura programmu vietējā radio, tāpēc mūsu apkaimē kļuvu labi pazīstams. Tomēr es pārliecinājos, ka baznīcai nerūpēja tās locekļu labklājība, un vēl mazāk tā centās godāt Dievu. Man šķita, ka baznīcas vienīgais mērķis bija ievākt naudu. Es nolēmu izstāties.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Kad Jehovas liecinieki man sāka mācīt Bībeli, es uzreiz redzēju, ka šie cilvēki atšķiras no citu reliģiju pārstāvjiem, un divās jomās jo īpaši. Pirmkārt, Jehovas liecinieki nevis tikai runā par mīlestību pret Dievu un tuvāko, bet to arī parāda. Un, otrkārt, viņi neiesaistās politikā un karadarbībā. (Jesajas 2:4.) Šie divi fakti mani pārliecināja, ka esmu atradis patieso reliģiju — šauro ceļu, kas ved uz mūžīgu dzīvi. (Mateja 7:13, 14.)

Es apzinājos, ka man savā dzīvē būs kaut kas jāmaina, lai tā būtu patīkama Dievam. Man bija vairāk laika jāveltī ģimenei. Tāpat man bija jākļūst pazemīgākam. Nebija viegli veikt nepieciešamās izmaiņas, bet ar Jehovas palīdzību man tas izdevās. Manu sievu ļoti iespaidoja tas, kā es mainījos. Viņa bija sākusi mācīties Bībeli jau pirms manis, bet tagad viņas garīgā izaugsme bija daudz straujāka. Drīz vien mēs nolēmām kļūt par Jehovas lieciniekiem. Mēs abi tikām kristīti vienā dienā.

KO ES ESMU IEGUVIS

Mums ar sievu ir prieks palīdzēt mūsu trim bērniem veidot sirsnīgu draudzību ar Jehovu. Mūsu ģimene ir laimīga. Es esmu pateicīgs Jehovam, ka viņš ir vilcis mani pie sevis un ļāvis uzzināt patiesību, kas atklāta Bībelē. Bībele tiešām maina cilvēku dzīvi — es to varu teikt no savas pieredzes.

• DZIMŠANAS GADS: 1957

• VALSTS: AUSTRĀLIJA

• AGRĀK: PIEREDZĒJA SMAGU BĒRNĪBU

MANA PAGĀTNE

Es uzaugu Ņūkāslā, Jaundienvidvelsas štatā. Esmu vecākā septiņu bērnu ģimenē. Mūsu tēvs bija alkoholiķis, un māte pret mums izturējās vardarbīgi. Māte mani pazemoja gan fiziski, gan ar vārdiem. Viņa atkārtoti teica, ka esmu slikta un ka es tikšot mocīta elles ugunīs. Šie draudi mani šausmināja.

Mātes nodarīto miesas bojājumu dēļ es bieži vien nevarēju apmeklēt skolu. Vienpadsmit gadu vecumā es tiku paņemta prom no vecākiem un ievietota valsts iestādē, bet vēlāk klosterī. Četrpadsmit gadu vecumā es no turienes aizbēgu. Es nevēlējos atgriezties mājās, tāpēc dzīvoju uz ielas vienā no Sidnejas rajoniem, Kingskrosā.

Tajā laikā es sāku lietot alkoholu, narkotikas, skatīties pornogrāfiju un nodarboties ar prostitūciju. Reiz es pieredzēju kaut ko ļoti biedējošu. Es uzturējos kāda naktskluba īpašnieka dzīvoklī. Kādu vakaru pie viņa ieradās divi vīrieši. Mani aizsūtīja uz guļamistabu, bet es noklausījos viņu sarunu. Naktskluba īpašnieks bija nodomājis mani pārdot šiem vīriešiem. Viņu plāns bija paslēpt mani kravas kuģī, kas dosies uz Japānu, kur man būtu jāstrādā kādā bārā. Paniskās bailēs es izlēcu pa balkonu un skrēju meklēt palīdzību.

Es satiku kādu vīrieti, kurš bija iebraucējs Sidnejā, un paskaidroju viņam savu situāciju, cerībā, ka viņš man iedos mazliet naudas. Bet viņš uzaicināja mani pie sevis, lai es varētu nomazgāties un kaut ko apēst. Es pieņēmu viņa uzaicinājumu un galu galā tur arī paliku. Gadu vēlāk mēs apprecējāmies.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Jehovas liecinieki man sāka pasniegt Bībeles stundas. Uzzinātais manī raisīja visdažādākās emocijas. Es biju dusmīga, uzzinot, ka Sātans ir visa ļaunuma cēlonis, jo agrāk man tika mācīts, ka Dievs ir tas, kurš liek cilvēkiem ciest. Un es izjutu dziļu atvieglojumu, kad sapratu, ka Dievs nemoka cilvēkus ellē. Mācība par elles ugunīm bija biedējusi mani, cik vien sevi atceros.

Mani dziļi iespaidoja tas, ka Jehovas liecinieki it visā vadījās pēc Bībeles principiem. Viņi dzīvoja saskaņā ar savu ticību. Ar mani tikt galā nebija viegli, bet, lai ko es darīju vai teicu, liecinieki vienmēr izturējās pret mani ar mīlestību un cieņu.

Visvairāk man bija jācīnās ar mazvērtības sajūtu. Es ienīdu sevi, un šīs sajūtas turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad biju kristīta Jehovas lieciniece. Es mīlēju Jehovu, bet biju pārliecināta, ka viņš nekad nespēs mīlēt tādu cilvēku kā es.

Pavērsiens manā dzīvē notika apmēram piecpadsmit gadus pēc kristīšanās. Draudzes sapulcē kādā runā orators paskaidroja Jēkaba vēstules 1. nodaļas 23. un 24. pantu. Šajā Rakstu vietā Dieva vārdi ir salīdzināti ar spoguli, kurā mēs varam ieraudzīt sevi tādus, kādus mūs redz Jehova. Es aizdomājos, ka varbūt tas, ko es pati par sevi domāju, atšķiras no tā, kādu mani redz Jehova. Sākumā man bija grūti pieņemt šo domu — es joprojām uzskatīju, ka nevaru gaidīt, lai Jehova mani mīlētu.

Dažas dienas vēlāk es izlasīju kādu Rakstu vietu, kas izmainīja manu dzīvi. Tas bija Jesajas grāmatas 1. nodaļas 18. pants, kur Jehova aicina savus kalpus tuvoties viņam un apsola: ”Kaut arī jūsu grēki ir koši sarkani,tie kļūs balti kā sniegs.” Es jutos tā, it kā Jehova man teiktu: ”Vikij, es tevi labi pazīstu, es zinu tavus grēkus, es zinu, kas ir tavā sirdī — un es tevi mīlu.”

Tonakt es nevarēju aizmigt. Lai gan es vēl šaubījos, ka Jehova varētu mani mīlēt, es sāku domāt par Jēzus izpirkuma upuri. Es pēkšņi atskārtu, cik ļoti pacietīgs Jehova ir bijis ar mani, visdažādākajos veidos apliecinādams man savu mīlestību. Taču es viņam biju it kā teikusi: ”Tava mīlestība nav pietiekami liela. Mani grēki ir bijuši pārāk smagi. Ar tava dēla upuri nepietiks, lai tos apklātu.” Es būtībā atkal un atkal biju noraidījusi Jehovas piedāvāto izpirkumu. Taču, vairāk domājot par šo dāvanu, es beidzot sāku just, ka Jehova mani mīl.

KO ES ESMU IEGUVUSI

Tagad esmu atbrīvojusies no visa sliktā, ko pieredzēju pagātnē, un mana dzīve ir tīra un jēgpilna. Mana laulība ir kļuvusi stiprāka, un es esmu ļoti priecīga, ka varu dalīties savā pieredzē ar citiem un tiem palīdzēt. Turklāt manas attiecības ar Jehovu ir kļuvušas daudz ciešākas.

• DZIMŠANAS GADS: 1974

• VALSTS: KRIEVIJA

• AGRĀK: AIZRĀVĀS AR HĀRDROKU

MANA PAGĀTNE

Esmu dzimis Votkinskā — slavenā komponista Pētera Čaikovska dzimtajā pilsētā. Mūsu ģimene dzīvoja nabadzīgi. Tēvam piemita daudz labu īpašību, bet viņš bija alkoholiķis, tāpēc atmosfēra mājās lielākoties bija ļoti saspringta.

Ar mācībām skolā man gāja grūti, tāpēc ar laiku man attīstījās mazvērtības sajūta. Es kļuvu noslēgts un nevienam neuzticējos. Skola manī radīja lielu nemieru un spriedzi. Piemēram, kad man bija jāatbild klases priekšā, es nespēju paskaidrot pat vienkāršas lietas, kas citādi man nesagādāja grūtības. Kad beidzu skolu, manā raksturojumā bija teikts: ”Neprot izteikties, ierobežots vārdu krājums.” Šie vārdi bija trieciens manai jau tā zemajai pašcieņai, un es sāku domāt, kāda vispār manai dzīvei ir jēga.

Pusaudžu gados es sāku dzert. No sākuma tas man lika justies labi, bet, jo vairāk es dzēru, jo vairāk mani mocīja sirdsapziņa. Dzīve šķita bezjēdzīga. Es kļuvu nomākts, reizēm tik ļoti, ka vairākas dienas neizgāju no mājām. Es pat sāku domāt par pašnāvību.

Divdesmit gadu vecumā drūmās domas uz kādu laiku atkāpās, jo es sāku aizrauties hārdroku. Šī mūzika mani it kā uzlādēja. Es izaudzēju garus matus, caurdūru ausis, ģērbos kā tie mūziķi, kurus apbrīnoju, un pavadīju laiku ar šīs mūzikas piekritējiem. Iznākumā es kļuvu rupjš un agresīvs un bieži strīdējos ar saviem ģimenes locekļiem.

Man šķita, ka, klausoties hārdroku, es kļūšu laimīgs, bet notika gluži pretējais. Ar mani kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Un, kad es uzzināju, cik nepareizi dzīvo manis dievinātie mūziķi, es izjutu vēl lielāku vilšanos.

Jau atkal es sāku domāt par pašnāvību — šoreiz nopietni. Vienīgais, kas mani atturēja, bija apziņa, ka mamma to nepārdzīvos. Viņa mani ļoti mīlēja un bija daudz darījusi manā labā. Tas bija ļoti smags laiks — es negribēju dzīvot, bet arī nespēju savai dzīvei pielikt punktu.

Lai vērstu savas domas uz kaut ko citu, es sāku lasīt krievu literatūras klasiku. Kādā stāstā bija minēts varonis, kurš kalpoja baznīcā. Pēkšņi es jutu sevī spēcīgu vēlēšanos darīt kaut ko Dieva un citu cilvēku labā. Pirmo reizi mūžā es izkratīju savu sirdi lūgšanā. Es lūdzu, lai Dievs man palīdz atrast dzīves jēgu. Šīs lūgšanas laikā es sajutu lielu atvieglojumu. Bet tas, kas notika neilgi pēc tam, mani pārsteidza vēl vairāk. Pēc manas lūgšanas bija pagājušas vien divas stundas, kad pie manām durvīm pieklauvēja Jehovas liecinieki un piedāvāja Bībeles nodarbības. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā bija atbilde uz manu lūgšanu. Tā sākās mana jaunā, laimīgā dzīve.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Kaut gan tas nebija viegli, es atbrīvojos no visa, kas bija saistīts ar hārdroku. Par spīti tam, šī mūzika vēl ilgi bija manā prātā. Kad es gāju garām vietām, kur tā skanēja, es uzreiz sāku domāt par savu pagātni. Bet es nevēlējos, lai šīs nepatīkamās atmiņas traucētu attīstīties tam labajam, kas bija sācis veidoties manā prātā un sirdī. Tāpēc es apzināti izvairījos no šādām vietām. Un katru reizi, kad manas domas atgriezās pagātnē, es karsti lūdzu Dievu. Tas man palīdzēja izjust ”Dieva mieru, kas pārspēj visu sapratni”. (Filipiešiem 4:7.)

Mācoties Bībeli, es uzzināju, ka kristiešiem ir pienākums stāstīt par savu ticību citiem. (Mateja 28:19, 20.) Es biju pārliecināts, ka nekad to nespēšu. Bet tas, ko es no Bībeles uzzināju, man sniedza iekšēju mieru. Es apzinājos, ka arī citiem ir vajadzīgas šīs zināšanas. Par spīti savām bailēm, es sāku dalīties uzzinātajā ar citiem. Man par lielu pārsteigumu, sludināšana vairoja manu pašapziņu. Tā arī stiprināja manu ticību.

KO ES ESMU IEGUVIS

Tagad es esmu laimīgi precējies, un man ir liels prieks, ka esmu palīdzējis uzzināt Bībeles patiesību vairākiem cilvēkiem, arī manai mammai un māsai. Kalpojot Dievam un palīdzot citiem uzzināt par viņu, es esmu ieguvis savai dzīvei patiesu jēgu.