54. nodaļa

Īstā maize no debesīm

AIZVADĪTĀ diena ir bijusi notikumiem bagāta. Jēzus brīnumainā veidā paēdināja cilvēku tūkstošus un pēc tam izvairījās no cilvēku mēģinājuma padarīt viņu par ķēniņu. Naktī vētras laikā viņš gāja pa Galilejas jūru, izglāba Pēteri, kurš bija sācis grimt, ejot pa sabangoto ūdeni, un nomierināja viļņus, lai izglābtu savus mācekļus no bojāejas.

Tagad cilvēki, ko Jēzus brīnumainā veidā bija paēdinājis Galilejas jūras ziemeļaustrumu krastā, atrod viņu netālu no Kapernaumas un prasa: ”Kad tu esi atnācis šurp?” Jēzus nosoda cilvēkus, jo tie viņu ir sameklējuši tikai tādēļ, lai varētu vēlreiz paēst par brīvu. Jēzus mudina cilvēkus rīkoties tā, lai viņi iegūtu nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei. Tāpēc cilvēki prasa: ”Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?”

Jēzus nosauc tikai vienu ārkārtīgi svarīgu darbu. ”Tas ir Dieva darbs,” viņš paskaidro, ”ka jūs ticat tam, ko viņš sūtījis.”

Cilvēki netic Jēzum, kaut arī viņš ir paveicis tik daudz brīnumu. Neticami, taču pat pēc visiem brīnumainajiem Jēzus darbiem viņi jautā: ”Kādu zīmi tu rādi, lai mēs to redzēdami tev ticam? Ko tu darīsi? Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.”

Atbildēdams uz lūgumu pēc zīmes, Jēzus skaidri norāda uz brīnumaino darbu Avotu, viņš saka: ”Nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debessmaizi: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.”

”Kungs, dod mums vienumēr šo maizi!” cilvēki lūdz.

”Es esmu dzīvības maize,” Jēzus paskaidro. ”Kas pie manis nāk, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps ne mūžam. Bet es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat. Katrs, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un, kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu. Jo es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis, bet tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā — pastarā dienā. Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība.”

Tad jūdi sāk kurnēt par Jēzu, tāpēc ka viņš ir pateicis: ”Es esmu maize, kas no debesīm nākusi.” Viņi neredz Jēzū neko citu kā dēlu, kas ir piedzimis saviem vecākiem, un tāpēc, tāpat kā Nācaretes iedzīvotāji, arī viņi iebilst: ”Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?”

”Nekurniet savā starpā!” atsaka Jēzus. ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis, un es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no viņa mācījies, nāk pie manis. Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis. Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība.”

Tad Jēzus atkārto: ”Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” Apliecinādami savu ticību Jēzum — Dieva sūtītajam —, cilvēki var iegūt mūžīgu dzīvību. Ne manna, ne kāda cita maize to dot nevar!

Saruna par maizi no debesīm acīmredzot sākās neilgi pēc tam, kad cilvēki bija atraduši Jēzu Kapernaumas tuvumā. Taču tā turpinās un kulmināciju sasniedz vēlāk, kad Jēzus māca kādā Kapernaumas sinagogā. Jāņa 6:25—51, 59; Psalms 78:24; Jesajas 54:13; Mateja 13:55—57.

▪ Kas ir noticis, pirms Jēzus sāk stāstīt par maizi no debesīm?

▪ Kāpēc prasība rādīt zīmi ir tik nepareiza, ņemot vērā to, ko Jēzus nupat ir izdarījis?

▪ Kāpēc jūdi kurn par Jēzus apgalvojumu, ka viņš ir īstā maize no debesīm?

▪ Kur norisinājās saruna par maizi no debesīm?