Grāmata, kas ”runā” dzīvajās valodās

Ja valoda, kurā uzrakstīta kāda grāmata, ir mirusi, būtībā ir mirusi arī šī grāmata. Pavisam maz cilvēku mūsdienās prot lasīt senajās valodās, kurās ir uzrakstīta Bībele. Un tomēr tā ir dzīva. Bībele ir saglabājusies tāpēc, ka tā ir ”iemācījusies runāt” cilvēces dzīvajās valodās. Tulkotāji, kas Bībelei ”mācīja runāt” citās valodās, brīžiem sastapās ar šķietami nepārvaramiem šķēršļiem.

TULKOT Bībeli — grāmatu, kurā ir vairāk nekā 1100 nodaļu un 31 000 pantu, — šāds pasākums nav no vieglajiem. Taču gadsimtu gaitā ir bijuši godprātīgi tulkotāji, kas ar entuziasmu ir ķērušies pie šī sarežģītā uzdevuma veikšanas. Daudzi ir bijuši gatavi panest grūtības un pat mirt sava darba dēļ. Stāsts par to, kā Bībele tika pārtulkota cilvēces valodās, ir stāsts par neparastu neatlaidību un atjautību. Lūk, tikai niecīga daļiņa no šiem notikumiem, kas nevar atstāt vienaldzīgu.

Grūtības, ar kādām saskārās tulkotāji

Kā jūs pārtulkotu grāmatu valodā, kurai nav savas rakstības? Daudzi Bībeles tulkotāji saskārās tieši ar šādu problēmu. Piemēram, Vulfila, kas dzīvoja mūsu ēras ceturtajā gadsimtā, bija nolēmis iztulkot Bībeli valodā, kura tolaik tika lietota, bet kurai nebija savas rakstības, — gotu valodā. Vulfila izkļuva no situācijas šādi: viņš izgudroja gotu alfabētu ar 27 burtiem, ņemot par pamatu galvenokārt grieķu un latīņu alfabētu. Pirms 381. gada m.ē. Vulfila bija pabeidzis savu tulkojumu — gandrīz visu Bībeli gotu valodā.

Devītajā gadsimtā divi grieķiski runājoši brāļi, Kirils (īstajā vārdā Konstantins) un Metodijs, abi izcili pētnieki un valodnieki, vēlējās pārtulkot Bībeli cilvēkiem, kas runāja slāvu valodās. Taču senslāvu valodai — mūsdienu slāvu valodu priekštecei — nebija savas rakstības. Tā nu abi brāļi izgudroja alfabētu, lai varētu tulkot Bībeli. Un Bībele kļuva pieejama daudz lielākam skaitam cilvēku — tiem, kas dzīvoja slāvu zemēs.

Viljams Tindals 16. gadsimtā sāka tulkot Bībeli no oriģinālvalodām angļu valodā, taču sastapās ar niknu baznīcas un valsts pretestību. Tindals, kas bija ieguvis izglītību Oksfordā, gribēja radīt tulkojumu, kuru varētu saprast pat ”zēns, kas iet aiz arkla”.¹ Bet, lai to paveiktu, Tindalam nācās bēgt uz Vāciju, kur 1526. gadā tika iespiesta viņa ”Jaunā Derība” angļu valodā. Kad šī darba eksemplāri slepus tika ievesti Anglijā, varas iestāžu pārstāvji iesvilās tādās dusmās, ka sāka tos publiski dedzināt. Vēlāk Tindals tika nodots. Brīdi pirms tam, kad  viņš tika nožņaugts un viņa ķermenis sadedzināts, viņš skaļā balsī iesaucās: ”Kungs, atdari Anglijas karaļa acis!”²

Tomēr tulkotājus nevarēja apstādināt, un Bībeles tulkošana turpinājās. Līdz 1800. gadam visa Bībele vai tās daļas bija ”iemācījušās runāt” 68 valodās. Vēlāk, kad izveidojās Bībeles biedrības, sevišķi 1804. gadā nodibinātā Britu un ārzemju Bībeles biedrība, Bībele īsā laikā ”iemācījās” vēl vairāk valodu. Simtiem gados jaunu cilvēku brīvprātīgi pieteicās doties uz svešām zemēm un kļūt par misionāriem, turklāt daudzi to darīja vispirms tādēļ, lai tulkotu Bībeli.

Āfrikas tautu valodu mācīšanās

Āfrikā 1800. gadā bija tikai kāds ducis valodu ar savu rakstību. Simtiem citu valodu, kurās tika runāts, bija jāgaida, līdz kāds tām izdomās rakstu zīmju sistēmu. Misionāri ieradās un mācījās šīs valodas — bez mācību grāmatu un vārdnīcu palīdzības. Pēc tam viņi, nežēlojot spēkus, izstrādāja rakstu valodu un tad mācīja cilvēkiem lasīt rakstu zīmes. Viņi to darīja tādēļ, lai kādreiz ļaudis varētu lasīt Bībeli paši savā valodā.³

Viens no šādiem misionāriem bija kāds skots, vārdā Roberts Mofats. 1821. gadā, būdams 25 gadus vecs, Mofats uzsāka misiju pie cvanu valodā runājošiem cilvēkiem Dienvidāfrikā. Cenzdamies iemācīties viņu valodu, kurai nebija rakstības, Mofats bieži uzturējās starp šīs tautības cilvēkiem un reizēm devās ceļojumos uz zemes vidieni, lai dzīvotu viņu vidū. ”Cilvēki bija laipni,” Mofats vēlāk rakstīja, ”un misēkļi manā runā daudzkārt izraisīja smieklu šaltis. Nekad, nevienu pašu reizi, neviens nepārlaboja kādu vārdu vai teikumu, iekams nebija atdarinājis oriģinālu tik trāpīgi, ka citiem tas sagādāja milzu uzjautrinājumu.”⁴ Un tomēr Mofats neatlaidās, beigu beigās apguva valodu un izveidoja tai rakstību.

Nostrādājis cvanu vidū astoņus gadus, Mofats 1829. gadā beidza tulkot Lūkas evaņģēliju. Lai to iespiestu, viņš vēršu pajūgā veica gandrīz 1000 kilometrus līdz piekrastei un tad ar kuģi devās tālāk uz Keiptaunu. Tur gubernators viņam atļāva lietot valdības iespiedmašīnu, taču Mofatam pašam bija jāsaliek un jāiespiež evaņģēlijs, ko viņš visbeidzot izdeva 1830. gadā. Pirmo reizi cvani varēja lasīt daļu Bībeles paši savā valodā. 1857. gadā Mofats pabeidza tulkot cvanu valodā visu Bībeli.

Vēlāk Mofats aprakstīja, kāda bija cvanu reakcija, kad viņi pirmo reizi saņēma Lūkas evaņģēliju. Viņš stāstīja: ”Es pazinu cilvēkus, kas bija nākuši simtiem jūdžu, lai dabūtu Sv. Lūkas evaņģēliju. [..] Es redzēju, kā viņi saņem Sv. Lūkas evaņģēlija daļas un raud, spiezdami tās sev pie krūtīm, un lej pateicības asaras, kamēr es vairākiem nebiju aizrādījis: ”Jūs sabojāsiet grāmatas ar savām asarām.””⁵

Tādi pašaizliedzīgi tulkotāji kā Mofats daudziem afrikāņiem — no kuriem daži sākumā neredzēja nepieciešamību pēc rakstu valodas — deva pirmo iespēju sazināties rakstveidā. Taču tulkotāji bija pārliecināti, ka Āfrikas iedzīvotājiem tiek dota vēl vērtīgāka dāvana — Bībele viņu pašu valodās. Mūsdienās visa Bībele vai vismaz tās daļas ”runā” vairāk nekā 600 Āfrikas tautu valodās.

Āzijas tautu valodu mācīšanās

Ja Āfrikā tulkotāji nopūlējās, veidodami rakstību valodām, kas pastāvēja tikai mutvārdos, tad zemeslodes otrā pusē tulkotāji sastapās ar pavisam citādu šķērsli: viņiem bija jātulko valodās, kurām jau bija sarežģītas rakstības sistēmas. Šādu problēmu vajadzēja risināt tiem, kas tulkoja Bībeli Āzijas tautu valodās.

 Kad bija sācies 19. gadsimts, Viljams Kerijs un Džošua Māršmens devās uz Indiju un apguva daudzas turienes valodas, kurām bija sava rakstība. Viņi iztulkoja un ar iespiedēja Viljama Vorda palīdzību izdeva Bībeles vai tās daļu tulkojumus gandrīz 40 valodās.⁶ Lūk, ko par Viljamu Keriju rakstīja Herberts Keins: ”Viņš radīja labskanīgu, raitu [bengāļu] sarunvalodas stilu, kas aizstāja veco, klasisko formu, tā padarīdams valodu saprotamāku un pievilcīgāku mūsdienu lasītājiem.”⁷

Edonairams Džedsons, kas bija dzimis un audzis Amerikas Savienotajās Valstīs, devās uz Birmu un 1817. gadā sāka tulkot Bībeli birmiešu valodā. Viņš rakstīja par to, cik grūti ir apgūt austrumu valodu tādā mērā, lai varētu tajā tulkot Bībeli: ”Kad mēs sākam mācīties valodu, kurā runā cilvēki, kas dzīvo zemeslodes otrā pusē, kas raduši domāt gluži citādi nekā mēs un kas līdz ar to arī izsakās mums pilnīgi nepazīstamā veidā, turklāt burtiem un vārdiem nav pat attālas līdzības ar kādu no valodām, ar kurām mēs jebkad esam saskārušies; kad mums nav ne vārdnīcas, ne tulka un ir jāsāk kaut nedaudz saprast šo valodu, pirms mēs varam izmantot kāda vietējā skolotāja palīdzību, — tas nozīmē pamatīgus pūliņus!”⁸

Pašam Džedsonam tas nozīmēja 18 neatlaidīga darba gadus. Pēdējā Bībeles daļa birmiešu valodā tika iespiesta 1835. gadā. Taču uzturēšanās Birmā Džedsonam dārgi maksāja. Kamēr viņš strādāja pie sava tulkojuma, viņš tika apsūdzēts spiegošanā un gandrīz divus gadus bija spiests pavadīt cietumā, kas mudžēja no moskītiem. Neilgi pēc Džedsona atbrīvošanas viņa sieva un meitiņa nomira ar drudzi.

Kad 25 gadus vecais Roberts Morisons 1807. gadā ieradās Ķīnā, viņš ķērās pie ārkārtīgi grūta uzdevuma — Bībeles tulkošanas ķīniešu valodā, vienā no sarežģītākajām rakstu valodām. Morisona ķīniešu valodas zināšanas bija diezgan ierobežotas, jo viņš bija sācis mācīties šo valodu tikai divus gadus iepriekš. Papildu grūtības Morisonam sagādāja Ķīnas likumi, kas bija veidoti tā, lai saglabātu valsts izolāciju. Ķīniešiem draudēja nāvessods, ja viņi mācītu savu valodu ārzemniekiem. Kādam ārzemniekam tulkot Bībeli ķīniešu valodā — tas bija pārkāpums, kas sodāms ar nāvi.

Neļaudamies bailēm, tomēr būdams piesardzīgs, Morisons turpināja studēt valodu un strauji guva panākumus. Pēc nepilniem diviem gadiem viņš tika pieņemts darbā par tulkotāju Ostindijas kompānijā. Dienā Morisons strādāja kompānijas labā, bet slepenībā, pastāvīgi riskēdams tikt pieķerts, viņš tulkoja Bībeli. 1814. gadā, septiņus gadus  pēc Morisona ierašanās Ķīnā, Kristiešu grieķu raksti bija gatavi iespiešanai.⁹ Piecus gadus vēlāk ar Viljama Milna palīdzību Morisons pabeidza darbu pie Ebreju rakstiem.

Tas bija izcils sasniegums — Bībele bija sākusi ”runāt” valodā, ko lieto vairāk cilvēku nekā jebkuru citu valodu pasaulē. Vēlāk prasmīgi tulkotāji iztulkoja Bībeli arī citās Āzijas tautu valodās. Šobrīd Bībeles daļas ir pieejamas vairāk nekā 500 Āzijas tautu valodās.

Kāpēc tādi vīrieši kā Tindals, Mofats, Džedsons un Morisons gadiem ilgi pūlējās — un daži no viņiem pat riskēja ar savu dzīvību —, tulkodami kādu grāmatu cilvēkiem, ko viņi nepazina, un dažos gadījumos tautām, kurām vispār nebija rakstu valodas? Šie tulkotāji to nekādā ziņā nedarīja slavas vai materiāla ieguvuma dēļ. Viņi domāja, ka Bībele ir Dieva vārdi un ka cilvēkiem — visiem cilvēkiem — jādod iespēja to lasīt pašiem savā valodā.

Vienalga, vai jūs uzskatāt Bībeli par Dieva vārdiem vai ne, jūs droši vien piekritīsiet, ka uzupurēšanās gars, kāds piemita šiem pašaizliedzīgajiem tulkotājiem, mūsdienu pasaulē ir liels retums. Kā jums šķiet — vai grāmata, kas izraisa tādu nesavtīgumu, nav tuvākas iepazīšanās vērta?

[Diagramma 12. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Valodu skaits, kurās Bībeles daļas ir iespiestas kopš 1800. gada

68 107 171 269 367 522 729 971 1,199 1,762 2,123

1800 1900 1995

[Attēls 10. lpp.]

Tindals tulko Bībeli

[Attēls 11. lpp.]

Roberts Mofats

[Attēls 12. lpp.]

Edonairams Džedsons

[Attēls 13. lpp.]

Roberts Morisons