Būdams pilnīgs, Jēzus nepieredzēja itin visas ciešanas un bēdas, kas parasti piemeklē cilvēkus. Tomēr tas netraucēja viņam paust dziļu līdzjūtību. Viņš bija gatavs pašaizliedzīgi palīdzēt citiem, darot vairāk, nekā kādam būtu šķitis vajadzīgs. Jā, līdzjūtība mudināja viņu rīkoties.

Visu gadagājumu cilvēki — gan jauni, gan veci — droši nāca pie Jēzus, jo viņš neradīja iespaidu, ka būtu pārlieku aizņemts vai svarīgs. Cilvēki varēja sajust viņa patieso interesi un rūpes par sevi, tāpēc Jēzus klātbūtnē viņi jutās brīvi.

Jēzus regulāri lūdza savu Tēvu gan vienatnē, gan kopā ar citiem Dieva kalpiem. Viņš lūdza dažādās situācijās, ne tikai pirms ēdienreizēm. Lūgšanās viņš pateicās Tēvam, slavēja viņu un lūdza vadību pirms nopietnu lēmumu pieņemšanas.

Jēzus citu vajadzības lika pirmajā vietā. Reizēm, kad Jēzus labprāt būtu atvilcis elpu un atpūties, viņš no tā atteicās, lai palīdzētu citiem. Tā viņš mums parādīja piemēru, kam būtu jāseko.

Jēzus ne tikai mācīja par to, cik svarīgi ir piedot, — viņš arī pats piedeva gan saviem mācekļiem, gan citiem.

Bībelē bija pravietots, ka lielākā daļa jūdu atraidīs Mesiju un ienaidnieki viņu nogalinās. Jēzus būtu varējis nospriest, ka nav jēgas pūlēties un pietiks kalpošanā darīt tikai pašu minimumu. Tomēr viņš dedzīgi aizstāvēja tīro pielūgsmi. Tā viņš parādīja priekšzīmi visiem saviem sekotājiem, kas sastopas ar apātiju un pretestību.

Jēzus pārspēja nepilnīgus cilvēkus zināšanās, gudrībā un daudzās citās jomās. Pilnība viņam nodrošināja tādas fiziskās un prāta spējas, kādu nebija nevienam citam. Tomēr viņš pazemīgi citiem kalpoja.

Jēzus nekad nezaudēja pacietību, kad viņa mācekļi un citi cilvēki nesekoja viņa paraugam vai neņēma vērā to, ko viņš bija mācījis. Viņš pacietīgi atkal un atkal atkārtoja pamācības, kas viņiem bija vajadzīgas, lai tuvotos Jehovam.