53. nodaļa

Gaidītais valdnieks ar pārcilvēciskām spējām

VISI ir izbrīnīti, redzot, kā Jēzus brīnumainā veidā paēdina cilvēku tūkstošus. ”Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē,” viņi saka. Cilvēki ne tikai secina, ka Jēzus ir pravietis, kas ir pārāks par Mozu, bet arī domā, ka viņš varētu kļūt par vislabāko valdnieku. Tāpēc viņi nolemj satvert Jēzu un iecelt to par ķēniņu.

Jēzus zina, ko cilvēki grasās darīt. Tāpēc viņš nekavējoties dodas prom, lai viņu neieceltu par ķēniņu ar varu. Viņš atlaiž cilvēku pūļus un liek mācekļiem sēsties laivā un doties atpakaļ uz Kapernaumu. Viņš pats uzkāpj kalnā lūgt Dievu. Šo nakti Jēzus pavada vienatnē.

Neilgi pirms rītausmas Jēzus palūkojas no savas augstās un izdevīgās atrašanās vietas un redz, ka spēcīgs vējš ir sacēlis jūrā lielus viļņus. Tā kā nav tālu līdz Pasā svētkiem, spīd gandrīz pilns mēness, tāpēc Jēzus var redzēt, ka viņa mācekļi visiem spēkiem cenšas nostūrēt laivu pret viļņiem. Viņi airē no visa spēka.

Ieraudzījis notiekošo, Jēzus nokāpj no kalna un dodas pa viļņiem uz laivas pusi. Kad Jēzus sasniedz laivu, tā ir nobraukusi kādus piecus sešus kilometrus. Taču viņš neapstājas, it kā grasīdamies tai paiet garām. Mācekļi, viņu ieraudzījuši, iekliedzas: ”Tas ir spoks!”

Jēzus mierinot atbild: ”Es tas esmu! Nebīstieties!”

Bet Pēteris saka: ”Kungs, ja tu tas esi, tad liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.”

”Nāc!” Jēzus atsaka.

Pēteris izkāpj no laivas un iet pa ūdens virsu pie Jēzus. Bet, redzēdams vētru, Pēteris nobīstas un sāk grimt. Viņš kliedz: ”Kungs, palīdzi man!”

Jēzus tūdaļ izstiepj roku, satver Pēteri un saka: ”Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?”

Kad Pēteris un Jēzus iekāpj laivā, vējš nostājas, un mācekļi ir pavisam izbrīnīti. Bet vai viņiem būtu jābrīnās? Ja mācekļi būtu sapratuši ”notikumu ar maizēm” un būtu aptvēruši, kādu izcilu brīnumu paveica Jēzus, kad tikai pirms dažām stundām pabaroja tūkstošiem cilvēku ar pieciem maizes klaipiem un divām zivtiņām, viņi nebūtu tik izbrīnīti, redzot, ka Jēzus spēj staigāt pa ūdens virsu un var apvaldīt vēju. Tagad viņi metas ceļos Jēzus priekšā un saka: ”Patiesi tu esi Dieva Dēls.”

Pēc neilga laika viņi piestāj krastā pie Ģenecaretes, skaista un auglīga līdzenuma netālu no Kapernaumas. Šeit viņi noenkuro laivu. Bet, kad viņi izkāpj krastā, cilvēki pazīst Jēzu un dodas uz tuvējo apkārtni, lai sameklētu visus neveselos. Slimie tiek atnesti uz nestuvēm; viņiem atliek tikai aizskart Jēzus drēbju apmali, un viņi izveseļojas.

Pa to laiku cilvēki, kas paši pieredzēja, kā brīnumainā veidā tiek paēdināti vairāki tūkstoši, atskārst, ka Jēzus ir prom. Kad ierodas nelielas laivas no Tiberijas, viņi kāpj tajās un dodas uz Kapernaumu meklēt Jēzu. Atraduši viņu, cilvēki jautā: ”Rabi, kad tu esi atnācis šurp?” Bet Jēzus viņiem izsaka nosodījumu, par kuru mēs drīz uzzināsim. Jāņa 6:14—25; Mateja 14:22—36; Marka 6:45—56.

▪ Ko cilvēki vēlas darīt ar Jēzu, kad viņš brīnumainā veidā ir paēdinājis tūkstošus?

▪ Ko Jēzus redz no kalna, kurā viņš ir uzkāpis, un ko viņš dara pēc tam?

▪ Kāpēc mācekļiem nebūtu jābrīnās par notikušo?

▪ Kas notiek, kad viņi sasniedz krastu?