77. nodaļa

Jautājums par mantojumu

CILVĒKI acīmredzot ir uzzinājuši, ka Jēzus pusdieno farizeja mājā. Viņi sapulcējas pie mājas un gaida, kad Jēzus nāks ārā; gaidītāju ir vairāki tūkstoši. Pretēji farizejiem, kas pretojas Jēzum un mēģina viņu pieķert kādā nepareizā apgalvojumā, šie cilvēki ne tikai labprāt klausās, bet arī novērtē dzirdēto.

Vispirms Jēzus griežas pie saviem mācekļiem: ”Sargaities no farizēju rauga, tas ir no viņu liekulības.” Maltītes laikā viņš skaidri parādīja, ka visa farizeju reliģiskā sistēma ir liekulīga. Kaut arī farizeji slēpj savu ļaunumu aiz dievbijības maskas, ar laiku tas tomēr tiks atklāts. ”Nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts,” Jēzus saka, ”un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.”

Tad Jēzus atkārto uzmundrinājumu, ko viņš izteica saviem 12 mācekļiem, kad sūtīja tos sludināt pa Galileju. Viņš saka: ”Nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt.” Jēzus apliecina saviem sekotājiem, ka Dievs neaizmirsīs viņus, jo Dievs neaizmirst pat nevienu zvirbuli. Viņš paziņo: ”Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdinieku priekšā, ..Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.”

Te ierunājas kāds cilvēks pūlī. ”Mācītāj,” viņš lūdz, ”saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Mozus bauslībā ir noteikts, ka pirmdzimtajam dēlam jāsaņem divreiz lielāka mantojuma daļa, tāpēc strīdam nevarētu būt nekāda iemesla. Bet šis cilvēks acīmredzot vēlas saņemt lielāku mantojuma daļu, nekā ir paredzēts likumā.

Jēzus rīkojas pareizi, neiejaukdamies šajā strīdā. ”Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” viņš jautā. Un pēc tam Jēzus, ļaužu pūlim dzirdot, izsaka šādu svarīgu brīdinājumu: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Tiešām, lai cik daudz cilvēks sakrātu, viņš nomirst un viss sakrātais paliek. Lai uzsvērtu šo faktu un lai parādītu, cik nesaprātīgi rīkojas cilvēks, kas netiecas iegūt labu slavu Dieva acīs, Jēzus izmanto ilustrāciju.

”Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: Ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: To es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?”

Nobeigumā Jēzus piezīmē: ”Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Mācekļi, iespējams, nerīkosies muļķīgi un nesāks uzkrāt bagātību, tomēr ikdienas rūpju dēļ var mazināties viņu vēlēšanās kalpot Jehovam ar pilnu atdevi. Tāpēc Jēzus izmanto šo gadījumu, lai atkārtotu labo padomu, ko viņš deva pirms pusotra gada Kalna sprediķī.

Viņš atgādina saviem mācekļiem: ”Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. [..] Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. [..] Ņemiet vērā līlijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.”

”Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties, jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.”

Jēzus vārdi ir īpaši svarīgi ekonomisku grūtību laikā. Cilvēks, kas pārāk raizējas par materiālajām vajadzībām un kļūst kūtrs garīgā ziņā, patiesībā parāda, ka viņam trūkst ticības Dieva spējām parūpēties par savu kalpotāju vajadzībām. Lūkas 12:1—31; 5. Mozus 21:17.

▪ Kāpēc, iespējams, cilvēks jautā par mantojumu, un kādu brīdinājumu izsaka Jēzus?

▪ Kādu ilustrāciju Jēzus izmanto, un ko viņš ar to pasaka?

▪ Kādu padomu atkārto Jēzus, un kāpēc tas ir labi?