116. nodaļa

Jēzus gatavo apustuļus savai aiziešanai

ATCERES maltīte ir galā, bet Jēzus un apustuļi joprojām atrodas augšistabā. Jēzus drīz dosies prom, bet viņam vēl daudz kas jāpasaka. ”Jūsu sirdis lai neizbīstas!” viņš mierina apustuļus. ”Ticiet Dievam un ticiet man!”

”Mana Tēva namā ir daudz mājokļu,” Jēzus turpina. ”Es noeimu jums vietu sataisīt.., lai tur, kur es esmu, būtu arī jūs. Un kur es noeimu, — to ceļu jūs zināt.” Apustuļi nesaprot, ka Jēzus runā par aiziešanu debesīs, tāpēc Toms saka: ”Kungs, mēs nezinām, kurp tu eji; kā lai mēs zinātu ceļu?”

”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,” Jēzus atbild. Tiešām, tikai pieņemot Jēzu un dzīvojot tāpat kā viņš, ir iespējams ieiet Tēva debesu mājoklī, jo Jēzus saka: ”Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani.”

”Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek,” Filips lūdz. Acīmredzot Filips vēlas, lai Jēzus viņiem parādītu Dieva klātbūtnes apliecinājumu, kāds senos laikos redzējumos tika dots Mozum, Elijam un Jesajam. Taču patiesībā apustuļiem ir pieejams kaut kas daudz labāks par šādiem redzējumiem, un uz to Jēzus viņiem norāda: ”Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.”

Jēzus tik pilnīgi ataino sava Tēva personību, ka būt kopā ar viņu un viņu redzēt faktiski ir tas pats, kas redzēt pašu Tēvu. Tomēr Tēvs ir pārāks par Dēlu, un Jēzus to atzīst: ”Vārdus, ko es jums saku, es nerunāju no sevis.” Jēzus visu godu par savu mācību atdod debesu Tēvam.

Apustuļus noteikti ļoti uzmundrina tālākie Jēzus vārdi: ”Kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs.” Jēzus neapgalvo, ka viņa sekotājiem būs vēl brīnumainākas spējas nekā viņam. Jēzus vēlas pateikt, ka viņa sekotāji veiks kalpošanu daudz ilgāk un daudz plašākā teritorijā un ka tie sludinās lielākam cilvēku skaitam.

Pēc aiziešanas Jēzus nepametīs savus mācekļus. ”Visu, ko jūs lūgsit manā vārdā,” Jēzus apsola, ”to es darīšu.” Un tad viņš saka: ”Es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu Aizstāvi [”palīgu”, NW], lai tas būtu pie jums mūžīgi, patiesības Garu.” Vēlāk, kad Jēzus tiek pacelts debesīs, viņš izlej pār saviem mācekļiem svēto garu — minēto citu palīgu.

Jēzus aiziešana tuvojas, tāpēc viņš saka: ”Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule manis vairs neredzēs.” Jēzus būs garīga būtne, ko neviens cilvēks nespēj redzēt. Bet saviem mācekļiem Jēzus apsola: ”Jūs mani redzēsit, jo es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” Pēc augšāmcelšanās Jēzus ne tikai parādīsies mācekļiem cilvēka izskatā, bet noteiktā laikā arī cels augšā viņus pašus, lai viņi kā garīgas būtnes varētu dzīvot kopā ar Jēzu debesīs.

Pēc tam Jēzus pasaka vienkāršu likumu: ”Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet, kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos.”

Tad Jēzu pārtrauc apustulis Jūda, kurš tiek saukts arī par Tadeju. ”Kā tas nāk, ka tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?”

”Kas mani mīl,” Jēzus atbild, ”tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs.. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus.” Pretēji Kristus paklausīgajiem sekotājiem, pasaule ignorē viņa mācības. Tāpēc viņš neatklāj sevi pasaulei.

Kalpodams uz zemes, Jēzus saviem mācekļiem ir daudz ko iemācījis. Kā lai viņi visu atceras, ja līdz pat šim laikam viņi tik daudz ko vēl nesaprot? Jēzus dod iepriecinošu solījumu: ”Aizstāvis [”palīgs”, NW], Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis.”

Jēzus vēlreiz mierina savus mācekļus: ”Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu.. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Tiesa, Jēzus drīz dosies prom, bet viņš paskaidro: ”Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es.”

Jēzus būs kopā ar saviem apustuļiem vēl tikai neilgu laiku. ”Es vairs daudz nerunāšu ar jums,” viņš saka, ”jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār mani viņš gan nenieka nespēj.” Pasaules valdnieks ir Sātans Velns, kurš spēja ieiet Jūdā un iegūt varu pār viņu. Bet Jēzum nav nevienas grēcīgas vājības, ko Sātans varētu izmantot, lai novērstu viņu no kalpošanas Dievam.

Tuvās attiecības

Pēc atceres vakara maltītes Jēzus uzmundrina apustuļus nepiespiestā un sirsnīgā sarunā. Droši vien ir jau pāri pusnaktij. Tāpēc Jēzus mudina: ”Celieties, iesim no šejienes!” Bet pirms aiziešanas Jēzus mīlestība pret apustuļiem viņu pamudina izstāstīt kādu rosinošu līdzību.

Viņš sāk savu stāstījumu šādi: ”Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir dārza kopējs.” Dievs Jehova, Izcilais Kopējs, iestādīja savu simbolisko vīna koku Jēzus kristīšanas laikā 29. gada rudenī, kad svaidīja viņu ar svēto garu. Bet vīna koks nesimbolizē Jēzu vien, un par to viņš runā tālāk: ”Ikvienu zaru pie manis, kas nenes augļus, viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu. [..] Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs ja nepaliekat manī. Es esmu vīna koks, jūs tie zari.”

Piecdesmitās dienas svētkos, 51 dienu vēlāk, apustuļi un citi mācekļi kļūst par vīna koka zariem, kad pār viņiem tiek izliets svētais gars. Ar laiku 144 000 personu kļūst par simboliskā vīnogulāja zariem. Kopā ar vīnogulāja stumbru, Jēzu Kristu, šīs personas veido simbolisko vīnogulāju, kas nes Dieva Valstības augļus.

Jēzus norāda, kas ir galvenais, lai tiktu nesti augļi: ”Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt.” Bet, ja cilvēks nenes augļus, Jēzus saka, ”tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg”. Tāpat Jēzus apsola: ”Ja jūs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, — tas jums notiks.”

Pēc tam Jēzus saviem apustuļiem saka: ”Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par maniem mācekļiem.” Augļi, ko Dievs vēlas redzēt zaros, ir Kristus īpašību, it sevišķi mīlestības, izpausme. Un, tā kā Kristus ir Dieva Valstības sludinātājs, vēlamie augļi ir arī mācekļu gatavošana.

”Palieciet manā mīlestībā!” Jēzus mudina. Bet kā lai apustuļi to dara? ”Ja jūs turēsit manus baušļus,” viņš saka, ”jūs paliksit manā mīlestībā.” Jēzus vēl paskaidro: ”Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.”

Pēc dažām stundām Jēzus apliecinās šo lielo mīlestību, atdodams dzīvību par saviem apustuļiem un arī par visiem pārējiem cilvēkiem, kas viņam ticēs. Jēzus piemēram būtu jāmudina viņa sekotāji mīlēt citam citu ar tikpat lielu pašaizliedzību. Šī mīlestība būs viņu pazīšanas zīme, kā Jēzus bija teicis iepriekš: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”

Jēzus paskaidro, kas ir viņa draugi, kad saka: ”Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko es esmu dzirdējis no sava Tēva, es jums esmu darījis zināmu.”

Cik gan vērtīgas attiecības ar Jēzu rodas cilvēkiem, kas kļūst par viņa tuviem draugiem! Bet, lai šīs attiecības saglabātos, viņa sekotājiem ’jānes augļi’. Mācekļiem, kas tā darīs, Jēzus saka: ”Visu, ko jūs Tēvam lūgsit manā vārdā, viņš jums dos.” Tas ir liels atalgojums par Valstības augļu nešanu! Vēlreiz izteicis apustuļiem pamudinājumu ’mīlēt citam citu’, Jēzus norāda, ka pasaule viņus ienīdīs. Tomēr Jēzus viņus mierina: ”Kad pasaule jūs ienīst, — ziniet, viņa mani papriekš ir ienīdusi.” Un tad Jēzus nosauc iemeslu, kāpēc pasaule ienīst viņa sekotājus: ”Tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.”

Jēzus vēl tuvāk paskaidro, kāpēc pasaule ienīst viņa sekotājus: ”To visu viņi jums darīs mana vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst to, kas mani sūtījis [Dievu Jehovu].” Jēzus brīnumainie darbi patiesībā nosoda cilvēkus, kas viņu ienīst, un viņš norāda uz to: ”Ja es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr ienīst ir mani, ir manu Tēvu.” Tā, Jēzus saka, piepildās Rakstu vārdi: ”Tie mani velti ienīduši!”

Tāpat kā iepriekš, Jēzus atkal mierina apustuļus ar solījumu sūtīt palīgu, svēto garu — vareno Dieva darbīgo spēku. ”Tas dos liecību par mani. Bet arī jūs dosit liecību.”

Turpmākās pamācības pirms aiziešanas

Jēzus un apustuļi ir gatavi aiziet no augšistabas. ”To es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā,” Jēzus turpina un dod nopietnu brīdinājumu: ”Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.”

Apustuļus acīmredzot ļoti uztrauc šis brīdinājums. Jēzus jau iepriekš bija runājis par to, ka pasaule mācekļus ienīdīs, taču viņš nebija tik tieši pateicis, ka cilvēki tos nogalinās. ”To es jums no sākuma neteicu,” Jēzus paskaidro, ”tāpēc ka biju pie jums.” Cik labi, ka mācekļi tomēr uzzina par to, pirms Jēzus ir aizgājis!

”Bet tagad,” Jēzus saka, ”es aizeimu pie tā, kas mani sūtījis, un neviens jūsu starpā mani nejautā: Kurp tu eji?” Iepriekš šajā pašā vakarā apustuļi bija apjautājušies par to, kurp Jēzus dosies, taču tikko dzirdētais viņus ir tā satriecis, ka viņi vairs par to nejautā. Ir tā, kā Jēzus saka: ”Klausoties manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.” Apustuļi ir noskumuši ne tikai tāpēc, ka ir uzzinājuši par šausmīgām vajāšanām nākotnē, bet arī tāpēc, ka viņu Kungs dodas projām.

Tāpēc Jēzus viņiem paskaidro: ”Tas jums par labu, ka es aizeimu. Jo, ja es neaizietu, Aizstāvis [”palīgs”, NW] nenāktu pie jums. Bet aizgājis es to sūtīšu pie jums.” Būdams cilvēks, Jēzus var atrasties tikai vienā vietā, bet tad, kad viņš būs debesīs, viņš varēs sūtīt palīgu, Dieva svēto garu, saviem sekotājiem, lai kur uz zemes tie atrastos. Tātad Jēzus aiziešana nāks mācekļiem par labu.

Svētais gars, saka Jēzus, ”liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu”. Tiks atklāts pasaules grēks — tās neticība Dieva Dēlam. Tāpat tiks pārliecinoši apliecināts Jēzus taisnīgums, kad viņš aizies pie Tēva. Sātana un viņa ļaunās pasaules centieni salauzt Jēzus nevainojamību izrādīsies nesekmīgi, un tas būs pārliecinošs pierādījums, ka pasaules valdnieks ir saņēmis nelabvēlīgu spriedumu.

”Vēl daudz kas man jums sakāms,” Jēzus atzīst, ”bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” Tāpēc Jēzus apsola, ka tad, kad viņš izlies pār mācekļiem Dieva darbīgo spēku, svēto garu, tas vadīs mācekļus, lai viņi varētu saprast tik daudz, cik tas viņiem iespējams.

Īpaši grūti apustuļiem ir saprast, ka Jēzus nomirs un parādīsies viņiem pēc augšāmcelšanās. Tāpēc viņi cits citam jautā: ”Ko viņš grib teikt ar šiem vārdiem: Mazu brīdi, un jūs manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi un jūs mani redzēsit? Un: Es aizeimu pie Tēva?”

Jēzus noprot, ka apustuļi vēlas par to jautāt, tāpēc viņš paskaidro: ”Patiesi, patiesi, es jums saku: Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.” Vēlāk tajā pašā dienā, kad pēcpusdienā Jēzus ir nogalināts, pasaulīgie reliģiskie vadītāji priecājas, bet mācekļi sēro. Tomēr viņu sēras nomaina prieks, kad Jēzus tiek celts augšā! Un mācekļu prieks aug, kad Piecdesmitās dienas svētkos, izliedams pār viņiem Dieva svēto garu, Jēzus viņus pilnvaro būt par saviem lieciniekiem.

Jēzus salīdzina situāciju, kādā atrodas apustuļi, ar situāciju, kādā atrodas sieviete, kurai ir dzemdību sāpes; viņš saka: ”Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt.” Bet, kā norāda Jēzus, viņa vairs nepiemin nepatīkamos pārdzīvojumus, kad bērns ir piedzimis, tāpēc viņš uzmundrina savus apustuļus: ”Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu [kad būšu celts augšā]; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.”

Līdz šim apustuļi vēl nekad nav lūguši Dievu Jēzus vārdā. Bet tagad Jēzus saka: ”Ja jūs Tēvam ko lūgsit, viņš jums to dos manā vārdā. [..] Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.”

Jēzus vārdi ļoti uzmundrina apustuļus. ”Tāpēc mēs ticam, ka tu no Dieva esi nācis,” viņi saka. ”Tagad jūs ticat?” Jēzus jautā. ”Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un mani atstāsit vienu.” Lai cik neticami tas šķistu, Jēzus vārdi piepildās tajā pašā naktī!

”To visu es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu manī.” Noslēgumā Jēzus saka: ”Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!” Jēzus uzvarēja pasauli, jo uzticīgi pildīja Dieva gribu, kaut arī Sātans un tā ļaunā pasaule centās darīt visu, lai salauztu Jēzus nevainojamību.

Noslēguma lūgšana augšistabā

Jēzus ļoti mīl apustuļus, tāpēc sagatavo tos savai aiziešanai. Jau labu laiku Jēzus ir mācījis un mierinājis savus apustuļus, un tagad viņš paceļ acis pret debesīm un lūdz savu Tēvu: ”Apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro tevi. Itin kā tu viņam esi devis varu pār visu miesu, lai viņš visiem, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.”

Jēzus sāk runāt par aizraujošu tēmu — mūžīgo dzīvi! Tā kā Jēzum ir vara ”pār visu miesu”, viņš var izmantot sava izpirkuma upura vērtību visas mirstīgās cilvēces labā. Bet viņš dod ”mūžīgo dzīvību” tikai tiem, pret kuriem Tēvs ir labvēlīgs. Arī savas lūgšanas turpinājumā Jēzus runā par mūžīgo dzīvi.

”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” Jā, glābšana ir atkarīga no tā, vai cilvēks apgūst zināšanas par Dievu un viņa Dēlu. Bet ar zināšanām vien nepietiek.

Cilvēkam tuvāk jāiepazīst Dievs un viņa Dēls un jāveido ar viņiem cieša draudzība. Cilvēkam jāveido tādi paši uzskati, kādi ir viņiem, un jāskatās uz visu it kā viņu acīm. Un par visu vairāk ir jācenšas veidot tās lieliskās īpašības, kuras attiecībās ar citiem izrāda viņi.

Jēzus turpina lūgšanu: ”Es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt tu man esi uzdevis.” Jēzus līdz pat šim brīdim ir pildījis savu uzdevumu un ir pārliecināts, ka to pašu sekmīgi darīs arī nākotnē, tāpēc viņš lūdz: ”Apskaidro tu mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija.” Tagad Jēzus lūdz, lai ar augšāmcelšanu viņš varētu atgriezties agrākajā debesu godībā.

Rezumēdams galveno darbu, kas viņam bija jāpaveic uz zemes, Jēzus saka: ”Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un man tu viņus devi, un tavus vārdus tie ir turējuši.” Jēzus savā kalpošanā lietoja Dieva vārdu, Jehova, un norādīja, kā to pareizi izrunāt, taču tas vēl nebija viss, ko viņš darīja, lai apustuļiem būtu zināms Dieva vārds. Jēzus padziļināja apustuļu zināšanas un izpratni par Jehovu, viņa personību un viņa nodomiem.

Norādīdams, ka Jehova ir augstāks par viņu un viņš pats ir Jehovam pakļauts, Jēzus pazemīgi atzīst: ”Tos vārdus, ko tu man devi, es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esmu nācis no tevis, un ticējuši, ka tu mani esi sūtījis.”

Tālāk savā lūgšanā Jēzus norāda uz atšķirību starp saviem sekotājiem un pārējo pasauli: ”Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis.. [..] Kamēr es biju pie viņiem, es.. pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls [tas ir, Jūda Iskariots].” Pašreiz Jūda atrodas ceļā, lai paveiktu savu zemisko darbu — nodotu Jēzu. Tātad viņš, pats to neapzinādamies, piepilda Rakstu pravietojumu.

”Pasaule viņus ir ienīdusi,” Jēzus saka. ”Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” Jēzus sekotāji gan atrodas pasaulē — organizētajā cilvēku sabiedrībā, pār kuru valda Sātans —, bet viņi ir nošķīrušies no šīs pasaules un tās ļaunuma, un tādiem viņiem ir jāpaliek vienmēr.

”Svētī tos patiesībā,” Jēzus turpina, ”tavi vārdi ir patiesība.” To sacīdams, Jēzus parāda, ka Ebreju raksti, kurus viņš daudzkārt citēja, ir ”patiesība”. Taču ”patiesība” ir arī tas, ko viņš mācīja saviem sekotājiem un ko tie, Dieva iedvesmoti, vēlāk uzrakstīja Kristiešu grieķu rakstos. Šī patiesība var svētīt cilvēku, pilnībā izmainīt viņa dzīvi un padarīt viņu par cilvēku, kas nav no pasaules.

”Ne par viņiem vien” Jēzus lūdz, ”bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem [Jēzum] ticēs”. Tātad Jēzus lūdz par tiem, kas kļūs par viņa svaidītajiem sekotājiem, kā arī par citiem mācekļiem, kuri nākotnē tiks sapulcināti ’vienā ganāmpulkā’. Kādu lūgumu viņš izsaka par visiem šiem cilvēkiem?

”Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī,” Jēzus saka, ”lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens.” Jēzus un viņa Tēvs nav viena persona, bet viņu starpā ir pilnīga vienprātība. Jēzus lūdz, lai viņa sekotāju vidū būtu tāda pati vienotība, un saka Tēvam: ”Lai pasaulē atzīst, ka tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā tu mani esi mīlējis.”

Tagad Jēzus savam debesu Tēvam izsaka lūgumu par tiem, kas kļūs par viņa svaidītajiem sekotājiem. Kāds ir šis lūgums? ”Es gribu, lai kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis, lai viņi redzētu manu skaidrību, ko tu man esi devis, tāpēc ka tu mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta,” tas ir, pirms laika, kad Ādams un Ieva ieņēma pēcnācējus. Jau ilgi pirms tam Dievs mīlēja savu vienpiedzimušo Dēlu, kas kļuva par Jēzu Kristu.

Lūgšanas beigās Jēzus vēlreiz uzsver: ”Es viņiem esmu darījis zināmu tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar ko tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” Uzzināt Dieva vārdu apustuļiem nozīmēja personīgi iepazīt, kāda ir Dieva mīlestība. Jāņa 14:1—17:26; 13:27, 35, 36; 10:16; Lūkas 22:3, 4; 2. Mozus 24:10; 1. Ķēniņu 19:9—13; Jesajas 6:1—5; Galatiešiem 6:16; Psalms 35:19; 69:5; Salamana Pamācības 8:22, 30.

▪ Kurp dodas Jēzus, un kādu atbildi uz savu jautājumu saņem Toms?

▪ Ko Filips acīmredzot vēlas saņemt no Jēzus, kad viņš uzdod savu jautājumu?

▪ Kāpēc tas, kurš ir redzējis Jēzu, ir redzējis arī Tēvu?

▪ Kā Jēzus sekotāji paveiks lielākus darbus nekā viņš?

▪ Kādā ziņā Sātanam nav varas pār Jēzu?

▪ Kad Jehova iestādīja simbolisko vīnogulāju, un kad un kā citi kļūst par vīnogulāja daļu?

▪ Cik daudz zaru galu galā būs simboliskajam vīnogulājam?

▪ Kādus augļus Dievs vēlas redzēt zaros?

▪ Kā mēs varam būt Jēzus draugi?

▪ Kāpēc pasaule ienīst Jēzus sekotājus?

▪ Kāds Jēzus brīdinājums satrauc apustuļus?

▪ Kāpēc apustuļi neizjautā Jēzu par vietu, kurp viņš dodas?

▪ Ko apustuļiem ir sevišķi grūti saprast?

▪ Ar kādu piemēru Jēzus paskaidro, ka apustuļu stāvoklis mainīsies un bēdu vietā nāks prieks?

▪ Ko, pēc Jēzus vārdiem, apustuļi drīz darīs?

▪ Kā Jēzus uzvar pasauli?

▪ Kādā ziņā Jēzum ir dota vara ”pār visu miesu”?

▪ Ko nozīmē apgūt zināšanas par Dievu un viņa Dēlu?

▪ Kā Jēzus dara zināmu Dieva vārdu?

▪ Kas ir ”patiesība”, un kā tā ”svētī” kristieti?

▪ Kādā ziņā Dievs, viņa Dēls un visi patiesie kalpotāji ir viens?

▪ Kad ”pasaule bija radīta”?