74. nodaļa

Padoms Martai un pamācība, kā lūgt

LAIKĀ, kad Jēzus kalpo Jūdejā, viņš iegriežas kādā ciemā, ko sauc par Betāniju. Šeit dzīvo Marta, Marija un viņu brālis Lācars. Jēzus visus trīs laikam ir saticis jau agrāk savas kalpošanas laikā, un tāpēc viņi ir kļuvuši tuvi draugi. Lai nu kā, tagad Jēzus dodas uz Martas mājām, un tur viņš tiek laipni sagaidīts.

Marta ļoti vēlas dot Jēzum pašu labāko, kas viņai ir. Tas ir patiesi liels gods — uzņemt savās mājās apsolīto Mesiju! Tāpēc Marta ķeras pie bagātīgas maltītes gatavošanas un cenšas parūpēties par daudz ko citu, lai Jēzus justos pēc iespējas patīkamāk un ērtāk.

Savukārt Martas māsa Marija apsēžas pie Jēzus kājām un klausās viņa vārdos. Pēc kāda brītiņa Marta pienāk pie Jēzus un saka: ”Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jele viņai, lai viņa man palīdz.”

Bet Jēzus Marijai nekā nesaka. Gluži otrādi: viņš iesaka Martai pārlieku neraizēties par materiālo. ”Marta, Marta,” viņš laipni aizrāda, ”tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga.” Jēzus norāda, ka nav noteikti jātērē laiks, lai pagatavotu daudz ēdienu mielastam. Pietiek ar pāris ēdieniem vai pat ar vienu ēdienu.

Martas nodomi ir labi — viņa vēlas būt viesmīlīga namamāte. Tomēr, aizrautīgi rūpēdamās par materiālajām vajadzībām, viņa laiž garām izdevību uzklausīt paša Dieva Dēla pamācības! Tāpēc Jēzus nobeigumā saka: ”Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.”

Vēlāk kāds Jēzus māceklis viņam lūdz: ”Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” Varbūt šī mācekļa nebija klāt, kad aptuveni pirms pusotra gada Jēzus savā Kalna sprediķī teica parauglūgšanu. Tāpēc Jēzus atkārto norādījumus un pēc tam min kādu piemēru, lai uzsvērtu nepieciešamību būt neatlaidīgiem lūgšanās.

Jēzus stāsta: ”Kuŗam jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: Mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav ko viņam celt priekšā; — un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: Neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā: es nevaru celties un tev dot. Es jums saku, ja arī viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajaga.”

Ar šo salīdzinājumu Jēzus neizsaka mājienu, ka Dievs Jehova nevēlas atbildēt uz lūgumiem, kā darīja stāstā minētais draugs. Viņš norāda uz kaut ko citu: ja reiz draugs, kas nevēlējās neko darīt, atbildēja uz neatlaidīgiem lūgumiem, cik gan daudz labprātāk uz tādiem atbildēs mūsu mīlošais debesu Tēvs! Tāpēc Jēzus turpina: ”Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atvērs.”

Tad Jēzus runā par nepilnīgiem, grēcīgiem tēviem no cilvēku vidus un saka: ”Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz?” Jēzus dod patiesi labu pamudinājumu būt neatlaidīgiem lūgšanās. Lūkas 10:38—11:13.

▪ Kāpēc Marta tik daudz dara Jēzus dēļ?

▪ Ko dara Marija, un kāpēc Jēzus uzslavē viņu, nevis Martu?

▪ Kāpēc Jēzus atkārto norādījumus par lūgšanu?

▪ Kā Jēzus ilustrē nepieciešamību būt neatlaidīgiem lūgšanās?