121. nodaļa

Sinedrijā un tad pie Pilāta

RIT pēdējās nakts stundas. Pēteris ir atteicies no Jēzus trīs reizes, un sinedrijs ir beidzis nelikumīgo nopratināšanu un izklīdis. Taču piektdienas rītā, tiklīdz sāk aust gaisma, tiesas locekļi sapulcējas atkal, šoreiz sinedrija zālē. Acīmredzot viņi vēlas panākt, lai nakts tiesas spriedums izskatītos kaut nedaudz likumīgs. Kad Jēzus ir atvests tiesas priekšā, viņi jautā to pašu, ko jautāja naktī: ”Ja tu esi Kristus, tad saki mums to.”

”Ja es jums saku, jūs neticat,” Jēzus atbild. ”Bet ja es jautāju, tad jūs man neatbildat.” Tomēr Jēzus drosmīgi norāda, kas viņš ir, sacīdams: ”No šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie visspēcīgā Dieva labās rokas.”

”Tā tad tu esi Dieva Dēls?” visi vēlas zināt.

”Jūs sakāt, ka es tas esmu,” Jēzus atbild.

Cilvēkiem, kas vēlas panākt slepkavību, šāda atbilde ir pietiekama. Viņi to uzskata par zaimošanu. ”Kādas liecības mums vēl vajaga?” viņi jautā. ”Jo mēs paši to esam dzirdējuši no viņa mutes.” Viņi Jēzu sasien, aizved prom un nodod romiešu pārvaldniekam Poncijam Pilātam.

Jēzus nodevējs Jūda vēro visu notiekošo. Redzēdams, ka Jēzum ir izteikts spriedums, viņš izjūt nožēlu. Viņš dodas pie augstajiem priesteriem un vecajiem, lai atdotu 30 sudraba gabalus, un paskaidro tiem: ”Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.”

”Kas mums par daļu?” viņi bezjūtīgi atsaka. ”Raugi tu pats!” Jūda nomet sudraba gabalus templī, iet prom un mēģina pakārties. Bet zars, pie kura Jūda piesien virvi, acīmredzot nolūst, viņa ķermenis nokrīt uz akmeņiem un tiek sadragāts.

Augstie priesteri nezina, ko darīt ar sudraba gabaliem. ”Nepieklājas tos likt Dieva šķirstā,” viņi spriež, ”jo tā ir asins nauda.” Apspriedušies viņi iegādājas par šo naudu podnieka tīrumu, lai tur izveidotu kapsētu svešiniekiem. Tāpēc tas tiek nosaukts par ”asins tīrumu”.

Kad Jēzus tiek atvests uz pārvaldnieka pili, vēl ir agrs rīts. Jūdi, kas ir atnākuši viņam līdzi, nevēlas iet iekšā, jo uzskata, ka šāda atrašanās starp pagāniem viņus apgānīs. Viņu ērtības labad Pilāts iznāk ārā. ”Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?” viņš jautā.

”Ja viņš nebūtu ļaundaris, mēs viņu nebūtu tev nodevuši,” jūdi atbild.

Pilāts nevēlas iesaistīties šajā lietā, tāpēc atsaka: ”Ņemiet jūs viņu un tiesājiet viņu pēc sava likuma!”

Atklādami savu slepkavīgo nodomu, jūdi saka: ”Mums nav tiesības nevienu nonāvēt.” Ja viņi nogalinātu Jēzu Pasā svētku laikā, tautā droši vien izceltos nemieri, jo daudzi izturas pret Jēzu ar lielu cieņu. Turpretī tad, ja jūdu vadoņi panāktu, ka Jēzu politisku motīvu dēļ sodītu romieši, viņi būtu brīvi no atbildības tautas priekšā.

Reliģiskie vadītāji, pat neieminējušies par iepriekšējo tiesu, kuras laikā viņi ir nosodījuši Jēzu par zaimošanu, safabricē pavisam citus apvainojumus. Viņi izvirza trīskāršu apsūdzību: ”Mēs atrodam, ka šis [1.] mūsu tautu mulsina un [2.] aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: [3.] Viņš esot Kristus, ķēniņš.”

Tieši apgalvojums, ka Jēzus sevi uzskatot par ķēniņu, uztrauc Pilātu. Tāpēc viņš atgriežas savā pilī, ieaicina iekšā Jēzu un jautā: ”Vai tu esi jūdu ķēniņš?” Tātad Pilāts vēlas zināt, vai Jēzus ir pārkāpis likumu, pasludinādams sevi par ķēniņu un nostādamies pret ķeizaru.

Jēzus vēlas uzzināt, cik daudz Pilāts jau ir dzirdējis par viņu, tāpēc jautā: ”Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par mani stāstījuši?”

Pilāts izturas tā, it kā neko par Jēzu nezinātu un vēlētos iepazīties ar faktiem. ”Vai tad es esmu jūds?” viņš atbild. ”Tava tauta un augstie priesteŗi man tevi ir nodevuši. Ko tu esi darījis?”

Jēzus nekādā ziņā nevēlas izvairīties no atbildes ar ķēniņa varu saistītā jautājumā. Jēzus dod atbildi, un tā noteikti pārsteidz Pilātu. Lūkas 22:66—23:3; Mateja 27:1—11; Marka 15:1; Jāņa 18:28—35; Apustuļu darbi 1:16—20.

▪ Kādēļ sinedrijs no rīta sapulcējas vēlreiz?

▪ Kādā nāvē mirst Jūda, un kas tiek izdarīts ar 30 sudraba gabaliem?

▪ Kāpēc jūdi vēlas, lai romieši nogalina Jēzu, bet nevis izdara to paši?

▪ Kādas apsūdzības pret Jēzu izvirza jūdi?