Es uzaugu netālu no Puertolimonas, ostas pilsētas Kostarikas austrumu krastā. Mēs ģimenē bijām astoņi bērni, es — septītais. Kad man bija astoņi gadi, nomira tētis, un mammai nācās mūs audzināt vienai.

Beisbols vienmēr bija daļa no manas dzīves. Ar sportu es aizrāvos kopš bērnības. Pusaudža gados mani uzņēma amatieru līgā. Pēc dažiem gadiem kāds beisbola skauts mani uzaicināja spēlēt profesionālajā līgā Nikaragvā. Bet, tā kā tajā laikā mammai bija problēmas ar veselību un es par viņu rūpējos, es negribēju pārcelties uz Nikaragvu. Tāpēc es atteicos no piedāvājuma. Vēlāk cits skauts mani uzaicināja spēlēt Kostarikas nacionālajā beisbola izlasē, kas tika izveidota no labākajiem amatieru līgas spēlētājiem. Šoreiz es piedāvājumu pieņēmu. Es spēlēju nacionālajā izlasē no 1949. gada līdz 1952. gadam un piedalījos spēļu sērijās Kubā, Meksikā un Nikaragvā. Es biju bāzes spēlētājs, turklāt neslikts — 17 spēlēs pēc kārtas es nepieļāvu nevienu kļūdu. Man patika dzirdēt, kā skatītāju pūlis skandē manu vārdu!

Ar kaunu jāatzīst, ka man piemita daudzi netikumi. Man bija draudzene, kuru es bieži krāpu ar citām sievietēm. Turklāt man bija problēmas ar alkoholu. Reiz es tā piedzēros, ka nākamajā dienā nespēju atcerēties, kā esmu ticis mājās. Vēl es spēlēju domino uz naudu un piedalījos loterijā.

Tajā laikā mana mamma kļuva par Jehovas liecinieci. Viņa centās rosināt manu interesi par viņas ticību, bet viņai tas neizdevās, jo es bija pilnībā pārņemts ar savu sportu. Treniņu laikā es pat nejutu izsalkumu! Mans prāts bija fokusēts tikai uz spēli. Beisbols man bija pats svarīgākais dzīvē.

Bet tad, 29 gadu vecumā, spēles laikā ķerot bumbiņu, es guvu nopietnu savainojumu. Pēc atveseļošanās man nācās atstāt profesionālo sportu. Tomēr mana saistība ar beisbolu nebeidzās, jo es kļuvu par treneri vietējai amatieru līgas komandai.

1957. gadā mani uzaicināja uz Jehovas liecinieku kongresu, kas notika tajā pašā stadionā, kurā es biju spēlējis beisbolu. Sēdēdams tribīnēs, es kaut ko ievēroju: cieņas un labestības pilnā gaisotne Jehovas liecinieku starpā bija milzīgā kontrastā ar skatītāju huligānisko uzvedību beisbola spēļu laikā. Kongresā pieredzētais mani pamudināja sākt mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un apmeklēt viņu sapulces.

No Bībeles es uzzināju daudz ko tādu, kas mani dziļi iespaidoja. Piemēram, Jēzus pravietoja, ka pēdējās dienās viņa mācekļi visā pasaulē sludinās labo vēsti par Dieva valstību. (Mateja 24:14.) Es uzzināju, ka patiesie kristieši nesaņem algu par savu kalpošanu, kā jau Jēzus bija sacījis: ”Bez maksas esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mateja 10:8.)

Studējot Bībeli, es salīdzināju to, kas tajā ir teikts, ar to, ko es redzēju Jehovas liecinieku starpā. Es apbrīnoju viņu neatlaidīgās pūles sludināt labo vēsti par Dieva valstību pat vistālākajos zemes nostūros. Viņos bija skaidri redzams tas devīguma gars, kādu Jēzus lika paust saviem mācekļiem. Tāpēc, kad izlasīju Jēzus vārdus ”Nāc un seko man!”, es nolēmu kļūt par Jehovas liecinieku.

Tomēr pagāja kāds laiks, kamēr es sakārtoju savu dzīvi. Piemēram, daudzus gadus es biju licis uz sava ”laimīgā” skaitļa iknedēļas loterijas izlozē. Taču no Bībeles es biju uzzinājis, ka Dievs nosoda tos, kas kalpo ”laimes dievam”, kā arī alkatīgus cilvēkus. (Jesajas 65:11; Kolosiešiem 3:5.) Es nolēmu pielikt punktu azartspēlēm. Tajā nedēļā, kad pirmo reizi nebiju piedalījies loterijā, uzvarēja mans ”laimīgais” skaitlis. Paziņas mani izsmēja, ka esmu palaidis garām savu iespēju, un uzstāja, ka man jāspēlē atkal, bet es nepadevos. Es nekad vairs neesmu piedalījies azartspēlēs.

Manai ”jaunajai personībai” bija jāiztur vēl kāds pārbaudījums, turklāt tieši tajā dienā, kad Jehovas liecinieku kongresā es tiku kristīts. (Efesiešiem 4:24.) Vakarā es atgriezos viesnīcā, kurā biju apmeties, un pie numuriņa durvīm ieraudzīju stāvam savu bijušo draudzeni. ”Iesim iekšā, Semij,” viņa mani aicināja. ”Pavadīsim neaizmirstamu vakaru divatā!” ”Nē!” es viņai nekavējoties atbildēju un paskaidroju, ka tagad dzīvoju saskaņā ar Bībeles morāles normām. (1. Korintiešiem 6:18.) ”Kā to saprast?” viņa izsaucās un sāka izsmiet Bībeles viedokli par morāles normām, uzstādama, ka mums jāatjauno attiecības. Neko nesacījis, es iegāju istabiņā un aizslēdzu durvis. Tagad es ar gandarījumu varu teikt, ka, kopš 1958. gadā kļuvu par Jehovas liecinieku, es esmu dzīvojis saskaņā ar visām izmaiņām, ko toreiz paveicu savā dzīvē.

Man šķiet, es varētu sarakstīt veselu grāmatu par svētībām, ko esmu guvis tāpēc, ka dzīvoju saskaņā ar Bībeles principiem. Uzticami draugi, jēgpilna dzīve, patiesa laime — uzskaitījumu varētu turpināt ilgi.

Man joprojām patīk beisbols, bet manas vērtības ir mainījušās. Beisbols man sagādāja naudu un slavu, taču tas nav nekas paliekošs. Turpretī manas attiecības ar Dievu un brāļu saime, pie kuras piederu arī es, nezudīs. Bībelē ir teikts: ”Pasaule un tās iekāres ies bojā, bet tas, kas pilda Dieva gribu, paliks mūžīgi.” (1. Jāņa 2:17.) Tagad Dievs Jehova un viņa tauta man ir pats svarīgākais dzīvē!