111. nodaļa

Pēdējo dienu zīme

IR PIENĀKUSI otrdienas pēcpusdiena. Jēzus sēž Eļļas kalnā un noraugās uz templi, kad pie viņa atnāk Pēteris, Andrejs, Jēkabs un Jānis. Viņi ir norūpējušies par templi, jo nupat Jēzus pateica, ka tajā akmens uz akmens nepaliks.

Bet, nākot pie Jēzus, viņu domas acīmredzot nodarbina kaut kas vairāk. Pirms pāris nedēļām Jēzus runāja par savu klātbūtni, kuras laikā ”parādīsies Cilvēka Dēls”. Un vēl kādu laiku iepriekš viņš stāstīja mācekļiem par ”lietu sistēmas nobeigumu” (NW). Tāpēc apustuļi ļoti vēlas uzzināt kaut ko vairāk.

”Saki mums,” viņi jautā, ”kad šīs lietas [kuru iznākums būs Jeruzalemes un tās tempļa iznīcināšana] notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme [”tavas klātbūtnes un lietu sistēmas nobeiguma zīme”, NW]?” Faktiski apustuļu jautājumam ir trīs daļas. Vispirms viņi vēlas uzzināt par Jeruzalemes un tās tempļa galu, pēc tam par Jēzus klātbūtni Valstības varā un visbeidzot par visas lietu sistēmas nobeigumu.

Jēzus dod samērā garu atbildi un atbild uz visām trīs jautājuma daļām. Viņš stāsta par zīmi, kas norādīs, kad jābeidzas jūdu sistēmai, bet tas vēl nav viss. Jēzus stāsta arī par to zīmi, kas mācekļiem nākotnē ļaus zināt, ka viņi dzīvo Jēzus klātbūtnes laikā un ka tuvu ir visas lietu sistēmas gals.

Gadiem ejot, apustuļi vēro, kā piepildās Jēzus pravietojums. Viņu pašu dzīves laikā sāk piepildīties tieši tas, ko Jēzus ir pateicis. Tāpēc kristieši, kas dzīvo 37 gadus vēlāk, mūsu ēras 70. gadā, netiek pārsteigti nesagatavoti, kad tiek iznīcināta jūdu sistēma un tās templis.

Bet 70. gadā vēl nesākas Kristus klātbūtne. Viņa klātbūtne Valstības varā sākas daudz vēlāk. Kad tas notiek? To var uzzināt, ja uzmanīgi pārdomājam Jēzus pravietojumu.

Jēzus pravieto, ka mācekļi pieredzēs ”kaŗus un kaŗu daudzināšanu”. ”Tauta celsies pret tautu,” viņš saka, un būs pārtikas trūkums, zemestrīces un epidēmijas. Viņa mācekļi tiks nīsti un nogalināti. Viltus pravieši celsies un daudzus pievils. Nelikumība ies plašumā, un arvien vairāk cilvēku zaudēs mīlestību. Tajā pašā laikā par liecību visām tautām tiks sludināta labā vēsts par Dieva Valstību.

Daļēji Jēzus pravietojums piepildās pirms Jeruzalemes iznīcināšanas 70. gadā, taču galvenais pravietojuma piepildījums notiek viņa klātbūtnes un lietu sistēmas nobeiguma laikā. Rūpīgi pārdomājot notikumus pasaulē kopš 1914. gada, var redzēt, ka Jēzus nozīmīgais pravietojums lielākā mērā piepildās tieši kopš šī gada.

Jēzus min vēl vienu zīmes sastāvdaļu — ”izpostīšanas negantību”. Mūsu ēras 66. gadā parādās šī negantība — romiešu ’karaspēks, kas aplenc’ Jeruzalemi un parokas zem tempļa mūra. Mācekļi redz ”izpostīšanas negantību” stāvam vietā, kur tai neklājas.

Zīmes lielākajā piepildījumā negantība ir Tautu Savienība un tās pēctece Apvienoto Nāciju Organizācija. Šo organizāciju, kas paredzēta miera nodibināšanai uz zemes, kristīgā pasaule uzskata par Dieva Valstības vietnieci. Tā tiešām ir negantība! Tāpēc ar laiku politiskās varas, kas saistītas ar ANO, vērsīsies pret kristīgo pasauli (kuras pirmtēls bija Jeruzaleme) un to izpostīs.

Jēzus saka: ”Tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.” Jeruzalemes iznīcināšana 70. gadā, kad tiek nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku, tiešām izraisa lielas bēdas. Bet galvenais šīs Jēzus pravietojuma daļas piepildījums būs daudz plašāks.

Paļāvība pēdējo dienu laikā

Otrdiena, 11. nīsans, tuvojas beigām, un Jēzus turpina sarunu ar apustuļiem par viņa, Valstības valdnieka, klātbūtnes un lietu sistēmas nobeiguma zīmi. Jēzus viņus brīdina nesekot viltus kristiem. Viņš norāda, ka būs mēģinājumi pievilt, ”ja iespējams, ir izredzētos”. Bet šie izredzētie kā ērgļi ar asu redzi sapulcēsies tur, kur ir atrodama īsta garīgā barība, tas ir, pie patiesā Kristus viņa neredzamās klātbūtnes laikā. Viņi netiks pievilti un sapulcināti pie kāda viltus Kristus.

Viltus kristi var parādīties vienīgi redzamā veidā. Turpretī Jēzus klātbūtne būs neredzama. Jēzus stāsta, ka pēc bēdu sākuma ”saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma”. Tiešām, tas būs vistumšākais periods cilvēces pastāvēšanas laikā. Būs tā, it kā saule būtu aptumšojusies dienas laikā un mēness nedotu savu gaismu naktī.

”Debess stiprumi kustēsies,” turpina Jēzus. Tā viņš norāda, ka debesis kļūs draudīgas. Bailes un vardarbība būs daudz izplatītākas nekā jebkad iepriekš cilvēces vēsturē.

Tāpēc, Jēzus saka, ”tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūŗa kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē.” Jēzus norāda, ka laikā, kad šis drūmais cilvēces pastāvēšanas periods tuvosies beigām, ”Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās”.

Taču ne visi vaimanās, kad ”redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību”, lai iznīcinātu šo ļauno sistēmu. Nevaimanās 144 000 ”izredzēto”, kas varēs būt kopā ar Kristu debesu Valstībā, un nevaimanās arī viņu biedri — tie cilvēki, uz kuriem iepriekš Jēzus bija attiecinājis nosaukumu ”citas avis”. Kaut arī visi šie cilvēki dzīvo drūmākajā cilvēces vēstures posmā, viņi ņem vērā Jēzus izteikto uzmundrinājumu: ”Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”

Lai viņa mācekļi, kas dzīvos pēdējo dienu laikā, varētu noteikt, ka gals ir tuvu, Jēzus stāsta šādu piemēru: ”Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām, es jums saku, šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis.”

Tātad, kad mācekļi redz piepildāmies daudzās un dažādās pazīmes, kas veido zīmi, viņiem jāsaprot, ka lietu sistēmas beigas ir tuvu un ka drīz Dieva Valstība noslaucīs no zemes virsas visu ļaunumu. Patiesībā beigas nāks to cilvēku dzīves laikā, kuri redz, kā norisinās Jēzus pravietotie notikumi.

Pēc tam Jēzus pamāca tos mācekļus, kas dzīvos nozīmīgajās pēdējās dienās. ”Sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kuŗām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.”

Gudrās jaunavas un nesaprātīgās jaunavas

Jēzus atbild uz apustuļu jautājumu par viņa klātbūtni Valstības varā. Tagad viņš min vēl citas pazīmes, stāstīdams trīs līdzības.

Visu trīs līdzību piepildījumam jābūt redzamam tiem, kas dzīvos Jēzus klātbūtnes laikā. Pirmo līdzību viņš sāk šādiem vārdiem: ”Tad debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus luktuŗus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras.”

Ar vārdiem ”debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām” Jēzus nevēlas pateikt, ka puse no tiem, kas iemantos debesu Valstību, būs nesaprātīgi un puse būs gudri. Viņš vēlas pateikt, ka saistībā ar debesu Valstību piepildīsies kāda noteikta pazīme, ka jautājumos, kas saistīti ar Valstību, notiks kaut kas tamlīdzīgs.

Desmit jaunavas simbolizē tos kristiešus, kam ir iespēja nokļūt debesu Valstībā, kā arī tos kristiešus, kas uzskata, ka viņiem ir šāda iespēja. Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos kristiešu draudze tika apsolīta Līgavainim Jēzum Kristum, kurš bija piecelts no mirušajiem savā godībā. Bet kāzām bija jānotiek debesīs kādā nenoteiktā laikā nākotnē.

Jēzus stāstītajā līdzībā desmit jaunavas iziet sagaidīt līgavaini, lai varētu pievienoties kāzu gājienam. Līgavainim ierodoties, jaunavas ar saviem lukturiem apgaismos ceļu un pagodinās viņu, kad viņš vedīs savu līgavu uz mājām, kas tai sagatavotas. Bet, kā paskaidro Jēzus, nesaprātīgās jaunavas ”ņēma savus luktuŗus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdzi ar luktuŗiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnauda un gulēja.”

Līgavaiņa ilgstošā kavēšanās ir norāde uz to, ka Kristus, valdošā Ķēniņa, klātbūtnei jāsākas tālā nākotnē. Savā tronī viņš beidzot sēžas 1914. gadā. Garajā naktī līdz šim notikumam visas jaunavas aizmieg. Bet viņas par to netiek nosodītas. Nesaprātīgās jaunavas tiek nosodītas par to, ka viņas nav paņēmušas līdzi eļļu traukos. Jēzus stāsta, kā jaunavas pamostas pirms līgavaiņa ierašanās. ”Nakts vidū balss atskanēja: Redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus luktuŗus. Bet ģeķīgas sacīja gudrajām: Dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu luktuŗi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev.”

Ar eļļu tiek apzīmēts tas, kas kristiešiem ļauj spīdēt kā gaismai. Tie ir Dieva iedvesmotie Raksti, pie kuru mācībām kristieši cieši turas, kā arī svētais gars, kas viņiem palīdz šos Rakstus saprast. Gudrajām jaunavām ir garīgā eļļa, tāpēc viņas var piedāvāt apgaismojumu, sagaidot līgavaini ceļā uz kāzu svinībām. Turpretī nesaprātīgo jaunavu grupai traukos, tas ir, sevī, nav nepieciešamās garīgās eļļas. Tālāk Jēzus stāsta, kas tāpēc notiek.

”Kad [nesaprātīgās jaunavas] aizgāja pirkt [eļļu], nāca līgavainis, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: Patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu.”

Kad Kristus ir ieradies savā debesu Valstībā, gudro jaunavu grupa — patiesie, ar garu svaidītie kristieši — atmostas un saprot viņiem uzticēto privilēģiju dot gaismu šajā tumšajā pasaulē, lai slavētu ieradušos Līgavaini. Bet cilvēki, kas tiek attēloti ar nesaprātīgajām jaunavām, nav gatavi sagaidīt Līgavaini ar šādu slavinājumu. Tāpēc noteiktā laikā Kristus šiem cilvēkiem neatver durvis uz kāzu svinībām debesīs. Viņš tos atstāj ārpusē, šīs pasaules dziļākās nakts tumsā, kur tiem jāiet bojā ar visiem pārējiem ļauna darītājiem. ”Tāpēc esiet modrīgi,” Jēzus nobeigumā saka, ”jo jūs nezināt ne dienu nedz stundu.”

Līdzība par talantiem

Jēzus turpina sarunu ar saviem mācekļiem uz Eļļas kalna un stāsta tiem vēl vienu līdzību, kas ir otrā no trīs šādām līdzībām. Pirms dažām dienām, atrazdamies Jērikā, viņš stāstīja līdzību par minām, lai parādītu, ka Valstība gaidāma tālā nākotnē. Līdzība, ko Jēzus stāsta tagad, ir daudzējādā ziņā līdzīga iepriekšējai, bet šajā līdzībā tiek aprakstīts tas, kas notiks Kristus, Valstības Ķēniņa, klātbūtnes laikā. Līdzībā tiek norādīts, ka viņa mācekļiem, vēl atrodoties uz zemes, jāstrādā, lai vairotu viņa ”mantu”.

Jēzus stāsta: ”Tas [ar Valstību saistītie apstākļi] tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu.” Jēzus ir tas cilvēks, kas pirms aizceļošanas uz debesīm uztic mantu saviem kalpiem — mācekļiem, kam ir iespēja nokļūt debesu Valstībā. Manta ir nevis īpašumi tiešā nozīmē, bet apstrādātais tīrums, kurā viņš ir radījis labvēlīgus apstākļus, lai tajā izaugtu jauni mācekļi.

Jēzus nodod mantu saviem kalpiem neilgi pirms pacelšanās debesīs. Kā viņš to dara? Jēzus viņiem dod norādījumu turpināt darbu apstrādātajā tīrumā — sludināt Valstības vēsti līdz visattālākajiem zemes nostūriem. Jēzus saka: ”Vienam viņš deva piecus talantus (podus), otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.”

Kristus īpašumā esošie astoņi talanti tiek izdalīti pēc kalpu spējām — pēc viņu garīgajām iespējām. Ar kalpiem tiek apzīmētas dažādas mācekļu grupas. Grupa, kas pirmajā gadsimtā saņēma piecus talantus, acīmredzot bija apustuļi. Tālāk Jēzus stāsta, ka tie kalpi, kas saņēma piecus un divus talantus, divkāršoja šīs summas, sludinādami Valstību un gatavodami mācekļus. Savukārt kalps, kas bija saņēmis vienu talantu, to apraka zemē.

”Pēc ilga laika,” Jēzus stāsta, ”šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.” Lai norēķinātos, Kristus atgriezās apmēram 1900 gadu vēlāk, tikai 20. gadsimtā, tātad tas patiešām notika ”pēc ilga laika”. Jēzus paskaidro, kas notiek pēc tam.

”Atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talantus, atnesa vēl piecus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” Arī kalps, kurš bija saņēmis divus talantus, divkāršoja šo summu un saņēma tādu pašu uzslavu un atalgojumu.

Bet kā uzticamie kalpi ieiet sava Kunga priekā? Viņu Kunga, Jēzus Kristus, prieks ir tas, ka viņš saņem Valstību, kad dodas pie Tēva debesīs. Šiem kalpiem, tāpat kā uzticamiem kalpiem mūsdienās, ir liels prieks, ka viņiem tiek uzticēti pienākumi Valstības darbā, un tad, kad beidzas šo cilvēku dzīve uz zemes, viņus gaida vislielākais prieks — augšāmcelšana dzīvei debesu Valstībā. Bet kas notiek ar trešo kalpu?

”Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku,” kalps žēlojas. ”Es baidījos, un aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” Kalps apzināti ir atteicies strādāt tīrumā — sludināt un gatavot mācekļus. Tāpēc kungs viņu nosauc par ’blēdīgu un kūtru’ un paziņo spriedumu: ”Ņemiet viņa talantu.. [..] Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” Cilvēki, kas ietilpst ļaunā kalpa grupā, tiek izmesti ārā, un viņiem ir liegts jebkāds garīgs prieks.

Šajā līdzībā ir nopietna pamācība visiem, kas sevi uzskata par Kristus sekotājiem. Lai saņemtu Kristus uzslavu un atalgojumu un lai netiktu izmesti galējā tumsībā un nepiedzīvotu iznīcināšanu, viņiem jāstrādā un jācenšas vairot sava debesu Kunga īpašumus, cik vien iespējams piedaloties sludināšanā. Vai tu esi uzcītīgs strādnieks šajā darbā?

Kad Kristus ierodas Valstības varā

Jēzus joprojām kopā ar saviem apustuļiem atrodas uz Eļļas kalna. Atbildot uz apustuļu jautājumu par viņa klātbūtnes un lietu sistēmas nobeiguma zīmi, Jēzus stāsta trešo un pēdējo līdzību. Jēzus sāk savu stāstījumu šādi: ”Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības krēsla.”

Jēzus ierodas, kad lietu sistēmas beigas ir ļoti tuvu. Kāds ir viņa ierašanās mērķis? Jēzus paskaidro: ”Visas tautas tiks sapulcētas viņa priekšā; un viņš tās šķirs, kā gans šķiŗ avis no āžiem, un statīs avis pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku.”

Norādīdams, kas notiks ar tiem, kuri nolikti labajā pusē, Jēzus stāsta: ”Tad ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: Nāciet šurp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Līdzībā minētās avis nevaldīs kopā ar Kristu debesīs, šie cilvēki iemantos Valstību tādā ziņā, ka kļūs par tās pavalstniekiem uz zemes. ”Pasaules iesākums” bija tad, kad Ādamam un Ievai piedzima pirmie bērni, kam bija iespēja gūt labumu no Dieva pasākumiem cilvēces izpirkšanai.

Bet kāpēc avis izjūt labvēlību un tiek noliktas pie Ķēniņa labās rokas? ”Jo es biju izsalcis,” saka ķēniņš, ”un jūs esat mani paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs esat mani dzirdinājuši; es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši. Es biju pliks, un jūs esat mani apģērbuši; es biju slims, un jūs esat mani apmeklējuši; es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie manis.”

Cilvēki, kas šeit attēloti kā avis, atrodas uz zemes un vēlas zināt, kā viņi ir varējuši izdarīt tik daudz laba savam debesu Ķēniņam. ”Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un tevi paēdinājuši?” viņi jautā. ”Vai izslāpušu un tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un tevi uzņēmuši? Vai pliku un tevi apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie tevis?”

”Patiesi es jums saku,” atbild Ķēniņš, ”ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” Kristus brāļi ir tie no 144 000, kas valdīs ar viņu debesīs, bet vēl dzīvo uz zemes. Darīt labu šiem cilvēkiem, saka Jēzus, ir tas pats, kas darīt labu viņam pašam.

Tad Ķēniņš uzrunā āžus: ”Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo es biju izsalcis, un jūs neesat mani paēdinājuši; es biju izslāpis, un jūs neesat mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks, un jūs neesat mani uzņēmuši; es biju pliks, un jūs neesat mani apģērbuši; es biju slims un cietumā un jūs neesat mani apmeklējuši.”

Bet āži žēlojas: ”Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu, vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši?” Āži saņem nelabvēlīgu spriedumu pēc tādiem pašiem noteikumiem, pēc kādiem avis saņem labvēlīgu spriedumu. ”Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem [maniem brāļiem],” atbild Jēzus, ”to jūs arīdzan man neesat darījuši.”

Tātad Kristus klātbūtne Valstības varā tieši pirms šīs ļaunās sistēmas beigām lielajās bēdās būs saistīta arī ar tiesāšanu. Āži ”ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie [avis] mūžīgā dzīvē”. Mateja 24:2—25:46; 13:40, 49; Marka 13:3—37; Lūkas 21:7—36; 19:43, 44; 17:20—30; 2. Timotejam 3:1—5; Jāņa 10:16; Atklāsmes 14:1—3.

▪ Kas pamudina apustuļus uzdot jautājumu, bet par ko vēl viņi acīmredzot domā?

▪ Kāda Jēzus pravietojuma daļa piepildās mūsu ēras 70. gadā, bet kas tad vēl nenotiek?

▪ Kad Jēzus pravietojums piepildās pirmo reizi, un kad gaidāms tā galvenais piepildījums?

▪ Kas ir negantība pravietojuma pirmajā piepildījumā, un kas — pēdējā piepildījumā?

▪ Kāpēc var teikt, ka pravietojums par lielajām bēdām pilnībā nepiepildās, kad tiek iznīcināta Jeruzaleme?

▪ Kādi apstākļi pasaulē iezīmē Kristus klātbūtni?

▪ Kad ”visas ciltis virs zemes vaimanās”, un ko tad darīs Kristus sekotāji?

▪ Kādu piemēru min Jēzus, lai palīdzētu saviem mācekļiem nākotnē noteikt, ka gals ir tuvu?

▪ Kādu padomu Jēzus dod tiem mācekļiem, kas dzīvos pēdējās dienās?

▪ Kas tiek attēlots ar desmit jaunavām?

▪ Kad kristiešu draudze tika apsolīta līgavainim, bet kad līgavainis ierodas, lai paņemtu savu līgavu uz kāzu svinībām?

▪ Ko nozīmē eļļa, un ko gudrās jaunavas var darīt tāpēc, ka viņām tā ir?

▪ Kur notiek kāzu svinības?

▪ Kādu lielisku balvu zaudē nesaprātīgās jaunavas, un kas viņas gaida?

▪ Ko mēs mācāmies no līdzības par talantiem?

▪ Kas ir kalpi, un kas ir viņiem uzticētā manta?

▪ Kad kungs atgriežas, lai norēķinātos, un ko viņš ierauga?

▪ Kas ir prieks, kurā ieiet uzticamie kalpi, un kas notiek ar trešo, ļauno kalpu?

▪ Kādu tiesāšanu Kristus veic savas klātbūtnes laikā?

▪ Kādā ziņā avis iemanto Valstību?

▪ Kad bija ”pasaules iesākums”?

▪ Pēc kādiem noteikumiem cilvēki tiek uzskatīti par avīm vai par āžiem?