76. nodaļa

Azaids pie farizeja

KAD Jēzus ir atbildējis saviem kritizētājiem, kas ir izteikuši šaubas par to, no kurienes nāk viņa spējas izdziedināt mēmo cilvēku, kāds farizejs uzaicina viņu pie sevis uz pusdienām. Pirms ēšanas farizeji veic noteiktu rituālu — mazgā rokas līdz elkoņiem. Viņi to dara gan pirms, gan pēc maltītes un pat ēdienu pasniegšanas starplaikos. Kaut gan ar šo tradīciju netiek pārkāpts rakstītais Dieva likums, tā tomēr prasa daudz vairāk, nekā jautājumā par ceremoniālo tīrību ir pieprasījis Dievs.

Redzēdams, ka Jēzus neievēro šo tradīciju, saimnieks ir pārsteigts. Lai arī viņš savu pārsteigumu varbūt neizsaka vārdos, Jēzus to pamana un saka: ”Tagad jūs, farizēji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību. Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?”

Tā Jēzus atmasko liekulīgos farizejus, kas ievēro rituālu un mazgā rokas, bet neattīra savu sirdi no ļaunuma. Viņš tiem iesaka: ”Dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts.” Viņiem būtu jādod, mīlestības pilnas sirds mudinātiem, bet nevis tāpēc, lai ietekmētu citus ar savu ārišķīgo taisnīgumu.

”Vai jums, jūs farizēji!” Jēzus turpina. ”Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.” Likumā, ko Dievs devis Izraēlam, ir prasīts maksāt desmito daļu no ražas. Mētras un dilles ir pavisam sīki garšaugi. Farizeji rūpīgi dod desmito tiesu pat no šiem nenozīmīgajiem garšaugiem, tomēr Jēzus viņus nosoda, jo viņi neievēro prasības, kas ir daudz svarīgākas, — apliecināt mīlestību, izrādīt labestību un būt pieticīgiem.

Jēzus turpina nosodīt farizejus: ”Vai jums, jūs farizēji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem. Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepeniem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina.” Viņu netīrība nav visiem redzama. Farizeju reliģijai ir ārējs spīdums, bet nav iekšējas vērtības! Tā ir liekulīga pašā pamatā.

Noklausījies šādus nosodījuma vārdus, kāds likumu zinātājs, Dieva bauslības lietpratējs, iebilst: ”Mācītāj, tā runādams, tu apvaino arī mūs.”

Jēzus norāda arī uz bauslības lietpratēju atbildību; viņš saka: ”Arī jums vai! jūs bauslības vīri! jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaŗaties ne ar vienu pirkstu. Vai jums! jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši.”

Jēzus minētās nastas ir mutvārdu tradīcijas, un šie likumu zinātāji nevēlas atcelt nevienu, pat nelielu noteikumu, lai padarītu cilvēku dzīvi vieglāku. Jēzus norāda, ka viņi pat piekrīt praviešu nogalināšanai, un brīdina viņus: ”No šīs cilts [tiks prasītas] visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma, no Ābela asinīm līdz Caharijas asinīm, kas nonāvēts starp altāri un dievnamu. Patiesi es jums saku: no šīs cilts viņas tiks prasītas.”

Pasaule jeb izpērkamā cilvēce sākās ar Ādama un Ievas bērnu piedzimšanu, tātad Ābels dzīvoja ’pasaules sākumā’. Pēc Caharijas neģēlīgās nogalināšanas sīriešu karaspēks izpostīja Jūdeju. Bet Jēzus pravieto lielāku izpostīšanu, ko pieredzēs viņa paaudze tāpēc, ka tā ir vēl ļaunāka. Šī izpostīšana notiek pēc 38 gadiem — mūsu ēras 70. gadā.

Jēzus vēl nav pateicis visus nosodījuma vārdus. ”Vai jums! jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!” Bauslības lietpratēju pienākums ir izskaidrot cilvēkiem Dieva Rakstus, atklājot to nozīmi. Bet viņi to nedara un pat atņem cilvēkiem iespēju saprast Rakstus.

Farizeji un likumu lietpratēji ir saniknoti par šādu atmaskošanu. Kad Jēzus grasās doties prom, šie cilvēki uzsāk sīvu pretestību un uzmācas viņam ar jautājumiem. Jēzus pretinieki cenšas viņu pieķert kādos vārdos, kas dotu iemeslu viņu arestēt. Lūkas 11:37—54; 5. Mozus 14:22; Mihas 6:8; 2. Laiku 24:20—25.

▪ Kāpēc Jēzus nosoda farizejus un bauslības lietpratējus?

▪ Kādas nastas likumu zinātāji uzliek cilvēkiem?

▪ Kad bija ’pasaules sākums’?