Kā Bībele tika saglabāta?
Kā Bībele tika saglabāta?
Seniem rokrakstiem ir dabiskie ienaidnieki — uguns, mitrums, pelējums. Bībele nebija pasargāta no šādām briesmām. Ja runā par to, kā šai grāmatai ir izdevies palikt laika zoba neskartai un kļūt par visizplatītāko grāmatu pasaulē, starp senajiem rakstiem tai nav līdzīgu. Stāsts par Bībeles saglabāšanu ir pelnījis vairāk nekā tikai paviršu interesi.
BĪBELES rakstītāji neiegravēja vārdus akmenī un nerakstīja uz izturīgām māla plāksnēm. Cik zināms, rakstīšanai viņi izmantoja materiālus, kas ātri bojājas: papirusu (izgatavotu no tāda paša nosaukuma Ēģiptes auga) un pergamentu (izgatavotu no dzīvnieku ādām).
Kas ir noticis ar oriģinālajiem rokrakstiem? Tie, domājams, ir sairuši jau tālā pagātnē, lielākā daļa — senajā Izraēlā. Pētnieks Oskars Parets norāda: ”Abus šos materiālus, ko izmantoja rakstīšanai [papirusu un ādu], vienlīdz lielā mērā apdraud mitrums, pelējums un dažādi tārpi. No ikdienas pieredzes mēs zinām, cik viegli papīrs un pat izturīga āda bojājas brīvā gaisā vai mitrā telpā.”1
Bet kā Bībeles rakstītāju veikums ir nonācis līdz mūsu dienām, ja jau oriģināli ir gājuši bojā?
Centīgu pārrakstītāju saglabāta
Drīz pēc tam, kad bija tapuši oriģināli, sāka parādīties ar roku veidoti noraksti. Senajā Izraēlā Svēto rakstu pārrakstīšana kļuva par īstu profesiju. (Ezras 7:6, NW; Psalms 45:2.) Taču arī noraksti tika gatavoti no materiāla, kas ātri bojājās. Pēc kāda laika tie bija jāaizstāj ar citiem norakstiem. Kad oriģināli bija gājuši zudumā, šie noraksti kļuva par pamatu jaunu manuskriptu izgatavošanai. Norakstu pārrakstīšana turpinājās daudzus gadsimtus. Vai pārrakstītāju pieļautās kļūdas gadsimtu gaitā ir būtiski izmainījušas Bībeles tekstu? Pierādījumi liecina, ka tas nav noticis.
Profesionālie pārrakstītāji bija nodevušies savam darbam. Viņi ar dziļu cieņu izturējās pret vārdiem, ko pārrakstīja. Turklāt pārrakstītāji strādāja ļoti rūpīgi. Ebreju valodas vārds, kas nozīmē ’pārrakstītājs’, ir sōfēr, un tas ietver domu par skaitīšanu un pierakstīšanu. To, ar kādu precizitāti pārrakstītāji strādāja, rāda masoretu * piemērs. Par viņiem pētnieks Tomass Hārtvels Horns rakstīja: ”Viņi.. izskaitļoja, kurš ir vidējais burts Pentateihā [pirmajās piecās Bībeles grāmatās], kurš ir vidējais teikums katrā grāmatā un cik reižu katrs [ebreju] alfabēta burts atkārtojas visos Ebreju rakstos.”3
Piemēram, prasmīgie pārrakstītāji lietoja vairākus atšķirīgus teksta pārbaudes paņēmienus. Lai Bībeles tekstā netiktu izlaists ne burts, viņi gāja tiktāl, ka skaitīja ne vien pārrakstāmos vārdus, bet arī burtus. Tas prasīja neiedomājamas pūles: saskaņā ar kādu avotu, pārrakstītāji bija saskaitījuši Ebreju rakstos 815 140 atsevišķus burtus!4 Tāda uzcītība nodrošināja visai augstu precizitāti.
Un tomēr pārrakstītāji nebija nekļūdīgi. Vai ir kādi pierādījumi, ka pēc gadsimtiem ilgas daudzkārtējas pārrakstīšanas Bībeles teksts ir nonācis līdz mums nesagrozītā veidā?
Nopietni iemesli būt pārliecinātiem
Ir pamatots iemesls domāt, ka Bībeles teksts ir precīzi saglabāts līdz mūsu dienām. To pierāda šobrīd pastāvošie ar roku rakstītie manuskripti — tiek lēsts, ka ir apmēram 6000 visu Ebreju rakstu vai to daļu manuskriptu un aptuveni 5000 Kristiešu rakstu manuskriptu grieķu valodā. Starp tiem ir kāds 1947. gadā atrasts Ebreju rakstu manuskripts, kas ilustrē, cik akurāti tika pārrakstīti Svētie raksti. Šis atradums ir nosaukts par ”izcilāko manuskriptu atradumu mūsu laikos”5.
Minētā gada sākumā kāds jauns beduīns, ganīdams savus lopus, atklāja alu netālu no Nāves jūras. Alā viņš atrada vairākas keramikas krūkas, lielākoties tukšas. Tomēr vienā cieši noslēgtā krūkā beduīns uzgāja ādas tīstokli, kas bija rūpīgi ievīstīts linaudeklā un saturēja pilnu kādas Bībeles daļas — Jesajas grāmatas — tekstu. Tīstoklis bija labi saglabājies, bet nolietots; bija redzams, ka tas ir ticis labots. Jaunajam ganam nebija ne jausmas, ka senais tīstoklis, ko viņš turēja rokās, pēc kāda laika piesaistīs visas pasaules uzmanību.
Kas tad šo manuskriptu padarīja tik nozīmīgu? Senākie pilna apjoma Ebreju rakstu manuskripti, kas bija pieejami 1947. gadā, bija izgatavoti apmēram desmitajā gadsimtā m.ē. Turpretī šī rokraksta vecums tika novērtēts ar otro gadsimtu p.m.ē. * — tas bija vairāk nekā tūkstoš gadu senāks. * Zinātnieki ļoti gribēja izpētīt, cik lielā mērā tas atšķiras no manuskriptiem, kas izgatavoti daudz vēlāk.
Veicot kādu pētījumu, zinātnieki salīdzināja Jesajas grāmatas 53. nodaļu Nāves jūras rokrakstā ar šo pašu nodaļu masoretu tekstā, kas tapis tūkstoš gadu vēlāk. Grāmatā A General Introduction to the Bible (Vispārējs ievads Bībelē) ir aprakstīti pētījuma rezultāti: ”Jesajas grāmatas 53. nodaļas 166 vārdos ir tikai septiņpadsmit apšaubāmi burti. Desmit gadījumos runa ir vienīgi par atšķirībām pareizrakstībā, kuras neietekmē jēgu. Vēl četri burti nesakrīt tāpēc, ka ir notikušas nenozīmīgas stilistiskas izmaiņas, piemēram, lietoti citi saikļi. Atlikušie trīs burti veido vārdu ”gaisma”, kas ir pievienots 11. pantam un īpaši neietekmē nozīmi. [..] Tātad nodaļā, kurā ir 166 vārdi, pēc tūkstoš gadu ilgas pārrakstīšanas ir apšaubāms tikai viens vārds (trīs burti) — turklāt šis vārds būtiski nemaina fragmenta nozīmi.”7
Profesors Milars Berouzs, kas gadiem ilgi strādāja ar tīstokļiem, pētīdams to saturu, nonāca pie līdzīga atzinuma: ”Daudzas atšķirības starp.. Jesajas grāmatas rokrakstu un masoretu tekstu ir izskaidrojamas ar pārrakstītāju pieļautajām kļūdām. Bet citādā ziņā galvenajos vilcienos ir vērojama ievērības cienīga saskaņa ar viduslaiku manuskriptu tekstu. Šāda saskaņa, kas parādās daudz senākā manuskriptā, sniedz pārliecinošu liecību, ka tradicionālais teksts visumā ir precīzs.”8
”Pārliecinošu liecību” var dot arī par Kristiešu grieķu rakstu pārrakstīšanu. Piemēram, 19. gadsimtā atrastais Codex Sinaiticus, pergamenta manuskripts, kas attiecas uz ceturto gadsimtu m.ē., palīdzēja apstiprināt gadsimtiem vēlāk izgatavotu Kristiešu grieķu rakstu manuskriptu precizitāti. Kāds Faijūmas apgabalā (Ēģipte) atrasts papirusa fragments, kas satur Jāņa evaņģēlija tekstu, tiek datēts ar mūsu ēras otrā gadsimta pirmo pusi — nepilniem 50 gadiem pēc oriģināla uzrakstīšanas. Šis fragments gadsimtiem ilgi ir glabājies sausās smiltīs. Teksts sakrīt ar to, kas lasāms daudz jaunākos manuskriptos.9
Tātad pierādījumi liecina, ka pārrakstītāji strādāja ārkārtīgi precīzi. Un tomēr viņi neiztika bez kļūdām. Neviens atsevišķs manuskripts nav nevainojams, arī Jesajas grāmatas Nāves jūras rokraksts ne. Bet zinātniekiem ir izdevies atklāt un izlabot atkāpes no oriģinālteksta.
Pārrakstītāju pieļauto kļūdu labošana
Iedomāsimies, ka 100 cilvēkus palūgtu ar roku pārrakstīt garu dokumentu. Vismaz daži pārrakstītāji noteikti pieļautu kļūdas. Taču ne visi pieļautu vienas un tās pašas kļūdas. Paņemot visus 100 norakstus un ļoti uzmanīgi tos salīdzinot, jūs spētu atklāt neprecizitātes un atjaunot precīzu sākotnējā dokumenta tekstu, kaut arī jūs to nekad nebūtu redzējis.
Arī visi Bībeles pārrakstītāji nepieļāva vienas un tās pašas kļūdas. Mūsdienās ir pieejami tūkstošiem Bībeles manuskriptu, ko var izmantot salīdzināmajos pētījumos, un tekstologiem ir izdevies atrast tajos kļūdas, noteikt sākotnējo tekstu un atzīmēt nepieciešamos labojumus. Rūpīgu pētījumu ceļā tekstologi ir sastādījuši tā saucamos paraugtekstus oriģinālvalodās. Šajās uzlabotajās ebreju un grieķu teksta redakcijās ir izmantoti vārdi, kas visbiežāk tiek atzīti par sākotnēji lietotajiem, turklāt zemsvītras piezīmēs bieži ir norādītas atšķirības starp noteiktiem manuskriptiem vai iespējamie teksta varianti. Tulkojot Bībeli mūsdienu valodās, Bībeles tulkotāji izmanto tieši šīs uzlabotās teksta redakcijas, ko ir sastādījuši tekstologi.
Tātad, kad jūs paņemat rokās kādu Bībeles mūsdienu tulkojumu, jums ir pilnīgs pamats būt pārliecinātam, ka ebreju un grieķu teksti, uz kuriem šis tulkojums ir balstīts, ar vērā ņemamu precizitāti atspoguļo sākotnējo Bībeles sarakstītāju sacīto. * Stāsts par to, kā Bībele ir saglabājusies tūkstošiem gadu ilgas pārrakstīšanas laikā, patiešām ir neparasts. Tāpēc sers Frederiks Kenjons, ilggadējais Britu muzeja vadītājs, varēja teikt: ”Ir iespējams ar nesatricināmu pārliecību apgalvot, ka Bībeles teksts pamatos ir drošs. [..] Neko tamlīdzīgu nevar teikt ne par vienu citu senu grāmatu pasaulē.”10
[Zemsvītras piezīmes]
^ 8. rk. Masoreti (šis vārds nozīmē ’tradīcijas kungi’) bija Ebreju rakstu pārrakstītāji, kas dzīvoja starp mūsu ēras sesto un desmito gadsimtu. Viņu izgatavotie manuskripti tiek saukti par masoretu tekstiem.2
^ 14. rk. ”P.m.ē.” nozīmē ’pirms mūsu ēras’. ”M.ē.” nozīmē ’mūsu ērā’.
^ 14. rk. Emanuela Tova darbā Textual Criticism of the Hebrew Bible (Ebreju valodas Bībeles tekstuālā kritika) ir teikts: ”Ar oglekļa 14C metodes palīdzību 1QIsaa [Jesajas grāmatas Nāves jūras rokraksts] tagad tiek datēts ar laiku starp 202. un 107. g. p.m.ē. (paleogrāfiskais datējums: 125.—100. g. p.m.ē.).. Minētā paleogrāfiskā metode, kas pēdējos gados ir uzlabota un kas ļauj izdarīt absolūto datēšanu, salīdzinot burtu formu un novietojumu attiecīgajā avotā ar burtiem citos avotos, piemēram, uz datētām monētām un uzrakstos, ir apliecinājusi, ka tā ir relatīvi droša metode.”6
^ 22. rk. Protams, atsevišķi tulkotāji var ievērot oriģinālo ebreju un grieķu tekstu precīzi vai arī tikai aptuveni.
[Attēls 8. lpp.]
Bībeli saglabāja prasmīgi pārrakstītāji
[Attēli 9. lpp.]
Jesajas grāmatas Nāves jūras rokraksts (attēlā parādīts faksimils) būtībā ir identisks ar masoretu tekstu, kas sastādīts tūkstoš gadu vēlāk
