Modrība glābj dzīvību

JĒZUS KRISTUS jau iepriekš brīdināja, ka jūdaisma sistēmai, kuras centrs bija templis Jeruzalemē, pienāks gals. Viņš neminēja konkrētu laiku, kad tas notiks, bet pastāstīja par notikumiem, kas risināsies pirms šīs sistēmas bojāejas. Jēzus mudināja savus mācekļus būt modriem un atstāt bīstamo zonu.

Jēzus izteica paredzējumu: ”Kad jūs Jeruzālemi redzat kaŗaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis.” Viņš arī sacīja: ”Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, ..lai tad tie, kas ir jūdu zemē, bēg kalnos.” Jēzus rosināja mācekļus negriezties atpakaļ, lai glābtu savu mantu. Jābēg bija nekavējoties, jo tikai tā varēja izglābt dzīvību. (Lūkas 21:20, 21; Mateja 24:15, 16.)

Mūsu ēras 66. gadā romiešu karaspēks Cestija Galla vadībā devās uzbrukumā Jeruzalemei, lai apspiestu ieilgušu sacelšanos. Romieši iekļuva pilsētā un aplenca templi, un pilsētā iestājās juceklis. Tiem, kas saglabāja modrību, bija skaidrs, ka nelaime nav novēršama. Bet vai pastāvēja iespēja aizbēgt? Negaidīti Cestija Galla karaspēks atkāpās, un ebreju nemiernieki sāka to vajāt. Tas bija īstais brīdis bēgt projām no Jeruzalemes un vispār no Jūdejas.

Nākamajā gadā romiešu karaspēks atgriezās; šoreiz to komandēja Vespasiāns un pēc tam viņa dēls Tits. Karš pārņēma visu zemi. 70. gada sākumā romieši uzcēla ap Jeruzalemi nocietinājumus, tā ka aizbēgt no pilsētas vairs nebija iespējams. (Lūkas 19:43, 44.) Daudzi gāja bojā pašu ebreju grupējumu savstarpējos konfliktos, bet pārējos cilvēkus romieši vai nu nogalināja, vai saņēma gūstā. Pilsēta un templis tika pilnīgi nopostīti, un templis tā arī vairs netika atjaunots. Kā rakstīja ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, šajos notikumos cieta un gāja bojā vairāk nekā miljons ebreju.

Ja kristieši 70. gadā joprojām būtu bijuši Jeruzalemē, viņi būtu nogalināti vai aizvesti gūstā tāpat kā visi pārējie. Taču senie vēsturnieki apstiprina, ka patiesie kristieši bija ņēmuši vērā Dieva brīdinājumu un no Jeruzalemes, kā arī no citām  Jūdejas vietām devušies kalnos, kas atradās austrumos no Jordānas upes. Daļa no viņiem apmetās Perejas provinces pilsētā Pellā. Kristieši bija aizgājuši no Jūdejas un nebija tajā atgriezušies. Paklausīdami Jēzus izteiktajam brīdinājumam, viņi bija izglābušies no nāves.

Vai mēs pievēršam uzmanību brīdinājumiem no uzticamiem avotiem?

Daudzi cilvēki ne reizi vien ir dzirdējuši par brīdinājumiem, kas nav piepildījušies, tāpēc viņu attieksme pret brīdinājumiem nav nopietna. Tomēr dažreiz brīdinājumu uzklausīšana ir dzīvības vai nāves jautājums.

1975. gadā Ķīnā izskanēja brīdinājumi par zemestrīces draudiem. Amatpersonas deva rīkojumu atstāt apdraudēto apvidu, un cilvēki uztvēra situāciju nopietni. Tika glābts tūkstošiem dzīvību.

1991. gada aprīlī Filipīnās cilvēki, kas dzīvoja ciematos Pinatubo kalna nogāzēs, pamanīja, ka šis kalns ir sācis kūpēt un izsviež pelnus. Divus mēnešus vērojuši situāciju, Filipīnu Vulkanoloģijas un seismoloģijas institūta speciālisti brīdināja, ka pastāv ļoti reālas izvirduma briesmas. Vairāki desmiti tūkstoši cilvēku steidzīgi tika evakuēti no apdraudētās vietas. 15. jūnijā agri no rīta sākās ļoti spēcīgs izvirdums: gaisā tika izsviests miljardiem tonnu pulverveida iežu, kas pēc tam apklāja tuvāko apkārtni. Tūkstošiem cilvēku, kas bija paklausījuši brīdinājumam, paglābās no nāves.

Bībelē ir lasāms brīdinājums par pašreizējās sistēmas bojāeju. Pašlaik rit šīs sistēmas pēdējās dienas. Vai mēs esam modri, galam tuvojoties? Vai mēs darām visu iespējamo, lai neatrastos bīstamajā zonā? Vai mēs apzināmies, cik svarīgi ir brīdināt citus rīkoties tāpat?

[Attēls 20. lpp.]

Kad Pinatubo kalns sāka izsviest vulkāniskos pelnus, izskanēja brīdinājums. Cilvēki, kas ņēma to vērā, izglābās no nāves

[Attēls 21. lpp.]

Kristieši, kas uzklausīja Jēzus izteikto brīdinājumu, izglābās no bojāejas 70. gadā, kad tika izpostīta Jeruzaleme