60. nodaļa

Iepriekšēja norāde uz Kristus godību Valstībā

JĒZUS ir ieradies Filipa Cezarejas robežās un māca cilvēku pūli, kurā ir arī viņa apustuļi. Viņš saka pārsteidzošus vārdus: ”Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā valstībā.”

Mācekļi droši vien ir neziņā par šo vārdu nozīmi. Pēc kādas nedēļas Jēzus aicina sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, un viņi visi uzkāpj augstā kalnā. Acīmredzot ir nakts, jo mācekļi ir samiegojušies. Lūgšanas laikā Jēzus viņu acu priekšā tiek pārvērsts. Viņa seja sāk spīdēt kā saule, un viņa apģērbs kļūst spožs kā gaisma.

Tad parādās divi tēli, kas tiek aprakstīti kā ”Mozus un Ēlija”, un sāk runāt ar Jēzu par ’galu, kas to sagaida Jeruzālemē’. Ar galu acīmredzot tiek apzīmēta Jēzus nāve un augšāmcelšana. Tātad šī saruna ir pierādījums, ka Jēzus pazemojošā nāve nav nekas tāds, no kā būtu jāizvairās, kā to bija vēlējies Pēteris.

Nu mācekļi ir jau pavisam atmodušies un ar izbrīnu vēro un klausās, kas notiek. Lai gan šī ir parādība, tā ir tik reāla, ka Pēteris arī iesaistās sarunā: ”Kungs, šeit mums ir labi. Ja tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.”

Pēterim vēl runājot, pār viņiem nolaižas gaišs mākonis, no kura atskan balss: ”Šis ir mans mīļais dēls, pie kuŗa man labs prāts; to jums būs klausīt.” Izdzirdējuši balsi, mācekļi krīt pie zemes. Bet Jēzus saka: ”Celieties un nebīstieties!” Piecēlušies viņi neredz nevienu citu kā tikai Jēzu.

Kad nākamajā dienā viņi kāpj zemē no kalna, Jēzus pavēl: ”Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” Parādībā redzētais Ēlija mācekļiem liek domāt par kādu jautājumu. ”Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Ēlijam jānākot papriekšu?” viņi vaicā.

”Ēlija jau ir atnācis,” saka Jēzus, ”un tie viņu neatzina.” Jēzus runā par Jāni Kristītāju, kura uzdevums bija līdzīgs Ēlijas uzdevumam. Jānis sagatavoja ceļu Kristum, tāpat kā Ēlija sagatavoja ceļu Elīsam.

Parādība ļoti stiprina gan Jēzu, gan viņa mācekļus. Tā ir kā iepriekšēja norāde uz Kristus godību Valstībā. Mācekļi būtībā redzēja ”Cilvēka Dēlu nākam savā valstībā”, gluži kā Jēzus pirms nedēļas bija solījis. Pēc Jēzus nāves Pēteris rakstīja, ka mācekļi ’kļuva par Kristus varenības aculieciniekiem, kad līdz ar viņu bija uz svētā kalna’.

Farizeji bija pieprasījuši no Jēzus zīmi, kas apliecinātu, ka viņš ir Dieva izredzētais Ķēniņš, par kuru stāstīts Rakstos. Šāda zīme viņiem netika dota. Turpretī Jēzus tuvākajiem mācekļiem tika dota iespēja redzēt Jēzus pārvēršanos, kas apstiprināja pravietojumus par Valstību. Tāpēc vēlāk Pēteris rakstīja: ”Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs.” Mateja 16:13, 28—17:13; Marka 9:1—13; Lūkas 9:27—37; 2. Pētera 1:16—19.

▪ Kā daži vēl pirms nāves ierauga Kristu nākam viņa Valstībā?

▪ Par ko redzējumā Mozus un Ēlija runā ar Jēzu?

▪ Kāpēc šis redzējums ļoti stiprina mācekļus?