19. nodaļa

Jēzus māca samarieti

NO JŪDEJAS uz Galileju Jēzus un viņa mācekļi iet caur Samarijas apgabalu. Kādu dienu ap pusdienas laiku viņi, no ceļa piekusuši, apstājas atpūsties pie akas netālu no Ziharas. Šo aku pirms daudziem gadsimtiem bija izracis Jēkabs, un tā ir saglabājusies līdz pat mūsu laikiem, tā atrodas netālu no mūsdienu Nāblusas.

Jēzus paliek atpūsties, bet viņa mācekļi dodas uz pilsētu, lai nopirktu pārtiku. Kad pie akas pienāk kāda samariete, lai pasmeltu ūdeni, Jēzus lūdz: ”Dod man dzert!”

Dziļi iesakņojušos aizspriedumu dēļ jūdi un samarieši parasti nesaietas. Tāpēc sieviete ir pārsteigta un jautā: ”Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?”

”Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert,” Jēzus atbild, ”tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.”

”Kungs,” samariete atsaka, ”tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?”

”Ikvienam, kas dzeŗ no šī ūdens, atkal slāps,” saka Jēzus. ”Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.”

”Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt,” lūdz sieviete.

Tad Jēzus viņai saka: ”Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!”

”Man nav vīra,” viņa atbild.

Jēzus apstiprina viņas vārdus: ”Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs.”

”Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis,” sieviete saka ar izbrīnu. Tad viņa atklāj savu interesi par garīgiem jautājumiem un atzīmē: ”Mūsu tēvi [samarieši] ir pielūguši šinī kalnā [Garicimā, kas atrodas netālu], bet jūs [jūdi] sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.”

Jēzus norāda, ka pielūgsmes vieta nav pats galvenais. ”Stunda nāk,” saka Jēzus, ”kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.”

Šie vārdi sievieti spēcīgi iespaido. ”Es zinu, ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum,” viņa saka. ”Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.”

”Es tas esmu, kas ar tevi runā!” paziņo Jēzus. Padomā! Jēzus brīnišķīgā veidā izrāda labvēlību šai sievietei, kas ir atnākusi pēc ūdens dienas vidū, iespējams, tādēļ, lai izvairītos no tikšanās ar pilsētas iedzīvotājiem, kuri viņu nicina viņas dzīvesveida dēļ. Jēzus bez aplinkiem pasaka viņai to, ko nav atklāti teicis nevienam citam. Kas notiek tālāk?

Daudzi samarieši kļūst ticīgi

Atgriezušies no Ziharas ar iegādāto pārtiku, mācekļi atrod Jēzu tajā pašā vietā, pie Jēkaba akas, runājam ar samarieti. Mācekļiem ierodoties, viņa atstāj savu ūdens krūku un dodas uz pilsētu.

Sievietei ir radusies dzīva interese par Jēzus vārdiem, tāpēc viņa saka cilvēkiem pilsētā: ”Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi!” Tad, lai radītu interesi, viņa jautā: ”Vai tas tikai nav Kristus?” Šis jautājums sasniedz mērķi — cilvēki iet pārliecināties par viņas teikto.

Mācekļi tikmēr mudina Jēzu ēst to, ko viņi ir atnesuši no pilsētas. Bet viņš atbild: ”Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.”

”Vai kāds viņam atnesis ko ēst?” mācekļi vaicā cits citam. Jēzus paskaidro: ”Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks?” Norādīdams uz garīgo pļauju, Jēzus saka: ”Paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.”

Jēzus varbūt jau redz, kāds lielisks iznākums ir viņa sarunai ar samarieti — daudzi sāk viņam ticēt uz samarietes liecības pamata. Sieviete apliecina cilvēkiem pilsētā: ”Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.” Tāpēc Ziharas iedzīvotāji, satikuši Jēzu pie akas, lūdz viņu palikt ilgāk un parunāt ar tiem. Jēzus pieņem uzaicinājumu un paliek pilsētā divas dienas.

Klausoties Jēzū, vēl vairāk samariešu kļūst ticīgi. Tad viņi saka sievietei: ”Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.” Samarietes rīcība noteikti mums ir labs piemērs, kā liecināt par Kristu, pamodinot cilvēkos interesi, lai viņi vēlētos uzzināt vairāk.

Atceries, ka ir palikuši četri mēneši līdz pļaujai — acīmredzot miežu pļaujai, kas Palestīnā notiek pavasarī. Tātad tagad varētu būt novembris vai decembris. Tas nozīmē, ka pēc 30. gada Pasā svētkiem Jēzus ar saviem mācekļiem apmēram astoņus mēnešus ir pavadījuši Jūdejā, mācīdami un kristīdami cilvēkus. Tagad viņi dodas mājup — uz Galileju. Kas viņus gaida tur? Jāņa 4:3—43.

▪ Kāpēc samariete ir pārsteigta, kad Jēzus viņu uzrunā?

▪ Ko Jēzus viņai māca par dzīvības ūdeni un pielūgsmes vietu?

▪ Kā Jēzus atklāj samarietei, kas viņš ir, un kāpēc šāds paziņojums ir pārsteidzošs?

▪ Kā samariete liecina, un kāds ir tā iznākums?

▪ Kā Jēzus ”ēdiens” ir saistīts ar ražas novākšanu?

▪ Kā mēs varam noteikt, cik ilgi Jēzus kalpoja Jūdejā pēc 30. gada Pasā svētkiem?