43. nodaļa

Jēzus māca ar līdzībām

KAD Jēzus izsaka nosodījumu farizejiem, viņš acīmredzot atrodas Kapernaumā. Tajā pašā dienā, tikai nedaudz vēlāk, viņš atstāj māju un dodas uz netālo Galilejas jūras krastu, kur pulcējas ļaužu pūļi. Šeit viņš kāpj laivā, pabrauc nost no krasta un sāk mācīt par debesu Valstību cilvēkus, kas ir sapulcējušies krastmalā. Mācot cilvēkus, Jēzus izmanto vairākas līdzības jeb ilustrācijas, un katrā no tām ir kāda situācija, kas ir pazīstama viņa klausītājiem.

Vispirms Jēzus stāsta par sējēju, kas sēj sēklu. Kāda sēkla krīt ceļmalā, un to apēd putni. Cita sēkla krīt akmeņainā zemē. Tā kā saknes neiet dziļumā, jaunie dzinumi nokalst svelmainajā saulē. Vēl kāda sēkla iekrīt ērkšķos, kas nomāc asnus, tiklīdz tie izlien no zemes. Visbeidzot kādas sēklas krīt arī labā augsnē un dod simtkārtīgu, sešdesmitkārtīgu vai trīsdesmitkārtīgu ražu.

Nākamajā ilustrācijā Jēzus Dieva Valstību salīdzina ar cilvēku, kas iesēj sēklu. Dienām ejot, sēkla aug, vienalga, vai cilvēks guļ vai ir nomodā. Viņš nezina, kā šī sēkla aug. Tā aug pati, un pēc kāda laika izveidojas vārpa. Kad labība ir gatava, cilvēks to nopļauj.

Trešā ilustrācija, ko Jēzus stāsta, ir par cilvēku, kurš iesēj labu sēklu, bet, ”ļaudīm guļot”, atnāk ienaidnieks un iesēj starp kviešiem nezāles. Kalpi jautā, vai nezāles nav jāizravē. Bet cilvēks atbild: ”Nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekšu nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.”

Cilvēkiem, kas sapulcējušies krastmalā, Jēzus stāsta vēl divas ilustrācijas. Viņš paskaidro, ka ”debesu valstība” ir kā sinepju graudiņš, ko iesēj kāds cilvēks. Lai gan tā ir mazākā no visām sēklām, tā izaug par lielāko no dārza augiem. Tā kļūst par koku, kura zaros apmetas putni.

Reizēm mūsdienu cilvēki iebilst, ka sinepju sēklas nav pašas mazākās. Bet Jēzus nemācīja cilvēkiem botāniku. No visām sēklām, kas bija zināmas viņa laikā dzīvojošajiem galiliešiem, sinepju sēkla patiešām bija vismazākā. Tātad cilvēki labi izprata jautājumu par apbrīnojamo izaugsmi, ko Jēzus vēlējās paskaidrot ar savu ilustrāciju.

Visbeidzot Jēzus stāsta, ka ”debesu valstība” līdzinās raugam, ko kāda sieva ņem un iejauc trīs mēros miltu. Ar laiku, viņš saka, uzrūgst visa mīkla.

Izstāstījis šīs piecas ilustrācijas, Jēzus atlaiž ļaudis un atgriežas mājā, kur viņš ir apmeties. Drīz vien ierodas 12 apustuļi un arī citi cilvēki.

Gūt labumu no Jēzus stāstītajām ilustrācijām

Pēc Jēzus runas, ko viņš teica cilvēku pūļiem krastmalā, pie viņa ierodas mācekļi un vēlas uzzināt kaut ko vairāk par viņa jauno mācīšanas paņēmienu. Mācekļi, protams, ir dzirdējuši Jēzus līdzības arī iepriekš, bet nekad nav dzirdējuši, ka viņš tās stāstītu tik daudz. Tāpēc viņi jautā: ”Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?”

Viens iemesls, kāpēc Jēzus stāsta līdzības, ir tas, ka viņam jāpiepilda pravieša vārdi: ”Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.” Taču tas nebūt nav viss. Viņa ilustrācijas palīdz atklāt, kāda ir cilvēku sirds.

Patiesībā daudzus cilvēkus Jēzus interesē tikai kā prasmīgs stāstītājs un brīnumu darītājs, nevis kā persona, kurai būtu jākalpo un nesavtīgi jāseko. Šie cilvēki nevēlas, lai kaut kas viņiem traucētu domāt un dzīvot tā, kā viņi ir pieraduši. Viņi nevēlas, ka vēsts viņus ietekmētu tik dziļi.

Jēzus saka: ”Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ..šo ļaužu sirds ir apcietināta.”

”Bet svētīgas ir jūsu acis,” Jēzus turpina, ”jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi es jums saku, daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.”

Visiem 12 apustuļiem, kā arī cilvēkiem, kas atnākuši viņiem līdzi, ir atsaucīga sirds. Tāpēc Jēzus saka: ”Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots.” Šie cilvēki vēlas saprast Jēzus stāstīto, tāpēc viņš izskaidro līdzību par sējēju.

Jēzus paskaidro, ka ”sēkla ir Dieva vārds” un augsne ir cilvēka sirds. Par sēklu, kas sēta cietā ceļmalas zemē, viņš saka: ”Velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop izglābti.”

Savukārt ar sēklu, kas sēta akmeņainā augsnē, tiek norādīts uz tāda cilvēka sirdi, kurš ar prieku uzņem vārdu. Bet, tā kā viņa sirdī vārds nevar iesakņoties dziļi, pārbaudījumu vai vajāšanu laikā cilvēks atkāpjas.

Tālāk Jēzus stāsta par sēklu, kas kritusi starp ērkšķiem, — tā viņš norāda uz cilvēkiem, kuri ir dzirdējuši vārdu. Viņi iegrimst dzīves rūpēs, bagātībā un baudās, tāpēc tiek nomākti un neko neizdara līdz galam.

Bet labajā augsnē sētā sēkla, Jēzus saka, ir tie cilvēki, kas dzird un uzņem vārdu labā un godīgā sirdī, patur to un ar pacietību nes augļus.

Kādu gan svētību gūst šie mācekļi, kas ir sameklējuši Jēzu, lai uzzinātu viņa mācību izskaidrojumu! Jēzus stāsta ilustrācijas, lai cilvēki tās saprastu un varētu stāstīt patiesību citiem. ”Vai sveci iededzina, lai to liktu apakš pūra vai zem gultas?” viņš jautā. ”Vai ne tāpēc, lai to liek lukturī?” Un Jēzus vēl piebilst: ”Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties!”

Svētīti ar citām pamācībām

Noklausījušies, kā Jēzus izskaidro līdzību par sējēju, mācekļi vēlas uzzināt vēl vairāk. ”Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā,” viņi lūdz.

Cik ļoti mācekļi atšķiras no pārējiem cilvēkiem, kas bija sapulcējušies krastmalā! Pēdējiem nav patiesas vēlēšanās uzzināt ilustrāciju nozīmi, viņi ir apmierināti ar to vienkāršu izklāstu. Jēzus norāda uz starpību starp viņa klausītājiem krastmalā un zinātkārajiem mācekļiem, kas ir atnākuši pie viņa.

”Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt.” Mācekļi ”mēro” jeb veltī Jēzum patiesu interesi un uzmanību, tāpēc viņi tiek svētīti ar vēl plašākiem paskaidrojumiem. Atbildot uz savu mācekļu lūgumu, Jēzus izskaidro līdzību.

”Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns; un pļaujamais laiks ir pasaules gals; un pļāvēji ir eņģeļi.”

Paskaidrojis līdzības nozīmi, Jēzus apraksta tajā attēloto notikumu iznākumu. Lietu sistēmas beigās, viņš saka, pļāvēji jeb eņģeļi atšķirs viltus kristiešus, kas ir kā nezāles, no īstajiem ’valstības bērniem’. Tad ”ļaunā bērni” tiks apzīmēti iznīcībai, bet Dieva Valstības bērni jeb taisnie spoži spīdēs sava Tēva Valstībā.

Jēzus svētī savus zinātkāros mācekļus, stāstīdams vēl trīs ilustrācijas. Vispirms viņš saka: ”Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.”

Tālāk Jēzus stāsta: ”Vēl debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.”

Jēzus pats ir kā cilvēks, kas atklāj apslēptu mantu, un kā tirgotājs, kurš atrod sevišķi dārgu pērli. Viņš it kā pārdeva visu, kad atteicās no sava godājamā stāvokļa debesīs, lai kļūtu par vienkāršu cilvēku. Dzīvodams uz zemes, Jēzus dzird apvainojumus un pieredz naidīgu vajāšanu, un pierāda, ka ir cienīgs kļūt par Dieva Valstības Valdnieku.

Arī Jēzus sekotājiem viss ”jāpārdod”, lai viņi varētu saņemt lielisko balvu — kļūt par Kristus līdzvaldniekiem vai arī par Valstības pavalstniekiem uz zemes. Vai mēs uzskatīsim iespēju būt Dieva Valstībā par kaut ko daudz vērtīgāku nekā viss pārējais dzīvē? Vai mēs uz to raudzīsimies kā uz nenovērtējamiem dārgumiem vai dārgu pērli?

Visbeidzot Jēzus stāsta, ka ”debesu valstība” līdzinās tīklam, ar kuru tiek izvilktas visādas zivis. Kad zivis ir sašķirotas, nederīgās tiek izmestas, bet labās atstātas. Tā, Jēzus saka, būs lietu sistēmas nobeigumā — eņģeļi atšķirs ļaunos no taisnajiem un ļaunos paturēs iznīcināšanai.

Jēzus pats arī sāk šo zveju, kad aicina savus pirmos mācekļus kļūt par ”cilvēku zvejniekiem”. Eņģeļu vadībā šī zveja turpinās daudzu gadsimtu garumā. Galu galā pienāk laiks izvilkt ”tīklu”, ar ko tiek attēlotas visas organizācijas uz zemes, kuras uzskata sevi par kristīgām, to vidū arī ar garu svaidīto kristiešu draudze.

Nederīgās zivis tiek izmestas iznīcībā, tomēr mēs varam būt pateicīgi, ka ”labās zivis” tiek atstātas. Ja mums būs tāda pati dedzīga tieksme pēc zināšanām un sapratnes, kāda bija Jēzus mācekļiem, mēs tiksim svētīti ne tikai ar papildu izskaidrojumiem, bet arī ar mūžīgo dzīvi, ko dos Dievs. Mateja 13:1—52; Marka 4:1—34; Lūkas 8:4—18; Psalms 78:2; Jesajas 6:9, 10.

▪ Kad un kur Jēzus cilvēku pūļiem stāsta ilustrācijas?

▪ Kādas piecas ilustrācijas Jēzus stāsta cilvēkiem?

▪ Kāpēc Jēzus piemin sinepju sēklu kā mazāko no visām sēklām?

▪ Kāpēc Jēzus runā līdzībās?

▪ Kā Jēzus mācekļi apliecina, ka viņi atšķiras no cilvēku pūļiem?

▪ Kā Jēzus izskaidro ilustrāciju par sējēju?

▪ Kādā ziņā mācekļi atšķiras no cilvēkiem krastmalā?

▪ Kas tiek apzīmēts ar sējēju, tīrumu, labo sēklu, ienaidnieku, pļauju un pļāvējiem?

▪ Kādas trīs ilustrācijas vēl stāsta Jēzus, un ko mēs no tām mācāmies?