Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Dieva personvārds — tā nozīme un izruna

Dieva personvārds — tā nozīme un izruna

Dieva personvārds — tā nozīme un izruna

VIENS no Bībeles pierakstītājiem jautāja: ”Kas satveŗ vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu, un kā sauc Viņa dēlu? — Vai tu to zini?” (Salamana Pamācības 30:4.) Kā lai mēs uzzinām, kāds ir Dieva personvārds? Tas ir svarīgs jautājums. Viss radītais ir iespaidīgs pierādījums tam, ka ir jābūt Dievam, bet tas mums neatklāj viņa personvārdu. (Romiešiem 1:20.) Mēs patiesībā nekad nevarētu zināt Dieva personvārdu, ja Radītājs pats to mums neatklātu. Un viņš to ir izdarījis savā personīgajā Grāmatā — Bībelē.

Kādā svinīgā gadījumā Dievs izrunāja savu personvārdu, atkārtodams to Mozus klātbūtnē. Mozus aprakstīja šo notikumu ziņojumā, kas ir saglabāts Bībelē līdz mūsdienām. (2. Mozus 34:5.) Dievs pat uzrakstīja savu personvārdu ar savu paša ”pirkstu”. Kad viņš bija devis Mozum to, ko mēs šodien saucam par desmit baušļiem, Dievs brīnumainā veidā tos pierakstīja. Šī notikuma aprakstā teikts: ”Kad tas Kungs bija pabeidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecību plāksnes, — akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas.” (2. Mozus 31:18.) Sākotnējos desmit baušļos Dieva personvārds ir astoņas reizes. (2. Mozus 20:1-17.) Tādā veidā Dievs pats cilvēkiem ir atklājis savu personvārdu gan mutiski, gan rakstiski. Tātad kāds ir šis personvārds?

Ebreju valodā tas ir rakstāms יהוה. Šie četri burti, kas tiek saukti par tetragrammu, ebreju valodā ir lasāmi no labās uz kreiso pusi un daudzās mūsdienu valodās var tikt attēloti kā YHWH vai JHVH. Dieva personvārds, kas attēlots ar šiem četriem līdzskaņiem, sākotnējā ”Vecajā derībā” jeb Ebreju rakstos redzams gandrīz 7000 reižu.

Šis personvārds ir ebreju valodas darbības vārda hāwā (הוה), kas nozīmē ’tapt’, forma, un šis personvārds faktiski nozīmē ’viņš izraisa to, ka top’. * Tādējādi Dieva personvārds ļauj pazīt viņu kā To, kas pakāpeniski virza savus solījumus pretim piepildījumam un nepārtraukti realizē savus mērķus. Vienīgi patieso Dievu varētu raksturot tik nozīmes pilns personvārds.

Vai tu atceries tos dažādos veidus, kādos Dieva personvārds bija attēlots Psalmā 83:19, kā tas bija izklāstīts iepriekšējā daļā (5. lpp.)? Divos no šiem tulkojumiem bija vienkārši tikai tituli (”Kungs”, ”Mūžīgais”) kā Dieva personvārda aizstājēji. Bet pārējos divos — Jahve un Jehova — tu vari saskatīt šos četrus Dieva personvārda burtus, izņemot pēdējo — ”h”. Tomēr izruna ir atšķirīga. Kāpēc?

Kā Dieva personvārds ir izrunājams?

Patiesībā neviens īsti nezina, kā Dieva personvārds sākotnēji tika izrunāts. Kāpēc? Tas ir tāpēc, ka pirmā valoda, ko lietoja Bībeles pierakstīšanā, bija ebreju valoda, un, rakstot ebreju valodā, rakstītāji lietoja tikai līdzskaņus, ne patskaņus. Tāpēc tad, kad inspirētie pierakstītāji rakstīja Dieva personvārdu, viņi, protams, darīja tāpat un rakstīja tikai līdzskaņus.

Kamēr senebreju valoda bija valoda, kurā runāja ikdienā, tas neradīja problēmas. Šī personvārda izruna izraēliešiem bija pazīstama, un tad, kad viņi to redzēja rakstiskā formā, viņi bez domāšanas pievienoja klāt patskaņus (gluži tāpat kā latviešu lasītājam saīsinājums ”nr.” nozīmē ”numurs” vai ”mljrd.” nozīmē ”miljards”).

Divu iemeslu dēļ šī situācija izmainījās. Pirmkārt, jūdu starpā izveidojās māņticīgs priekšstats, ka Dieva personvārdu nedrīkst izrunāt skaļi; un tā, kad viņi, lasot Bībeli, saskārās ar šo personvārdu, viņi lietoja ebreju vārdu Adōnāj (’Suverēnais Kungs’). Turklāt laika gaitā pašu senebreju valodu pārstāja lietot ikdienas sarunās, un šādā veidā Dieva personvārda sākotnējā izruna ebreju valodā tika aizmirsta.

Lai nodrošinātu to, ka ebreju valodas izruna kā tāda netiktu aizmirsta, mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē jūdu zinātnieki izdomāja punktu sistēmu, lai ar tiem simbolizētu trūkstošos patskaņus, un ebreju valodas Bībelē viņi tos novietoja ap līdzskaņiem. Tādējādi tika pierakstīti gan patskaņi, gan līdzskaņi un tika saglabāta izruna, kāda tā bija tajā laikā.

Nonākot līdz Dieva personvārdam, tā vietā, lai ap līdzskaņiem ierakstītu atbilstošās patskaņu zīmes, viņi lielākoties ievietoja citas patskaņu zīmes, atgādinot lasītājam, ka viņam vajadzētu teikt Adōnāj. No tā radās forma Iehoua(h), un visbeidzot par Dieva personvārda pieņemto izrunu lielākajā daļā valodu kļuva Jehova. Tajā saglabāti Dieva personvārda galvenie elementi no ebreju oriģināla.

Kuru izrunu lietosi tu?

No kurienes tomēr nākušas tādas izrunas, kas līdzīgas izrunai Jahve? Šādas izrunas piedāvā mūsdienu pētnieki, kas mēģinājuši izsecināt sākotnējo Dieva personvārda izrunu. Daži, kaut arī ne visi, uzskata, ka laikā pirms Kristus izraēlieši Dieva personvārdu, iespējams, izrunājuši Jahve. Taču neviens nevar būt pārliecināts. Varbūt viņi to izrunāja tā, varbūt ne.

Neraugoties uz to, daudzi labprātāk lieto izrunu Jehova. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir biežāk sastopama un pazīstamāka nekā Jahve. Tomēr vai nebūtu labāk lietot formu, kas varētu būt tuvāka sākotnējai izrunai? Ne gluži, jo attiecībā uz personvārdiem, kas ir Bībelē, šāda kārtība nav ieviesusies.

Kā spilgtāko piemēru apskatīsim Jēzus personvārdu. Vai tu zini, kā Jēzu uzrunāja ikdienas sarunās viņa ģimene un viņa draugi tad, kad viņš auga Nācaretē? Patiesībā neviens cilvēks to īsti nezina, lai gan tas varētu būt kaut kas līdzīgs Ješua (vai varbūt Jehošua). Viņa personvārda izruna noteikti nebija Jēzus.

Tomēr, kad grieķu valodā tika pierakstīts ziņojums par viņa dzīvi, inspirētie pierakstītāji necentās saglabāt oriģinālo ebreju izrunu. Tā vietā grieķu valodā viņi pasniedza to kā Iēsūs. Mūsdienās tas tiek atveidots dažādi, atbilstoši Bībeles lasītāja valodai. Tie, kas Bībeli lasa spāņu valodā, sastopas ar vārdu Jesús (izrunā Hesús). Itālieši to raksta Gesù (izrunā Džezú). Un angļi raksta Jesus (izrunā Džīzes).

Vai mums jāpārstāj lietot Jēzus personvārds tāpēc, ka lielākā daļa no mums vai pat neviens no mums īsti nezina tā sākotnējo izrunu? Līdz šim neviens tulkotājs nav izvirzījis šādu priekšlikumu. Mums patīk lietot šo personvārdu, jo ar to mēs pazīstam Dieva mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, kas par mums izlēja savas, dzīvības asinis. Vai tā būtu cieņas parādīšana Jēzum, ja mēs izskaustu no Bībeles visas vietas, kurās pieminēts viņa personvārds un aizstātu to vienkārši tikai ar titulu, kā ”Skolotājs” vai ”Starpnieks”? Protams, nē! Mēs varam atsaukties uz Jēzu, ja mēs lietojam viņa personvārdu tādā veidā, kā to parasti izrunā mūsu valodā.

Līdzīgi var teikt par visiem personvārdiem, ko mēs lasām Bībelē. Mēs tos izrunājam savā valodā un necenšamies atdarināt oriģinālo izrunu. Tā, piemēram, mēs sakām ”Jeremija”, bet ne Jirmejāhū. Līdzīgi tam mēs sakām Jesaja, lai gan viņa dzīves laikā šis pravietis, iespējams, bija pazīstams kā Ješajāhū. Runājot par viņiem, pat pētnieki, kas zina, kāda ir šo personvārdu oriģinālā izruna, nelieto seno, bet gan mūsdienu izrunu.

Tas pats attiecas arī uz personvārdu Jehova. Lai gan mūsdienu izruna Jehova varētu nebūt tieši tāda pati, kāda tā bija sākotnēji, tas nekādā ziņā nesamazina šī personvārda svarīgumu. Šis personvārds ļauj pazīt Radītāju, dzīvo Dievu, Visaugstāko, kam Jēzus teica: ”Mūsu Tēvs debesīs, lai tavs personvārds top šķīstīts.” (Mateja 6:9, NW.)

’Tas nevar tikt aizstāts’

Lai gan daudzi tulkotāji dod priekšroku izrunai Jahve, tulkojums New World Translation, kā arī daudzi citi tulkojumi turpina lietot formu Jehova, jo cilvēki to ir pazinuši gadsimtiem ilgi. Turklāt, tāpat kā citās formās, arī šajā ir saglabāti šie četri tetragrammas YHWH vai JHVH burti. *

Agrāk gandrīz tāda paša iemesla dēļ vācu profesors Gustavs Frīdrihs Ēlers pieņēma līdzīgu lēmumu. Viņš iztirzāja dažādas izrunas un secināja: ”No šī brīža es turpmāk lietošu vārdu Jehova, tāpēc ka šis personvārds tagad faktiski ir plašāk ieviesies mūsu vārdu krājumā un nevar tikt aizstāts.” (Theologie des Alten Testaments (Vecās derības teoloģija), otrais izdevums, publicēts 1882. gadā, 143. lpp.)

Līdzīgi tam savā darbā Grammaire de l’hébreu biblique (Bībeles ebreju valodas gramatika), 1923. gada izdevumā, 49. lpp., zemteksta piezīmē, jezuītu zinātnieks Pols Žuons saka: ”Mēs savos tulkojumos (hipotētiskās) formas Jahve vietā esam lietojuši formu Jéhova.., kas ir vispārpieņemtā literārā forma, ko lieto franču valodā.” Daudzās citās valodās Bībeles tulkotāji lieto līdzīgu formu, kā norādīts ietvarā, 8. lappusē.

Vai tādā gadījumā ir nepareizi lietot tādu formu kā Jahve? Nē, nepavisam ne. Vienkārši formai Jehova, iespējams, būs lielāka atsaucība no lasītāju puses, jo tā ir forma, kas ’ieviesusies’ lielākajā daļā valodu. Svarīgi ir tas, ka mēs šo personvārdu lietojam un darām to zināmu citiem. ”Pateicieties tam Kungam [”Jehovam”, NW], piesauciet Viņa vārdu, pasludiniet Viņa darbus tautu starpā! Daudziniet, ka augsti teicams un dižens ir Viņa vārds!” (Jesajas 12:4.)

Apskatīsim, kā Dieva kalpi ir rīkojušies saskaņā ar šo pavēli gadsimtu laikā.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 5. rk. Skatīt pielikumu 1A angļu valodas Bībeles 1984. gada izdevumā New World Translation of the Holy Scriptures.

^ 22. rk. Skatīt pielikumu 1A angļu valodas Bībeles 1984. gada izdevumā New World Translation of the Holy Scriptures.

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Dažādiem pētniekiem ir dažādi uzskati par to, kā personvārds YHWH sākotnēji tika izrunāts.

Grāmatā The Mysterious Name of Y.H.W.H. (Noslēpumainais Y.H.W.H personvārds), 74. lappusē, Dr. M. Reisels ir teicis, ka ”tetragrammas oriģinālajam papildinājumam ar patskaņiem bija jābūt JeHūàH vai JaHūàH”.

Kanoniķis D. D. Viljamss no Kembridžas uzskatīja, ka ”fakti norāda, jā, pat pierāda, ka Jāhwéh nebija tetragrammas īstā izruna.. Pats Personvārds, iespējams, bija JĀHÔH”. (Zeitschrift für die alttestamentliche Wissenschaft (Vecās Derības zinātnes žurnāls), 1936. gada izdevums, 54. sējums, 269. lpp.)

Franču Revised Segond Version glosārijā, 9. lappusē, sniegts sekojošs komentārs: ”Izruna Jahvé, kas lietota dažos jaunākos tulkojumos, ir pamatota uz dažām senām liecībām, bet tās nav izšķirošas. Ja ņem vērā tādus personvārdus, kuros iekļauts Dieva personvārds, kā pravieša Elijas vārdu ebreju valodā [Elijahou], izruna tik pat labi varētu būt arī Jaho vai Jahou.”

Vācu Bībeles pētnieks Tellers 1749. gadā stāstīja par dažām atšķirīgām Dieva personvārda izrunām, ko viņš bija lasījis: ”Sicīlijas Diodors, Makrobijs, Aleksandrijas Klements, Sv. Hieronims un Origens rakstīja Jao; samarieši, Epifānijs, Teodorēts rakstīja Jahe vai Jave; Ludvigs Kapels lasa Javoh; Drusijs — Jahve; Hotingers — Jehva; Mercers — Jehovah; Kasteljo — Jovah; un le Klerks — Jawoh vai Javoh.”

Tāpēc ir skaidrs, ka Dieva personvārda sākotnējā izruna nav vairs zināma. Tā arī nav īpaši svarīga. Ja tā būtu tik svarīga, tad Dievs pats būtu nodrošinājis, ka tā tiek saglabāta mūsu lietošanai. Svarīgi ir lietot Dieva personvārdu saskaņā ar tā vispārpieņemto izrunu tajā valodā, kurā mēs runājam.

[Papildmateriāls 8. lpp.]

Dieva personvārda formas dažādās valodās, kas parāda to, ka forma Jehova ir starptautiski atzīta

angļu — Jehovah

avabakalu — Yehóa

bulgāru — Ieova

dāņu — Jehova

efiku — Jehovah

fidžiešu — Jiova

franču — Jéhovah

futuniešu — Ihowa

holandiešu — Jehovah

ibo — Jehova

itāliešu — Geova

japāņu — Ehoba

jorubu — Jehofah

kosu — uYehova

krievu — Jegova

ķīniešu (Kantona) — Yehwowah

lietuviešu — Jehova

maoru — Ihowa

motu — Iehova

mvala-malu — Jihova

petatu — Jihouva

poļu — Jehowa

portugāļu — Jeová

rumāņu — Iehova

samoāņu — Ieova

somu — Jehova

spāņu — Jehová

sutu — Jehova

svahilu — Yehova

tagalu — Jehova

taitiešu — Iehova

tongiešu — Jihova

ungāru — Jehova

vācu — Jehova

vendu — Yehova

zulu — uJehova

zviedru — Jehova

[Papildmateriāls 11. lpp.]

”Jehova” ir kļuvis plaši pazīstams kā Dieva personvārds pat tekstos ārpus Bībeles.

Francis Šūberts sarakstīja mūziku Johana Ladislava Pirkera liriskajam dzejolim ”Visvarenība”, kurā personvārds Jehova sastopams divas reizes. Tas ir arī lietots Verdi operas ”Nabuko” (”Nebukadnecars”) pēdējā cēliena beigās.

Bez tam personvārds Jehova ir izcelts franču komponista Artura Onegēra oratorijā ”Ķēniņš Dāvids”, un ievērojamais franču rakstnieks Viktors Igo to lietoja vairāk nekā 30 savos darbos. Gan viņš, gan Lamartins uzrakstīja dzejoļus ar nosaukumu ”Jehova”.

Grāmatā Deutsche Taler (Vācu dālderis), ko 1967. gadā izdevusi Vācijas Federālā banka, ir attēlota viena no visvecākajām monētām, uz kuras ir personvārds ”Jehova” — 1634. gada vācu dālderis (Reichstaler) no Silēzijas hercogistes. Attiecībā uz attēlu, kas ir monētas mugurpusē, tur ir teikts: ”Zem starojošā personvārda JEHOVA, kas paceļas no mākoņiem, ir kronēts vairogs ar Silēzijas ģerboni.”

Vācijā, kādā Rūdolštates muzejā, varam redzēt bruņutērpu, ko kādreiz valkājis 17. gadsimta Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, un uz šī bruņutērpa apkakles ar lieliem burtiem personvārdu JEHOVA.

Tādējādi gadsimtiem ilgi forma Jehova ir starptautiski atzīts Dieva personvārda izrunāšanas veids, un cilvēki, kas to dzird, tūlīt saprot, par ko tiek runāts. Tam piekrīt arī profesors Ēlers: ”Šis personvārds tagad.. ir plašāk ieviesies mūsu vārdu krājumā un nevar tikt aizstāts.” (Theologie des Alten Testaments (Vecās derības teoloģija))

[Attēls 6. lpp.]

Eņģeļa skulptūras fragments ar Dieva personvārdu; tā atrodas uz pāvesta Klementa XIII kapa vietas Sv. Pētera bazilikā, Vatikānā

[Attēls 7. lpp.]

Tika izkaltas daudzas monētas, uz kurām bija Dieva personvārds. Šī, 1661. gada monēta, ir no Nirnbergas (Vācija). Latīņu tekstā teikts: ”Tavu spārnu ēnā”

[Attēli 9. lpp.]

Agrāk Dieva personvārds tetragrammas veidā tika veidots kā daudzu reliģisko celtņu apdares daļa

Furvjēras katoļu bazilika Lionā, Francijā

Buržas katedrāle Francijā

Baznīca Lasella Dinuāzā, Francijā

Baznīca Diņā, Francijas dienvidos

Baznīca Sanpaulu, Brazīlijā

Strasbūras katedrāle Francijā

Svētā Marka katedrāle Venēcijā, Itālijā

[Attēli 10. lpp.]

Jehovas vārds, kāds tas redzams Bordesholmas klosterī, Vācijā;

uz kādas 1635. gada vācu monētas;

virs baznīcas durvīm Fēmarnā, Vācijā;

un uz 1845. gada kapakmens Harmanšlāgā, Lejasaustrijā