48. nodaļa

Jēzus atstāj Jaira mājas un dodas uz Nācareti

VISU dienu Jēzus ir bijis ļoti aizņemts — vispirms viņš pāri jūrai atgriezās no Dekapoles, tad izdziedināja sievieti, kurai bija asiņošana, un atdzīvināja Jaira meitu. Bet diena vēl nav galā. Kad Jēzus dodas prom no Jaira mājām, divi akli cilvēki seko viņam un sauc: ”Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”

Saukdami Jēzu par Dāvida dēlu, šie vīrieši apliecina savu ticību tam, ka viņš ir Dāvida troņa mantinieks, tātad — apsolītais Mesija. Taču Jēzus it kā ignorē viņu saucienus pēc palīdzības, iespējams, lai pārbaudītu viņu neatlaidību. Bet viņi nepadodas. Abi aklie seko Jēzum uz vietu, kur viņš ir apmeties, un, kad Jēzus iet iekšā mājā, abi divi iet viņam līdzi.

Šeit Jēzus jautā: ”Vai jūs ticat, ka es to spēju darīt?”

”Ticam, Kungs!” viņi pārliecināti atbild.

Jēzus pieskaras aklo acīm un saka: ”Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Acumirklī viņi kļūst redzīgi! Jēzus abiem vīriešiem stingri piekodina: ”Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.” Bet viņi, prieka pārņemti, neievēro šo pavēli un runā par Jēzu visā apkārtnē.

Tikko abi vīrieši ir aizgājuši, tiek atvests kāds dēmona apsēsts cilvēks, kam dēmons ir atņēmis runas spējas. Jēzus izdzen dēmonu, un cilvēks uzreiz sāk runāt. Šie brīnumi ārkārtīgi pārsteidz cilvēkus, un viņi saka: ”Tādas lietas Israēlā vēl nekad nav notikušas.”

Visu notiekošo vēro arī farizeji. Noliegt brīnumus farizeji nevar, tāpēc savā ļaunajā neticībā viņi atkārto apsūdzību par Jēzus iespaidīgo darbu izcelsmi: ”Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.”

Pēc neilga laika Jēzus atgriežas savā dzimtajā pilsētā, Nācaretē, un šoreiz viņu pavada arī mācekļi. Apmēram pirms gada viņš apmeklēja sinagogu un mācīja cilvēkus. Sākumā cilvēki bija izbrīnīti par patīkamajiem vārdiem, ko runāja Jēzus, taču pēc tam apvainojās par viņa mācībām un mēģināja Jēzu nogalināt. Tagad Jēzus žēlsirdīgi mēģina vēlreiz palīdzēt saviem bijušajiem kaimiņiem.

Citur cilvēki pūļiem paši nāk pie Jēzus, turpretī Nācaretē acīmredzot tā nenotiek. Tāpēc sabatā Jēzus dodas uz sinagogu, lai tur mācītu cilvēkus. Lielākā daļa klausītāju ir ļoti izbrīnīti. ”No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks?” tie jautā. ”Vai viņš nav amatnieka dēls? Vai viņa māte nav Marija un viņa brāļi Jēkabs un Jozefs un Sīmanis un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?”

Jēzus ir tāds pats kā viņi, cilvēki spriež. Vietējie iedzīvotāji ir redzējuši Jēzu uzaugam un pazīst viņa ģimeni. Kā viņš var būt Mesija? Tāpēc cilvēki, pat redzēdami Jēzus lielo gudrību un brīnumus, tomēr noraida viņu. Pat Jēzus radi šaubās, tāpēc ka pazīst viņu tik tuvu. Jēzus ir spiests atzīt: ”Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē un savos rados un savās mājās.”

Jēzus ir izbrīnīts par cilvēku neticību. Viņš nedara Nācaretē nekādus citus brīnumus, kā vienīgi uzliek rokas pāris slimiem cilvēkiem un izdziedina tos. Mateja 9:27—34; 13:54—58; Marka 6:1—6; Jesajas 9:6.

▪ Ko apliecina aklie vīrieši, kad viņi uzrunā Jēzu kā Dāvida dēlu?

▪ Par kādu izskaidrojumu Jēzus brīnumiem ir vienojušies farizeji?

▪ Kāpēc tā ir žēlsirdība no Jēzus puses — atgriezties Nācaretē un palīdzēt tās iedzīvotājiem?

▪ Kā Jēzu uzņem Nācaretē un kāpēc?