”Svētīts lai top tavs vārds” — kāds vārds?

VAI tu esi ticīgs cilvēks? Tādā gadījumā, bez šaubām, līdzīgi daudziem citiem tu tici Augstākas Būtnes esamībai. Iespējams, tu izjūti lielu cieņu pret labi zināmo, šai Būtnei domāto lūgšanu, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem un kas ir pazīstama kā tēvreize jeb ”Mūsu Tēvs”. Lūgšana sākas tā: ”Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds.” (Mateja 6:9.)

Vai tu esi kādreiz interesējies, kāpēc Jēzus savā lūgšanā pirmo lika Dieva personvārda ’svētīšanu’ jeb šķīstīšanu? Pēc tam viņš pieminēja citas lietas, piemēram, Dieva Ķēniņvalsts atnākšanu, Dieva gribas izpildīšanos uz Zemes un mūsu grēku piedošanu. Šo pārējo lūgumu piepildīšanās gala iznākumā atnesīs ilgstošu mieru uz Zemes un cilvēcei mūžīgu dzīvi. Vai tu vari iedomāties vēl kaut ko svarīgāku par to? Tomēr Jēzus mācīja mums pirmām kārtām lūgt par to, lai tiktu šķīstīts Dieva personvārds.

Tā nebija tikai nejaušība, ka Jēzus mācīja saviem sekotājiem likt Dieva personvārdu pirmajā vietā savās lūgšanās. Šis personvārds nepārprotami bija viņam ārkārtīgi svarīgs, jo viņš to atkārtoti pieminēja savās personiskajās lūgšanās. Reiz, kad viņš citu klātbūtnē lūdza Dievu, viņu dzirdēja sakām: ”Tēvs, pagodini savu vārdu.” Un Dievs pats atbildēja: ”Es to esmu pagodinājis un to atkal pagodināšu.” (Jāņa 12:28, LB-26.)

Vakarā pirms savas nāves Jēzus lūdza Dievu, mācekļiem klātesot, un atkal viņi dzirdēja viņu uzsveram Dieva personvārda svarīgumu. Jēzus teica: ”Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis.” Vēlāk viņš atkārtoja: ”Es viņiem esmu darījis zināmu tavu vārdu un darīšu to zināmu.” (Jāņa 17:6, 26.)

Kāpēc Dieva personvārds bija tik svarīgs Jēzum? Kāpēc viņš rādīja, ka tas ir svarīgs arī mums, sakot, ka mums jālūdz par to, lai tas tiktu šķīstīts? Lai to saprastu, mums nepieciešams izprast, kā uz vārdiem raudzījās Bībeles laikos.

Vārdi Bībeles laikos

Dievs Jehova acīm redzami cilvēkā ielicis vēlēšanos dot visam vārdus. Pirmajam cilvēkam bija personvārds — Ādams. Kā teikts radīšanas aprakstā, viens no pirmajiem darbiem, ko Ādams darīja, bija tas, ka viņš deva dzīvniekiem vārdus. Kad Dievs deva Ādamam sievu, Ādams tūlīt nosauca viņu par ”vīreni” (iššā, ebreju valodā). Vēlāk Ādams deva viņai vārdu Ieva, kas nozīmē ’dzīvā’, jo ”viņa kļuva visu dzīvo māte”. (1. Mozus 2:19, 23; 3:20.) Pat mūsdienās mēs sekojam šim paradumam, dodot cilvēkiem vārdus. Patiesi, grūti iedomāties to, kā mēs varētu iztikt bez personvārdiem.

Tomēr Izraēla laikos vārdi nebija tikai etiķete. Tie kaut ko nozīmēja. Piemēram, Īzāka personvārds, ’smiekli’, atgādināja par viņa jau gados esošo vecāku smiekliem, kad viņi pirmo reizi izdzirdēja, ka viņiem būs bērns. (1. Mozus 17:17, 19; 18:12.)  Ēzava personvārds nozīmē ’spalvainais’, attēlojot viņa ārējā izskata iezīmi. Viņa otrais personvārds, Ēdoms, kas nozīmē ’sarkanais’ jeb ’rudais’, bija par atgādinājumu tam, ka viņš pārdeva savas pirmdzimtā tiesības par bļodu sarkana viruma. (1. Mozus 25:25, 30-34; 27:11; 36:1, LB-26.) Lai gan Jēkabs bija tikai mazliet jaunāks par savu dvīņu brāli Ēzavu, viņš nopirka no tā pirmdzimtā tiesības un saņēma no sava tēva pirmdzimtā svētību. Jau no dzimšanas Jēkaba personvārda nozīme bija ’papēža saķeršana’ vai ’aizstājējs’. (1. Mozus 27:36, NW.) Līdzīgi tam Zālamana personvārds nozīmēja ’mierīgais’ — viņa valdīšanas laikā Izraēls baudīja mieru un labklājību. (1. Laiku 22:9.)

Tāpēc vārdnīcā The Illustrated Bible Dictionary (Ilustrētā Bībeles vārdnīca), 1. sējumā, 572. lpp., teikts šādi: ”Izpētot vārdu ”personvārds” V[ecajā] D[erībā], atklājas, cik tam ir liela nozīme ebreju valodā. Personvārds nav tikai etiķete, bet ir zīmīgs tai reālajai personai, kurai tas pieder.”

To, ka Dievs uzskata personvārdus par svarīgiem, var redzēt no tā, ka viņš ar eņģeļa līdzdalību norādīja Jāņa Kristītāja un Jēzus nākamajiem vecākiem to, kādiem vajadzētu būt viņu dēlu personvārdiem. (Lūkas 1:13, 31.) Citreiz viņš personvārdus mainīja vai arī deva cilvēkiem papildu vārdus, lai parādītu, kāda viņiem bija jāieņem vieta viņa nodoma īstenošanā. Piemēram, tad, kad Dievs iepriekš pateica, ka viņa kalps Ābrāms (’slavināšanas tēvs’) kļūs par tēvu daudzām tautām, Viņš pārmainīja viņa personvārdu par Ābrahāms (’liela pulka tēvs’). Un viņš pārmainīja Ābrahāma sievas personvārdu, Sāraj (’ķildīgā’), par Sāra (’princese’), jo viņai bija jākļūst par Ābrahāma atvases māti. (1. Mozus 17:5, 15, 16; salīdzināt 1. Mozus 32:29; 2. Samuēla 12:24, 25.)

Arī Jēzus atzina personvārdu nozīmi, un viņš norādīja uz Pētera personvārdu, kad piešķīra viņam privilēģijas kalpošanā. (Mateja 16:16-19.) Pat garīgām radītām būtnēm ir personvārdi. Tie divi, kas minēti Bībelē, ir Gabriēls un Miķelis jeb Mihaēls. (Lūkas 1:26; Daniēla 12:1; Jūdas 9.) Un tad, kad cilvēks dod vārdus tādām nedzīvām lietām kā zvaigznēm, planētām, pilsētām, kalniem un upēm, viņš tikai atdarina savu Radītāju. Piemēram, Bībele stāsta mums, ka Dievs sauc visas zvaigznes vārdā. (Jesajas 40:26.)

Jā, Dieva acīs vārdi ir svarīgi, un viņš ielicis cilvēkā vēlēšanos pazīt cilvēkus un lietas ar vārdu palīdzību. Tādēļ eņģeļiem, cilvēkiem un dzīvniekiem, kā arī zvaigznēm un citām nedzīvām lietām ir vārdi. Vai tas būtu likumsakarīgi, ka visu šo lietu Radītājs atstātu pats sevi bez personvārda? Protams, nē, it īpaši ņemot vērā psalmu dziesminieka vārdus: ”Visa miesa lai teic Viņa [Dieva] svēto vārdu mūžīgi mūžam!” (Psalms 145:21.)

Vārdnīcā The New International Dictionary of New Testament Theology (Jaunā starptautiskā Jaunās derības teoloģijas vārdnīca), 2. sējumā, 649. lpp., teikts: ”Viena no visfundamentālākām un visbūtiskākām bībeliskās atklāsmes iezīmēm ir tā, ka Dievs nav bez personvārda: viņam ir pašam savs personvārds, kurā viņu var piesaukt un kurā viņš ir jāpiesauc.” Jēzum noteikti šis personvārds bija prātā, kad viņš mācīja savus sekotājus lūgt: ”Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts [”šķīstīts”, NW] lai top tavs vārds.” (Mateja 6:9.)

Ņemot to visu vērā, ir skaidrs, ka mums ir svarīgi zināt, kāds ir Dieva personvārds. Vai tu zini Dieva personvārdu?

 Kāds ir Dieva personvārds?

Pārsteidzoši, ka lielākajai daļai simtiem miljonu kristīgās pasaules baznīcu biedru uz šo jautājumu, iespējams, būtu grūti atbildēt. Daži teiktu, ka Dieva personvārds ir Jēzus Kristus. Tomēr Jēzus vērsās pie kāda cita ar lūgšanu, kad viņš teica: ”Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis.” (Jāņa 17:6.) Viņš lūdza Dievu debesīs, tāpat kā dēls runā ar savu tēvu. (Jāņa 17:1.) Tas bija viņa debesu Tēva personvārds, kam bija jābūt ”svētītam” jeb ”šķīstītam”.

Tomēr daudzās mūsdienu Bībelēs nav šī personvārda, un to reti lieto baznīcās. Tātad, nemaz nerunājot par to, ka tas tiktu ”svētīts”, miljoniem Bībeles lasītāju tas ir pat zudis. Apskatīsim kā piemēru tam, kā Bībeles tulkotāji ir rīkojušies ar Dieva personvārdu, tikai vienu pantu, kurā tas parādās, — Psalmu 83:19. Šeit ir redzams, kā šī rakstu vieta pasniegta četros dažādos Bībeles tulkojumos:

”Lai viņi atzīst, ka vienīgi Tavs vārds pastāv, ak Kungs, Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.” (Latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevums.)

”Lai mācītu viņiem to, ka tu, ak Mūžīgais, tu esi Dievs Visaugstākais pār visu pasauli.” (Džeimsa Mofata A New Translation of the Bible, 1922. gads.)

”Lai viņi to zina: tev vienam pašam ir personvārds Jahve, Visaugstākais pār visu pasauli.” (Katoļu Jerusalem Bible, 1966. gads.)

”Lai cilvēki zinātu, ka tu, kuram vienīgajam personvārds ir JEHOVA, esi visuaugstākais pār visu zemi.” (Authorized [King James] Version, 1611. gads.)

Kāpēc Dieva personvārds šajos tulkojumos izskatās tik atšķirīgs? Vai viņa personvārds ir Kungs, Mūžīgais, Jahve vai Jehova? Jeb vai tie visi ir pieņemami?

Lai uz to atbildētu, mums jāatceras, ka Bībele sākotnēji netika rakstīta ne latviešu, ne angļu valodā. Bībeles pierakstītāji bija ebreji, un viņi galvenokārt rakstīja viņu laika ebreju un grieķu valodā. Lielākā daļa no mums nerunā šajās senajās valodās. Bet Bībele ir pārtulkota ļoti daudzās mūsdienu valodās, un mēs varam lietot šos tulkojumus, kad gribam lasīt Dieva Rakstus.

Kristieši izjūt dziļu cieņu pret Bībeli, un viņi pareizi tic, ka ”visi Raksti ir Dieva inspirēti”. (2. Timotejam 3:16, NW.) Tāpēc Bībeles tulkošana nozīmē lielu atbildību. Ja kāds ar nodomu maina vai atmet kādu Bībeles satura daļu, viņš iejaucas inspirētajos Rakstos. Uz tādu būtu attiecināms Svēto Rakstu brīdinājums: ”Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kuŗām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šās grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka.” (Atklāsmes 22:18, 19; skatīt arī 5. Mozus 4:2.)

Vairākums Bībeles tulkotāju, bez šaubām, ciena Bībeli un no sirds vēlas padarīt to saprotamu šajā mūsdienu laikmetā. Bet tulkotāji nav inspirēti. Lielākajai daļai no viņiem ir arī stingra pārliecība par reliģiskām lietām, un viņi var būt personīgo ideju un uzskatu ietekmēti. Viņi spriedumos var arī pieļaut cilvēciskus pārpratumus vai kļūdas.

Tāpēc mums ir tiesības uzdot dažus svarīgus jautājumus: kāds ir Dieva īstais personvārds? Kāpēc dažādos Bībeles tulkojumos Dievam ir dažādi personvārdi? Izdibinājuši atbildes uz šiem jautājumiem, mēs varam atgriezties pie mūsu sākotnējās problēmas: kāpēc ir tik svarīgi šķīstīt Dieva personvārdu?

[Izceltais teksts 4. lpp.]

Eņģeļiem, cilvēkiem un dzīvniekiem, kā arī zvaigznēm un citām nedzīvām lietām ir vārdi. Vai tas būtu likumsakarīgi, ka visu šo lietu Radītājs būtu bez personvārda?

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Jēzum Dieva personvārds nepārprotami bija ārkārtīgi svarīgs, jo viņš to atkārtoti pieminēja savās lūgšanās