Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Slepens ceļojums uz Jeruzalemi

Slepens ceļojums uz Jeruzalemi

65. nodaļa

Slepens ceļojums uz Jeruzalemi

IR 32. gada rudens, un vairs nav tālu Lieveņu svētki. Kopš 31. gada Pasā svētkiem, kad jūdi mēģināja Jēzu nogalināt, viņš sludina lielākoties Galilejā. Jēzus droši vien ir apmeklējis Jeruzalemi vienīgi tajās reizēs, kad notiek kādi no trīs gadskārtējiem jūdu svētkiem.

Jēzus brāļi mudina viņu: ”Aizej no šejienes un ej uz Jūdeju.” Jeruzaleme ir Jūdejas ievērojamākā pilsēta un visas valsts reliģiskais centrs. Jēzus brāļi spriež, ka ”neviens neko nedara slepenībā, ja viņš grib kļūt pazīstams”.

Jēkabs, Sīmanis, Jozefs un Jūda netic, ka viņu vecākais brālis Jēzus ir Mesija, tomēr viņi vēlas, lai brālis parādītu savas brīnumainās spējas visiem cilvēkiem, kas būs sanākuši uz svētkiem. Bet Jēzus labi apzinās draudošās briesmas. ”Jūs pasaule nevar nīst,” viņš atzīmē, ”bet mani viņa nīst, jo es dodu liecību par viņu, ka viņas darbi ir ļauni.” Tāpēc viņš saviem brāļiem saka: ”Ejiet jūs uz svētkiem, es vēl neeimu uz svētkiem.”

Lieveņu svētki ilgst septiņas dienas. Astotajā dienā tie beidzas ar svinīgiem pasākumiem. Svētki iezīmē zemkopības gada beigas, un tas ir liela prieka un pateicības laiks. Jēzus brāļi iet uz svētkiem tad, kad uz tiem iet lielākā daļa cilvēku, bet Jēzus ar saviem mācekļiem dodas ceļā dažas dienas vēlāk; viņi aiziet paslepu, lai cilvēki viņus neredzētu. Viņi izvēlas ceļu caur Samariju, nevis gar Jordānu, kur iet vairākums cilvēku.

Jēzum un viņa ceļabiedriem jāpaliek kādā samariešu ciemā, tāpēc viņš sūta vēstnešus, lai tie sagatavotu vietu, kur apmesties. Taču cilvēki, uzzinājuši, ka Jēzus dodas uz Jeruzalemi, atsakās kaut ko darīt viņa labā. Jēkabs un Jānis sašutumā jautā: ”Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” Bet Jēzus nosoda viņus par šādu ierosinājumu, un visi dodas tālāk, uz citu ciemu.

Viņiem ejot pa ceļu, kāds rakstu mācītājs Jēzum saka: ”Es tev sekošu, lai kurp tu ietu.”

”Lapsām ir alas,” Jēzus atbild, ”putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” Tā Jēzus paskaidro, ka rakstu mācītājam nāksies piedzīvot grūtības, ja tas kļūs par viņa sekotāju. Šķiet, viņš to saka tāpēc, ka rakstu mācītājs ir pārāk lepns, lai pieņemtu šādu dzīvesveidu.

Kādam citam cilvēkam Jēzus saka: ”Nāc man līdz!”

”Atļauj man papriekš noiet un aprakt savu tēvu,” cilvēks atbild.

”Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus,” atsaka Jēzus, ”bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Šī cilvēka tēvs noteikti vēl ir dzīvs, jo tad, ja tēvs būtu miris, dēls droši vien neatrastos šeit un neklausītos Jēzū. Dēls acīmredzot lūdz, lai viņam dod laiku sagaidīt tēva nāvi. Viņš nav gatavs veltīt galveno uzmanību Dieva Valstībai.

Pa ceļam uz Jeruzalemi vēl kāds vīrietis saka Jēzum: ”Kungs, es tev iešu līdz, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.”

Jēzus viņam atbild: ”Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” Cilvēkiem, kas vēlas kļūt par Jēzus mācekļiem, jākoncentrē uzmanība uz Valstības darbu. Vaga droši vien būs greiza, ja arājs neskatīsies taisni uz priekšu, un tāpat cilvēks, kas skatās atpakaļ uz šo veco sistēmu, droši vien novirzīsies no ceļa, kurš ved uz mūžīgo dzīvi. Jāņa 7:2—10; Lūkas 9:51—62; Mateja 8:19—22.

▪ Kā sauc Jēzus brāļus, un ko viņi domā par Jēzu?

▪ Kāpēc samarieši ir tik rupji, un ko vēlas darīt Jēkabs un Jānis?

▪ Kādas trīs sarunas Jēzum izraisās ceļā, un kā viņš uzsver pašaizliedzīgas kalpošanas nepieciešamību?