90. nodaļa

Cerība uz augšāmcelšanu

JĒZUS beidzot tuvojas Betānijai — ciemam, kas atrodas kādus trīs kilometrus no Jeruzalemes. Kopš Lācara nāves un apglabāšanas ir pagājušas tikai dažas dienas. Viņa māsas Marija un Marta joprojām sēro par savu brāli, un daudz cilvēku ir sanācis viņu mājās, lai mierinātu abas māsas.

Kāds paziņo Martai, ka nāk Jēzus. Tāpēc viņa, acīmredzot neko nepateikusi savai māsai, steidzas Jēzum pretī. Tuvodamās Jēzum, Marta atkārto vārdus, ko viņas ar māsu pēdējo četru dienu laikā droši vien ir teikušas vairākkārt: ”Ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!”

Bet Marta pauž cerību, dodot mājienu, ka Jēzus kaut ko tomēr vēl varētu izdarīt viņas brāļa labā. ”Es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos,” viņa saka.

”Tavs brālis celsies augšām!” Jēzus apsola.

Marta domā, ka Jēzus runā par nākotnes augšāmcelšanu uz zemes, kuru gaidīja arī Ābrahāms un citi Dieva kalpi. Tāpēc viņa atbild: ”Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”

Bet Jēzus dod cerību uz tūlītēju atvieglojumu, sakot: ”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Jēzus atgādina Martai, ka Dievs viņam ir devis varu pār nāvi: ”Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam!”

Jēzus nevēlas, lai Marta domātu, ka uzticīgie cilvēki, kas dzīvo tajā laikā, nekad nemirs. Nē, Jēzus vēlas pateikt, ka ticība viņam var dot mūžīgu dzīvi. Šādu dzīvi varēs saņemt lielākā daļa cilvēku pēc tam, kad viņi būs celti augšā pēdējā dienā. Bet citi uzticīgie pārdzīvos šīs sistēmas beigas uz zemes, un attiecībā uz šiem cilvēkiem Jēzus vārdi īstenosies vistiešākajā nozīmē. Viņi nekad nemirs! Pateicis šādus iespaidīgus vārdus, Jēzus Martai jautā: ”Vai tu to tici?”

”Jā, Kungs,” viņa atbild, ”es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kam jānāk pasaulē.”

Pēc tam Marta aizsteidzas pakaļ savai māsai un, citiem nedzirdot, viņai saka: ”Mācītājs atnācis un tevi sauc.” Marija tūlīt pat dodas prom no mājas. Citi, redzēdami Mariju aizejam, iet līdzi, jo domā, ka viņa dodas uz kapu.

Atnākusi pie Jēzus, Marija raudādama krīt viņam pie kājām. ”Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris,” viņa saka. Jēzus ir ļoti aizkustināts, kad redz Mariju un ar viņu atnākušos cilvēkus raudam. ”Kur jūs viņu esat likuši?” viņš jautā.

”Kungs, nāc un redzi!” cilvēki atbild.

Arī Jēzus sāk raudāt, un jūdi, to redzēdami, saka: ”Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!”

Daži atceras, ka Jēzus pirms pāris mēnešiem, Lieveņu svētku laikā, bija izdziedinājis no dzimšanas aklu cilvēku, un jautā: ”Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Jāņa 5:21; 6:40; 9:1—7; 11:17—37.

▪ Kad Jēzus beidzot ir nokļuvis Betānijas tuvumā, un kas tur notiek?

▪ Kāds Martai ir pamats ticēt augšāmcelšanai?

▪ Kā Jēzu iespaido Lācara nāve?