57. nodaļa

Līdzjūtība pret cietējiem

NOSODĪJIS farizejus par viņu savtīgajām tradīcijām, Jēzus kopā ar mācekļiem dodas prom. Tu droši vien atceries, ka pirms kāda laika viņa mēģinājums atrast nomaļu vietu un kopā ar mācekļiem nedaudz atpūsties neizdevās, jo cilvēku pūļi viņus atrada. Tagad Jēzus un viņa mācekļi dodas uz Tiru un Sidonu, kuras atrodas daudzus kilometrus uz ziemeļiem. Šis acīmredzot ir vienīgais ceļojums, ko Jēzus kopā ar saviem mācekļiem veic ārpus Izraēlas robežām.

Kad ir sameklēta māja, kur palikt, Jēzus liek saprast, ka viņš nevēlas, lai kāds uzzinātu viņu atrašanās vietu. Tomēr arī šajā vietā, kur nav izraēliešu, viņš nepaliek nepamanīts. Kāda grieķiete, kas ir dzimusi šeit, Sīrijas Feniķijā, viņu atrod un lūdzas: ”Ak Kungs, tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Jēzus viņai neatbild.

Pēc kāda laika mācekļi Jēzum saka: ”Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.” Jēzus paskaidro, kāpēc viņš neuzklausa sievietes lūgumu: ”Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.”

Sieviete tomēr nepadodas. Viņa pienāk pie Jēzus, metas zemē tā priekšā un lūdz: ”Kungs, palīdzi man!”

Sievietes sirsnīgais lūgums noteikti aizkustina Jēzu līdz sirds dziļumiem. Tomēr viņš vēlreiz norāda uz savu galveno pienākumu — kalpošanu Dieva tautai Izraēlam. Acīmredzot, lai pārbaudītu sievietes ticību, Jēzus piemin jūdu aizspriedumaino attieksmi pret cittautiešiem: ”Neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.”

Ar līdzjūtīgu balss skanējumu un sejas izteiksmi Jēzus noteikti atklāj savas maigās jūtas pret nejūdiem. Viņš arī dara patīkamāku cittautiešu salīdzinājumu ar suņiem, nosaukdams tos par ”sunīšiem” jeb kucēniem. Sieviete nevis apvainojas, bet atsaucas uz Jēzus pieminētajiem jūdu aizspriedumiem, izsakot pazemīgu atzinumu: ”Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”

”Ak sieva, tava ticība ir liela,” Jēzus atbild. ”Lai tev notiek, kā tu gribi.” Un tiešām — tā arī notiek! Atgriezusies mājās, viņa atrod gultā savu meitu pilnīgi veselu.

No Sidonas, kas atrodas piekrastē, Jēzus un viņa mācekļi dodas Jordānas iztekas virzienā. Viņi šķērso Jordānu acīmredzot kaut kur pirms Galilejas jūras un ieiet Dekapolē, kas atrodas uz austrumiem no jūras. Tur viņi uzkāpj kādā kalnā, bet cilvēku pūļi viņus atrod un atved pie Jēzus klibus, kroplus, aklus un mēmus, kā arī daudzus citus, kam ir kādas slimības vai kroplības. Cilvēki liek slimos pie Jēzus kājām, un viņš visus izdziedina. Cilvēki ir izbrīnīti, kad ierauga, ka mēmie runā, klibie staigā un aklie redz, un viņi slavē Izraēla Dievu.

Jēzus uzmanību piesaista kāds vīrietis, kas ir kurls un tikai ar grūtībām spēj runāt. Kurli cilvēki parasti jūtas ļoti neērti, it sevišķi pūlī. Jēzus varbūt ir ievērojis, ka šis vīrietis ir īpaši nervozs. Tāpēc Jēzus līdzjūtīgi izved viņu no pūļa. Kad viņi ir palikuši vienatnē, Jēzus parāda, ko viņš grasās darīt. Jēzus ieliek pirkstus vīrietim ausīs, spļauj un aizskar viņa mēli. Tad, pavēries debesīs, Jēzus dziļi nopūšas un saka: ”Atveries.” Vīrieša dzirde atjaunojas, un viņš atkal spēj normāli runāt.

Pēc šīm daudzajām dziedināšanām pūlis ir dziļi pateicīgs. Cilvēki saka: ”Viņš visas lietas ir labi darījis; viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” Mateja 15:21—31; Marka 7:24—37.

▪ Kāpēc Jēzus tūlīt neizdziedina grieķietes bērnu?

▪ Kur Jēzus ved savus mācekļus pēc tam?

▪ Kā izpaužas Jēzus līdzjūtība pret kurlo cilvēku, kas tikai ar grūtībām var parunāt?