Pravietojumu grāmata

Cilvēkus interesē nākotne. Viņi grib dzirdēt ticamus paredzējumus par visdažādākajiem jautājumiem, sākot ar laika prognozēm un beidzot ar ekonomiskā stāvokļa rādītājiem. Bet, kad cilvēki rīkojas saskaņā ar šādiem paredzējumiem, viņiem bieži nākas vilties. Arī Bībele satur daudzus paredzējumus jeb pravietojumus. Cik precīzi ir šie pravietojumi? Vai tā ir iepriekš uzrakstīta vēsture? Jeb vai tie ir vēsturiski apraksti, kas tikai iztēloti par pravietojumiem?

ROMIEŠU valstsvīrs Katons (234.—149. g. p.m.ē.) esot teicis: ”Es brīnos, kā viens pareģis nesmejas, ieraudzījis otru pareģi.”¹ Arī mūsdienās daudzi vīpsnā par gaišreģiem, astrologiem un citiem pareģiem. Viņu paredzējumi bieži ir formulēti miglaini, un tos ir iespējams interpretēt ārkārtīgi dažādi.

Bet ko var teikt par Bībeles pravietojumiem? Vai mums ir iemesls būt pret tiem skeptiski noskaņotiem? Vai arī ir pamats tiem ticēt?

Tās nebija tikai veiklas prognozes

Domājoši cilvēki, iespējams, mēģina prognozēt nākotni pēc tendencēm, kādas ir vērojamas pasaulē, taču ne vienmēr viņiem tas izdodas precīzi. Grāmatā Future Shock (Apjukums nākotnes priekšā) ir teikts: ”Katrai sabiedrībai jārēķinās nevis vienkārši ar varbūtēju nākotņu virkni, bet ar ļoti daudzām iespējamām nākotnēm un ar mokošu nepieciešamību izvēlēties vēlamo nākotni.” Autors piebilst: ”Protams, neviens nevar ”zināt” nākotni absolūtā nozīmē. Mēs varam tikai sistematizēt un padarīt pamatotākus mūsu pieņēmumus un censties prognozēt to ticamības pakāpi.”²

Turpretī Bībeles sarakstītāji neizvirzīja ”pieņēmumus” par nākotni un nemēģināja vienkārši ”prognozēt to ticamības pakāpi”. Tāpat par viņu paredzējumiem nevar teikt, ka tie sastāvētu no miglainām frāzēm, kas pieļauj visplašākās interpretācijas iespējas. Gluži otrādi, daudzi Bībeles rakstītāju pravietojumi tika formulēti ārkārtīgi skaidri un bija pārsteidzoši konkrēti, turklāt bieži tajos tika paredzēts kaut kas pilnīgi pretējs gaidāmajam. Viens šāds piemērs ir tas, kas Bībelē teikts par seno Babilonas pilsētu.

Tai jātiek ’noslaucītai ar iznīcības slotu’

Senā Babilona bija ”ķēniņu valstu glītums”. (Jesajas 13:19.) Šī augošā pilsēta atradās stratēģiski izdevīgā vietā: caur to gāja tirdzniecības ceļš no Persijas līča uz Vidusjūru, un Babilona bija komerciālu darījumu mezgls, kur notika gan sauszemes, gan jūras tirdzniecība starp austrumiem un rietumiem.

Septītajā gadsimtā p.m.ē. Babilona bija šķietami neieņemama Babilonijas impērijas galvaspilsēta. Tā atradās abpus Eifratas upei, kuras ūdeņi pildīja platu, dziļu aizsarggrāvi un kanālu tīklu. Pilsēta bija nocietināta arī ar masīvu dubultsienu sistēmu, ko stiprināja daudzi aizsargtorņi. Nav brīnums, ka Babilonas iedzīvotāji jutās drošībā.

Tomēr jau astotajā gadsimtā p.m.ē., kad Babilona vēl nebija sasniegusi sava diženuma augstumus, pravietis Jesaja paredzēja, ka Babilona tiks ’noslaucīta ar iznīcības slotu’. (Jesajas 13:19; 14:22, 23.) Jesaja aprakstīja arī to, kādā veidā Babilona kritīs. Bija gaidāms, ka iebrucēji ’padarīs sausas’ tās straumes — grāvim līdzīgās aizsargsistēmas  svarīgāko daļu — un pilsēta kļūs viegli pieejama. Jesaja pat nosauca iekarotāja vārdu — Kīrs, izcilais Persijas valdnieks, ’kura priekšā atvērsies durvis un vārti nepaliks aizslēgti’. (Jesajas 44:27—45:2.)

Tie bija drosmīgi paredzējumi. Bet vai tie piepildījās? Ļausim atbildēt vēsturei.

”Bez kaujas”

Divus gadsimtus pēc tam, kad Jesaja bija uzrakstījis savu pravietojumu, 5. oktobra naktī 539. gadā p.m.ē., nometnē netālu no Babilonas atradās Mēdijas un Persijas karaspēks, ko komandēja Kīrs Lielais. Taču babilonieši bija pārliecināti, ka viņiem nekas nedraud. Grieķu vēsturnieks Hērodots (piektais gadsimts p.m.ē.) raksta, ka viņiem bija pārtikas krājumi, ar kuriem būtu pieticis gadiem ilgi.³ Turklāt Babilonas iedzīvotājus sargāja Eifratas upe un pilsētas varenās sienas. Un tomēr tajā pašā naktī, kā teikts Nabonīda hronikā, ”Kīra karaspēks iegāja Babilonā bez kaujas”.⁴ Kā tas varēja notikt?

Hērodots paskaidro, ka pilsētas iekšpusē ļaudis ”dejoja un līksmojās svētkos”⁵. Bet ārpusē Kīrs bija novirzījis sāņus Eifratas ūdeņus. Kad ūdens līmenis bija nokrities, Kīra karavīri sāka brist pa upes gultni; ūdens tiem nesniedzās pat līdz gurniem. Pagājuši garām iespaidīgajiem mūriem, karavīri devās iekšā pa bezrūpīgi vaļā atstātajiem ”vārtiem, kas veda uz upi”, kā tos nosauca Hērodots.⁶ (Salīdzināt Daniēla 5:1—4; Jeremijas 50:24; 51:31, 32.) Citi vēsturnieki, piemēram, Ksenofonts (ap 431.—ap 352. g. p.m.ē.), kā arī arheologu atrastās ķīļraksta plāksnes apstiprina, ka Babilona pēkšņi krita Kīra rokās.⁷

Tā piepildījās Jesajas pravietojums par Babilonu. Bet vai tas tiešām piepildījās? Varbūt tas nemaz nebija paredzējums, bet tikai notikumu atstāsts, kas tapis vēlāk? Un to pašu varētu jautāt arī par citiem Bībeles pravietojumiem.

Vēsture zem pravietojumu maskas?

Ja Bībeles pravieši, starp kuriem bija arī Jesaja, būtu vienkārši atstāstījuši vēsturiskus notikumus tādā veidā, lai tie izklausītos kā pravietojumi, tad viņi nebūtu nekas vairāk kā veikli blēži. Bet kas gan viņus būtu pamudinājis uz šādu krāpšanu? Patiesie pravieši skaidri darīja zināmu, ka viņi nav uzpērkami. (1. Samuēla 12:3; Daniēla 5:17.) Un mēs jau esam apskatījuši pārliecinošus pierādījumus, ka Bībeles sarakstītāji (no kuriem daudzi bija pravieši) bija uzticami cilvēki, kas necentās slēpt pat paši savas nepatīkamās kļūmes. Nešķiet pārāk ticami, ka šādi cilvēki ar sarežģīta apmāna palīdzību būtu mēģinājuši panākt, lai vēsturiski apraksti tiktu uzskatīti par pravietojumiem.

Ir vēl kaut kas, par ko ir vērts padomāt. Daudzkārt Bībeles pravietojumos ir nesaudzīgi nosodīta pašu praviešu tauta, tātad arī priesteri un valdnieki. Jesaja, piemēram, nopēla nožēlojamo morālo stāvokli, kādā izraēlieši — gan tautas vadītāji, gan vienkāršie ļaudis — bija nonākuši viņa laikā. (Jesajas 1:2—10.) Citi pravieši nesaudzīgi atmaskoja priesteru grēkus. (Cefanjas 3:4; Maleahija 2:1—9.) Grūti aptvert, kāpēc viņiem būtu jāvilto pravietojumi, kuros pašu tautai izteikts visasākais nosodījums, kāds vien iedomājams, un kāpēc priesteri būtu piedalījušies tādā krāpšanā.

Un kā praviešiem — ja viņi būtu bijuši tikai viltvārži — būtu izdevies piekrāpt ļaudis? Izglītība Izraēlā tika uzskatīta par ļoti svarīgu. Bērniem jau no mazotnes mācīja lasīt un rakstīt. (5. Mozus 6:6—9.) Cilvēki tika mudināti personīgi lasīt Rakstus. (Psalms 1:2, NW.) Katru nedēļu sabatā notika publiska Rakstu lasīšana sinagogās. (Apustuļu darbi 15:21.) Liekas neticami, ka vesela tauta, kas bija izglītota un labi pārzināja Rakstus, būtu noticējusi šādam apmānam.

Turklāt Jesajas pravietojums par Babilonas krišanu saturēja vēl kaut ko. Tajā ir kāda detaļa,  kas nekādi nevarēja tikt uzrakstīta pēc pravietojuma piepildīšanās.

”Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos”

Kam bija jānotiek ar Babilonu pēc tās krišanas? Jesaja paredzēja: ”Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arabi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs.” (Jesajas 13:20.) Tas varēja likties savādi, lai neteiktu vairāk, — paredzēt, ka pilsētā, kurai ir tik izdevīga atrašanās vieta, ar laiku neviens vairs nedzīvos. Vai varētu būt, ka Jesaja ir uzrakstījis šos vārdus pēc tam, kad viņš bija redzējis Babilonu pamestu?

Pēc tam, kad Kīrs bija ieņēmis Babilonu, šī pilsēta bija apdzīvota vēl gadsimtiem ilgi, kaut arī vairs nebija tik varena kā iepriekš. Atcerieties, ka starp Nāves jūras rokrakstiem bija visas Jesajas grāmatas eksemplārs, kas tiek datēts ar otro gadsimtu p.m.ē. Aptuveni tajā laikā, kad tapa šis tīstoklis, Babilonu savā varā pārņēma partieši. Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Babilonā bija jūdu kolonija un tur pabija Bībeles rakstītājs apustulis Pēteris. (1. Pētera 5:13.) Tolaik Jesajas grāmatas Nāves jūras rokraksts bija pastāvējis jau gandrīz divus gadsimtus. Tātad mūsu ēras pirmajā gadsimtā Babilona vēl nebija pilnīgi neapdzīvota, kaut arī Jesajas grāmata bija pabeigta jau ilgi pirms tam. *

Kā jau bija paredzēts, galu galā Babilona pārvērtās par parastu ”drupu kaudzi”. (Jeremijas 51:37.) Ebreju valodas pētnieks Hieronims (ceturtais gadsimts m.ē.) rakstīja, ka viņa laikā Babilona bija medību lauks, kur klaiņoja ”visdažādākie zvēri”.⁹ Un Babilona ir pamesta līdz pat mūsu dienām.

Jesaja nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu Babilonu neapdzīvotu. Taču šīs kādreiz varenās pilsētas drupas, kas atrodas apmēram 80 kilometrus uz dienvidiem no Bagdādes mūsdienu Irākā, mēmi liecina, ka ir piepildījušies pravieša vārdi: ”Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos.” Ja Babilona tiktu atjaunota kā tūrisma objekts, tas varbūt pievilinātu apmeklētājus, bet Babilonas ’bērnu bērni’ ir zuduši uz mūžiem. (Jesajas 13:20; 14:22, 23.)

Jā, pravietis Jesaja neizteica nekonkrētus paredzējumus, kurus varētu attiecināt uz jebko, kas notiktu nākotnē. Un viņš arī neatstāstīja pagātnes notikumus tā, lai tie skanētu kā pravietojumi. Padomājiet: kāpēc lai krāpnieks riskētu ”pravietot” kaut ko tādu, ko viņš nekādi nevarēja ietekmēt, — to, ka varenajā Babilonā nekad neviens vairs nedzīvos?

Pravietojums par Babilonas krišanu ir tikai viens no Bībelē atrodamajiem piemēriem. * Pēc daudzu cilvēku domām, Bībeles pravietojumu piepildīšanās liecina, ka šai grāmatai jānāk no avota, kas ir augstāks par cilvēkiem. Iespējams, jūs piekritīsiet, ka šī pravietojumu grāmata, pats mazākais, ir pelnījusi, lai ar to iepazītos. Vienu var teikt droši: ir milzīga atšķirība starp miglainajiem vai sensacionālajiem mūsdienu gaišreģu paredzējumiem un skaidrajiem, līdzsvarotajiem un konkrētajiem Bībeles pravietojumiem.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 28. lpp.]

Vai Bībeles rakstītāji bija nekļūdīgi pravieši vai veikli krāpnieki?

[Attēls 29. lpp.]

Senās Babilonas drupas