Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Ciešanas pie staba

Ciešanas pie staba

125. nodaļa

Ciešanas pie staba

KOPĀ ar Jēzu uz soda vietu tiek vesti divi laupītāji. Gājiens apstājas netālu no pilsētas — vietā ko sauc par Golgātu, tas ir, pieres vietu.

Apcietinātie tiek izģērbti. Tad viņiem dod vīnu ar mirrēm. Dzērienu droši vien ir pagatavojušas Jeruzalemes sievietes, un romieši neliedz dot šo sāpes remdinošo vielu tiem, kas tiks sisti pie staba. Bet Jēzus, pagaršojis dzērienu, no tā atsakās. Kāpēc? Acīmredzot viņš vēlas pilnībā valdīt pār sevi šajā ārkārtīgi svarīgajā ticības pārbaudes brīdī.

Jēzus tiek noguldīts uz staba ar rokām virs galvas. Tad karavīri viņa rokās un kājās iedzen lielas naglas. Viņš izliecas no sāpēm, kas rodas, kad naglas iet cauri miesai un saitēm. Kad stabs tiek nostādīts taisni, sāpes kļūst nepanesamas, jo ķermeņa smagums plēš ievainojumus naglu vietās. Taču Jēzus nevis draud romiešu karavīriem, bet lūdz Dievu par viņiem: ”Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

Pilāts ir uzlicis uz staba plāksni ar uzrakstu ”Jēzus Nacarietis, jūdu ķēniņš”. Acīmredzot Pilāts to ir uzrakstījis ne tikai tāpēc, ka ciena Jēzu, bet arī tāpēc, ka viņam riebjas jūdu priesteri, kas ir piespieduši viņu notiesāt Jēzu uz nāvi. Lai tekstu varētu izlasīt visi, Pilāts to liek uzrakstīt trīs valodās — ebreju valodā, latīņu valodā, kas ir tā laika oficiālā valoda, un grieķu valodā, kurā runā daudzi cilvēki.

Augstie priesteri, arī Kajafa un Anna, ir samulsuši. Šāds nepārprotams paziņojums sabojā viņu triumfa brīdi. Tāpēc viņi protestē: ”Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet, ka viņš sacījis: Es esmu jūdu ķēniņš.” Noskaities, ka priesteri viņu ir izmantojuši par savu marioneti, Pilāts ar neslēptu nicinājumu atbild: ”Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”

Priesteri kopā ar lielu cilvēku pūli sapulcējas soda izpildes vietā, un priesteri cenšas atspēkot uz plāksnes rakstītos vārdus. Viņi atgādina viltus liecības, kas tika dotas iepriekš, sinedrija tiesas laikā. Nav nekāds pārsteigums, ka garāmgājēji sāk Jēzu zaimot un, izsmieklā grozīdami galvas, saka: ”Viņš gribēja noplēst templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats sev; ja tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta [”staba”, NW] zemē.”

”Citiem viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt,” piebalso augstie priesteri un viņu reliģiskie piekritēji. ”Ja viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta [”staba”, NW], tad mēs ticēsim uz viņu. Viņš Dievam uzticējies, tas lai glābj viņu, ja grib; jo viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.”

Vispārējā noskaņojuma ietekmē arī karavīri sāk izsmiet Jēzu. Ņirgājoties tie viņam piedāvā skābu vīnu, laikam turēdami to pavisam tuvu viņa izkaltušajām lūpām. ”Ja tu esi jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats sev,” karavīri smejas. Jēzu izsmej pat laupītāji, kas ir piesisti pie staba pa labi un pa kreisi no viņa. Iedomājies tikai! Visizcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, persona, kas kopā ar Dievu Jehovu ir radījusi visu pastāvošo, uzticīgi pacieš visus šos apvainojumus!

Karavīri ņem Jēzus drēbes un sadala tās četrās daļās. Viņi met kauliņus, lai noskaidrotu, kam kurš gabals piederēs. Bet Jēzus svārki ir bez vīlēm un no ļoti augstas kvalitātes auduma. Tāpēc karavīri cits citam saka: ”Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kauliņus, kam tie piederēs.” Tā, pašiem nezinot, viņi piepilda Rakstu pravietojumu, kurā ir teikts: ”Tie manas drēbes izdalījuši savā starpā un par manu apģērbu metuši kauliņus.”

Pēc kāda laika viens no laupītājiem saprot, ka Jēzus acīmredzot tiešām ir ķēniņš. Tāpēc viņš apsauc savu biedru un saka: ”Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: Jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Tad viņš griežas pie Jēzus ar lūgumu: ”Piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!”

”Patiesi es tev saku šodien,” Jēzus atbild, ”tu būsi ar mani paradīzē.” (NW.) Šis solījums tiks izpildīts, kad Jēzus būs Ķēniņš debesīs un piecels no mirušajiem ļaundari, kurš ir nožēlojis savus grēkus, lai tas varētu dzīvot uz zemes paradīzē, ko veidos Harmagedonu pārdzīvojušie un citi cilvēki. Mateja 27:33—44; Marka 15:22—32; Lūkas 23:27, 32—43; Jāņa 19:17—24.

▪ Kāpēc Jēzus nevēlas dzert vīnu ar mirrēm?

▪ Kāpēc acīmredzot tiek uzlikta plāksne uz Jēzus soda staba, un kāda saruna tāpēc notiek starp Pilātu un augstajiem priesteriem?

▪ Kāda vēl ņirgāšanās jāpacieš Jēzum, kad viņš ir piesists pie staba, un kas acīmredzot izraisa šo ņirgāšanos?

▪ Kā piepildās pravietojums ar to, kas tiek darīts ar Jēzus drēbēm?

▪ Kā savu nostāju izmaina viens no laupītājiem, un kā Jēzus izpildīs šī cilvēka lūgumu?