Ir atnākusi ”tiesas stunda”

ATKLĀSMES grāmatā, pēdējā Bībeles grāmatā, ir stāstīts par eņģeli, kas laižas debesu vidū un kam ir ”mūžīgs evanģelijs sludināms”. Eņģelis stiprā balsī sauc: ”Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu, jo ir atnākusi viņa tiesas stunda.” (Atklāsmes 14:6, 7.) Šī ”tiesas stunda” ietver gan Dieva sprieduma pasludināšanu, gan tā izpildi. ”Stunda” ir samērā īss laiks. Līdz ar sprieduma izpildi savu kulmināciju sasniegs pēdējās dienas — laikposms, kurā mēs patlaban dzīvojam. (2. Timotejam 3:1.)

Par ”tiesas stundu” var priecāties ikviens, kas mīl taisnīgumu. Tajā Dievs sagādās atvieglojumu saviem kalpiem, kam neklājas viegli šajā varmācīgajā un cietsirdīgajā sistēmā.

Pirms ”tiesas stunda” beigsies ar pašreizējās ļaunās sistēmas iznīcināšanu, cilvēki tiek mudināti: ”Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu.” Vai mēs atsaucamies uz šo aicinājumu? Tas prasa kaut ko vairāk nekā tikai teikt: ”Es ticu Dievam.” (Mateja 7:21—23; Jēkaba 2:19, 20.) Bijībai pret Dievu būtu jārada cilvēkā patiesa goddevība un jāliek viņam novērsties no ļauna. (Salamana Pamācības 8:13.) Bijība ir spēks, kas palīdz mīlēt labu un ienīst ļaunu. (Amosa 5:14, 15.) Cilvēks, kas godā Dievu, viņu uzklausa ar lielu cieņu. Šāds cilvēks nepieļauj, ka aizņemtības dēļ viņam nebūtu laika regulāri lasīt Dieva Rakstus — Bībeli. Viņš arvien uzticas Dievam no visas sirds. (Psalms 62:9; Salamana Pamācības 3:5, 6.) Patiesi godāt Dievu nozīmē atzīt viņu par debesu un zemes Radītāju un Visuma Pavēlnieku, kā arī ar mīlestību pakļauties viņam kā savas dzīves noteicējam. Ja mums jāmaina sava attieksme šajos jautājumos, darīsim to bez vilcināšanās.

Sprieduma izpildes laiks, par ko runāja eņģelis, ir pazīstams arī kā Jehovas diena jeb ”tā Kunga diena”. Šādu ”dienu” 607. gadā p.m.ē. pieredzēja senā Jeruzaleme, jo tās iedzīvotāji nebija uzklausījuši brīdinājumus, ko Jehova izteica ar savu praviešu starpniecību. Domādami, ka līdz Jehovas dienai vēl ir tālu, viņi pakļāva savu dzīvību briesmām. Jehova viņus bija brīdinājis: ”Tā ir jau klātu un nāk steigdamās.” (Cefanjas 1:14.) Vēl viena ”tā Kunga diena” 539. gadā p.m.ē. pienāca senajai Bābelei jeb Babilonai. (Jesajas 13:1, 6.) Paļaudamies uz pilsētas nocietinājumiem un uz saviem dieviem, babilonieši neņēma vērā brīdinājumus, ko izteica Jehovas pravieši. Tomēr lielā Babilona vienā naktī krita mēdiešu un persiešu rokās.

Kādi notikumi ir gaidāmi mūsdienās? Ir gaidāma vēl viena ”Dieva diena”, nozīmīgāka par visām iepriekšējām. (2. Pētera 3:11—14.) Dievs ir pasludinājis spriedumu ”lielajai Bābelei”. Kā rakstīts Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas 8. pantā, eņģelis paziņo: ”Kritusi lielā Bābele.” Tas jau ir noticis, un Jehovas kalpi vairs nav tās varā. Cilvēkiem ir darīta zināma Bābeles pērkamība un līdzdalība karos, un drīz tā tiks iznīcināta uz visiem laikiem. Tāpēc Bībelē ir lasāms aicinājums: ”Izeita no viņas [lielās Bābeles].., lai jums nebūtu dalības viņas grēkos, un jūs neķertu viņas mocības. Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.” (Atklāsmes 18:4, 5.)

Kas ir lielā Bābele? Tā ir pasaules mēroga reliģiskā sistēma, kas daudzējādā ziņā līdzinās senajai Babilonai. (Atklāsmes 17. un 18. nodaļa.) Minēsim dažas iezīmes, kas tās dara līdzīgas.

 • Senās Babilonas priesteri vistiešākajā veidā bija iesaistīti valsts politiskajā dzīvē. To pašu var teikt par daudzām reliģijām mūsdienās.

• Babilonas priesteri mēdza atbalstīt karus. Mūsdienās reliģiju pārstāvji bieži dod savu svētību karavīriem, kas dodas karot.

• Senajā Babilonā pastāvēja mācības un paradumi, kas veicināja ārkārtīgu netikumību. Mūsdienās reliģiskie vadītāji ir atmetuši Bībeles morāles normas, un iznākums ir plaši izplatīta netikumība gan garīdznieku, gan vienkāršo baznīcas locekļu starpā. Tā kā lielajai Bābelei ir netikumīgas attiecības ar pasauli un tās politiskajām sistēmām, Atklāsmes grāmatā tā attēlota kā netikle.

• Bībelē teikts, ka lielā Bābele tiecas pēc greznuma. Senajā Babilonā tempļa kalpotājiem piederēja lieli zemes īpašumi un priesteri aktīvi nodarbojās ar komerciju. Mūsdienās lielajai Bābelei pieder ne tikai kulta celtnes vien — reliģiskām organizācijām ir vēl daudz citu īpašumu, un tās veic uzņēmējdarbību. Lielās Bābeles mācības un svētki, ko tajā pieņemts atzīmēt, ir ienesīgi peļņas avoti gan pašai reliģijai, gan citiem biznesa pasaulē.

• Senajā Babilonā populāra bija tēlu lietošana, maģija un burvestības, un daudzās vietās šīs darbības ir sastopamas arī mūsdienās. Nāve tika uzskatīta par pāreju uz citu dzīvi. Babilonā bija milzums tempļu un svētnīcu, kas bija celti par godu turienes dieviem, turpretī Jehovas kalpiem babilonieši pretojās. Tieši to pašu var teikt par lielo Bābeli.

Senatnē Jehova izmantoja politiskā un militārā ziņā spēcīgas valstis, lai sodītu tos, kas neņēma viņu vērā un pastāvīgi ignorēja viņa gribu. Piemēram, 740. gadā p.m.ē. asīrieši izpostīja Samariju. Jeruzalemi 607. gadā p.m.ē. iekaroja babilonieši, bet mūsu ēras 70. gadā — romieši, savukārt pašu Babilonu 539. gadā p.m.ē. ieņēma mēdieši un persieši. Bībelē ir pravietots, ka mūsu laikos politiskie spēki, kas attēloti kā zvērs, vērsīsies pret ”netikli” un to izģērbs, atmaskojot tās patieso būtību. Šie spēki to pilnībā iznīcinās. (Atklāsmes 17:16.)

Vai tiešām pasaules politiskie spēki tā rīkosies? Bībelē sacīts, ka ”Dievs ir devis viņu sirdīm [šādu] tieksmi”. (Atklāsmes 17:17.) Uzbrukums Bābelei būs pēkšņs, pārsteidzošs un negaidīts, tas nebūs iepriekš paredzams un nerisināsies pakāpeniski.

Kā jārīkojas mums? Pajautāsim sev: ”Vai es joprojām piederu pie kādas reliģiskas organizācijas, kuras mācības un rīcības veids to padara par lielās Bābeles daļu?” Pat ja mēs nepiederam pie šādas reliģijas, ir vērts pārdomāt, vai mūs nav ietekmējis tās gars. Viltus reliģija atbalsta brīvus uzskatus morāles jautājumos, veicina mīlestību pret materiālām vērtībām un baudām, nevis pret Dievu un pamudina cilvēkus tīšuprāt pārkāpt Jehovas Rakstu principus, kaut vai šķietami mazsvarīgos jautājumos. Pārbaudīsim sevi rūpīgi!

Jehova pret mums būs labvēlīgs tikai tad, ja mūsu rīcība un sirds nostāja liecinās par to, ka nepiederam pie lielās Bābeles. Laika vilcināties vairs nav. Bībelē paskaidrots, ka gals nāks pēkšņi: ”Ar lielu varu metīs lielo  pilsētu, un tās nekad vairs nebūs.” (Atklāsmes 18:21.)

”Tiesas stunda” attieksies ne tikai uz lielo Bābeli. Dievs Jehova sauks pie atbildības arī pasaules politisko sistēmu, tās valdniekus un visus, kas nepakļaujas viņa taisnīgajai valdīšanai, kuru īsteno debesu Valstība ar Jēzu Kristu priekšgalā. (Atklāsmes 13:1, 2; 19:19—21.) Pravietiskajā redzējumā, kas aprakstīts Daniēla grāmatas 2. nodaļā, no 20. līdz 45. pantam, politiskās pārvaldes sistēmas no senās Babilonas laikiem līdz mūsdienām attēlotas kā milzīgs tēls, kas veidots no zelta, sudraba, vara, dzelzs un māla. Runājot par mūsdienām, pravietojumā teikts: ”Debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi.” Tālāk var lasīt, ko Valstība vēl paveiks Jehovas ”tiesas stundas” laikā: ”Tā satrieks un iznīcinās citas [t.i., cilvēku veidotās] valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Daniēla 2:44.)

Bībelē patiesie Dieva kalpi tiek brīdināti nemīlēt ”to, kas ir pasaulē,” — tādu dzīvesveidu, kas ir populārs no patiesā Dieva atsvešinātajā pasaulē. (1. Jāņa 2:15—17.) Vai mūsu lēmumi un rīcība apliecina, ka mēs nelokāmi atbalstām Dieva Valstību? Vai tai ir galvenā vieta mūsu dzīvē? (Mateja 6:33; Jāņa 17:16, 17.)

[Papildmateriāls 14. lpp.]

Kad pienāks gals?

”Cilvēka Dēls nāks taī stundā, kur jūs nedomājat.” (Mateja 24:44.)

”Esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu nedz stundu.” (Mateja 25:13.)

”Tas.. nekur nepaliks.” (Habakuka 2:3.)

[Papildmateriāls 14. lpp.]

Kas mainītos, ja mēs to zinātu?

Ja mēs skaidri zinātu, ka Dieva spriedums netiks izpildīts vēl dažus gadus, vai tas kaut ko mainītu mūsu dzīvē? Ja pašreizējās ļaunās sistēmas gals jau tā kavējas ilgāk, nekā bijām gaidījuši, vai tas mums ir licis samazināt aktivitāti kalpošanā Jehovam? (Ebrejiem 10:36—38.)

Tas, ka nezinām precīzu laiku, dod iespēju apliecināt, ka mēs kalpojam Dievam ar tīriem motīviem. Visi, kas pazīst Jehovu, zina, ka viņš ir Dievs, kas redz sirdi, un viņu neiespaidos pēdējā brīdī parādīta dedzība. (Jeremijas 17:10; Ebrejiem 4:13.)

Cilvēki, kas mīl Jehovu, vienmēr pirmām kārtām domā par viņu. Tāpat kā pārējie cilvēki, patiesie kristieši strādā, taču viņu mērķis ir nevis kļūt bagātiem, bet sagādāt iztikai nepieciešamo, kā arī nopelnīt nedaudz vairāk, lai būtu, ko dot citiem. (Efeziešiem 4:28; 1. Timotejam 6:7—12.) Kristieši labprāt atpūšas un priecājas par iespējām izrauties no ierastā dzīves ritma, bet uz to viņus mudina vēlēšanās atgūt spēkus, nevis darīt to pašu, ko dara citi. (Marka 6:31; Romiešiem 12:2.) Tāpat kā Jēzum Kristum, viņiem ir prieks dzīvot pēc Dieva prāta. (Psalms 37:4; 40:9.)

Patiesie kristieši vēlas dzīvot un kalpot Jehovam mūžīgi. Šī perspektīva nekļūst mazāk vērtīga tāpēc, ka dažas svētības ir jāgaida ilgāk, nekā kāds varbūt bija cerējis.

 [Papildmateriāls/Attēls 15. lpp.]

Jautājums par augstāko varu

Lai saprastu, kāpēc Dievs pieļauj tik daudz ciešanu, vispirms ir jāsaprot jautājums par augstāko varu.

Tā kā Jehova ir Radītājs, viņam ir tiesības valdīt pār zemi un visiem, kas uz tās dzīvo. Taču Bībelē stāstīts, ka jau pašos cilvēces vēstures pirmsākumos Jehovas tiesības uz augstāko varu tika apstrīdētas. Sātans Velns apgalvoja, ka Jehova ir noteicis pārāk lielus ierobežojumus, ka viņš ir melojis pirmajiem cilvēkiem par to, kas notiks, ja tie pārkāps Dieva likumus un rīkosies paši pēc saviem ieskatiem, un ka patiesībā būtu labāk, ja cilvēki paši valdītu pār sevi neatkarīgi no Dieva. (1. Mozus 2. un 3. nodaļa.)

Ja Dievs tūlīt pat būtu iznīcinājis dumpiniekus, viņš būtu apliecinājis savu spēku, bet jautājumi, kas bija radušies, nebūtu atrisināti. Jehova nolēma nesteigties ar dumpinieku iznīcināšanu un ļaut visām saprātīgajām būtnēm savām acīm pārliecināties, kāds ir dumpja iznākums. Tas nozīmēja pieļaut ciešanas, bet tikai tā mums radās iespēja piedzimt.

Kaut arī Jehovam tas nebija viegli, viņš ar mīlestību parūpējās, lai cilvēki, kas viņam paklausa un tic viņa Dēla izpirkuma upurim, varētu tikt atbrīvoti no grēka un tā sekām un dzīvot paradīzē. Vajadzības gadījumā viņi pat tiks piecelti no nāves.

Tā kā Dievs ir atvēlējis laiku, lai noskaidrotu jautājumu par augstāko varu, viņa kalpiem ir iespēja apliecināt, ka viņi atsaucas uz Dieva mīlestību un paliek uzticīgi Jehovam jebkādos apstākļos. Jautājums par Dieva augstāko varu, kā arī ar to saistītais jautājums par cilvēku uzticību Dievam katrā ziņā ir jāatrisina, jo tikai tādā gadījumā Visumā var pastāvēt pienācīga cieņa pret likumīgo kārtību. Ja tā nebūtu, nebūtu iespējams patiess miers. *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls]

Pasaules politiskajai pārvaldes sistēmai pienāks gals