71. nodaļa

Farizeju apzinātā neticība

AKLĀ ubaga vecāki ir nobijušies, kad farizeji viņus izsauc pie sevis. Viņi zina, ka visus, kas apliecina ticību Jēzum, gaida izslēgšana no sinagogas. Šāda nošķiršana no citu sabiedrības var radīt milzu grūtības, it sevišķi nabadzīgai ģimenei. Tāpēc izdziedinātā cilvēka vecāki ir piesardzīgi.

”Vai šis ir jūsu dēls, par kuŗu jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis?” farizeji jautā. ”Kā tad viņš tagad var redzēt?”

”Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis,” apstiprina vecāki. ”Bet kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis.” Dēls vecākiem noteikti visu ir izstāstījis, taču viņi piesardzības dēļ saka: ”Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.”

Farizeji atkal izsauc vīrieti. Šoreiz viņi mēģina iebiedēt izdziedināto cilvēku ar mājieniem, ka viņi pret Jēzu esot savākuši nelabvēlīgus pierādījumus. ”Dod Dievam godu!” viņi pieprasa. ”Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.”

Vīrietis, kas nesen vēl bija akls, neapstrīd viņu apgalvojumu, bet tikai atzīmē: ”Vai viņš ir grēcinieks, to es nezinu.” Tomēr viņš piebilst: ”Vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”

Mēģinādami atrast neprecizitāti viņa liecībā, farizeji jautā vēlreiz: ”Ko viņš ar tevi darīja? Kā viņš atvēra tavas acis?”

”Es jums jau teicu,” vīrietis sūdzas, ”bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt?” Ar sarkasmu viņš jautā: ”Jūs taču negribat kļūt par viņa mācekļiem?”

Šāda atbilde sanikno farizejus. ”Tu esi viņa māceklis,” farizeji saka, ”bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes viņš ir.”

Pazemīgais ubags ir pārsteigts: ”Tas jau ir tas dīvainais, ka jūs nezināt, no kurienes viņš ir, un tomēr viņš ir atvēris manas acis.” Kādam būtu jābūt secinājumam? Ubags norāda uz vispārpieņemtu atzinumu: ”Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to viņš klausa. Ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis.” Tātad secinājumam jābūt skaidram: ”Ja viņš nebūtu no Dieva, viņš neko nevarētu darīt.”

Farizejiem nav ko teikt pēc šāda tieša un loģiska apgalvojuma. Taču viņi nevar paciest patiesību, tāpēc sāk paļāt vīrieti: ”Tu viss esi grēkos dzimis un tu mūs gribi mācīt?” Farizeji izdzen viņu ārā, kas acīmredzot nozīmē, ka viņš ir izslēgts no sinagogas.

Uzzinājis par farizeju rīcību, Jēzus uzmeklē vīrieti un saka: ”Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”

Vīrietis, kas reiz bija akls, atbild ar pretjautājumu: ”Kungs, kas tas ir, lai es varētu viņam ticēt?”

”Kas ar tevi runā, tas tas ir,” Jēzus atbild.

Tūlīt pat vīrietis noliecas Jēzus priekšā un saka: ”Es ticu, Kungs!”

Tad Jēzus paskaidro: ”Uz tiesu es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.”

Arī farizeji dzird šos vārdus un jautā: ”Mēs taču neesam akli?” Ja farizeji atzītu savu garīgo aklumu, viņus varētu attaisnot par pretošanos Jēzum. Viņš farizejiem saka: ”Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka.” Taču farizeji savas apcietinātās sirds dēļ uzstāj, ka viņi neesot akli un ka neesot vajadzīgs, lai kāds viņiem dotu garīgo gaismu. Tāpēc Jēzus atzīmē: ”Tagad jūs sakāt: Mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek.” Jāņa 9:19—41.

▪ Kāpēc vecāki, kuru dēls ir bijis neredzīgs, ir nobijušies, kad farizeji viņus izsauc pie sevis, un kā viņu atbildē ir redzama piesardzība?

▪ Kā farizeji mēģina iebiedēt vīrieti, kas bija atguvis redzi?

▪ Kādi loģiski spriedumi, ko izsaka vīrietis, sanikno farizejus?

▪ Kāpēc nav attaisnojama farizeju pretestība Jēzum?