3. nodaļa

Kā panākt, lai vecāki man dotu vairāk brīvības?

TU SAKI, ka esi pietiekami liels, lai nedēļas nogalēs nāktu mājās nedaudz vēlāk. Viņi tev liek nākt mājās laicīgi. Tu saki, ka gribi noskatīties jauno filmu, par kuru visi runā. Viņi tev neļauj to skatīties. Tu saki, ka gribi kaut kur aiziet kopā ar saviem jaunajiem draugiem. Viņi atbild, ka vispirms vēlētos iepazīties ar taviem draugiem.

Kad cilvēkam ir padsmit gadu, viņam reizēm varētu likties, ka vecāki tur viņu it kā grožos. Katram ”Es gribu”, šķiet, neizbēgami seko ”Nē, tu to nedrīksti”. Un nekas nav noslēpjams no vecāku ”visuredzīgās acs”. Piecpadsmitgadīgā Debija saka: ”Mans tētis vienmēr grib zināt, kur es esmu un kad būšu mājās. Tādi ir gandrīz visi vecāki. Vai viņiem viss ir jāzina? Viņi varētu dot man vairāk brīvības.”

Jaunieši žēlojas arī par to, ka vecāki viņus necienot. Vecāki nevis uzticoties viņiem, bet tūlīt pat, nekā nenoskaidrojuši, vainojot viņus, ja kaut kas notiek. Jauniešiem netiekot dota izvēles iespēja, jo viņi tiekot ierobežoti ar dažādiem likumiem.

Vecāku nemiers

Vai vecāki reizēm izturas pret tevi kā pret mazu bērnu? Ja tā ir, tad neaizmirsti, ka pavisam nesen tu tiešām biji bērns. Tavu vecāku prātā priekšstats par tevi kā par bezpalīdzīgu mazuli joprojām ir diezgan labi saglabājies, un no tā nav tik viegli atbrīvoties. Viņi joprojām atceras  tavas bērnišķīgās kļūdas un tāpēc vēlas tevi aizsargāt — vienalga, vai tu vēlies šādu aizsardzību vai ne.

Vecāku vēlēšanās tevi aizsargāt ir ļoti spēcīga. Ja māte un tēvs nav aizņemti ar rūpēm par to, lai tev būtu jumts virs galvas, lai tev būtu ko vilkt mugurā un lai tu būtu paēdis, bieži vien viņi ir noraizējušies par to, kā tevi mācīt, audzināt un arī aizsargāt. Viņu interese par tevi nebūt nav pavirša. Vecāki ir atbildīgi Dieva priekšā par to, kā viņi tevi audzina. (Efeziešiem 6:4.) Kad kaut kas šķiet tevi apdraudam, viņi uztraucas.

Padomā par Jēzus Kristus vecākiem. Pēc Jeruzalemes apmeklējuma viņi, paši to nezinādami, devās mājup bez Jēzus. Atjēgušies, ka Jēzus ir pazudis, viņi sāka pamatīgus, varētu pat teikt — izmisīgus, meklējumus. Kad vecāki beidzot ”viņu atrada templī”, māte izsaucās: ”Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši.” (Lūkas 2:41—48.) Ja  vecāki raizējās par Jēzu — pilnīgu cilvēku —, padomā, cik daudz vairāk tavi vecāki raizējas par tevi!

Kā ir ar mūžīgajiem strīdiem par to, cikos jābūt mājās? Varbūt tu uzskati, ka šādiem ierobežojumiem nav nekāda pamata. Bet vai tu kādreiz esi mēģinājis padomāt par šo jautājumu no vecāku viedokļa? To bija pamēģinājuši skolas vecuma jaunieši, kas izdeva grāmatu The Kids’ Book About Parents (Bērni par vecākiem). Viņi bija uzskaitījuši ”iespējamās vecāku fantāzijas par to, ko dara bērni, ja viņi nav pārnākuši mājās noteiktajā laikā”. Šajā sarakstā bija narkotiku lietošana, avārijas, klaiņošana pa parkiem, aizturēšana, pornogrāfisku filmu skatīšanās, narkotiku pārdošana, izvarošana vai uzbrukums, nokļūšana cietumā, ģimenes reputācijas graušana.

Ne visi vecāki izdarīs šādus šķietami pārspīlētus secinājumus. Bet vai nav taisnība, ka ar daudziem jauniešiem tiešām notiek kaut kas tāds? Vai, ņemot to vērā, tev būtu jāapvainojas, ja vecāki tev aizrāda, ka atrašanās ārpus mājām vēlās vakara stundās un slikta sabiedrība var nākt tev par ļaunu? Atceries — pat Jēzus vecāki gribēja zināt, kur ir viņu dēls!

Kāpēc viņi tevi ierobežo

Daži jaunieši uzskata, ka viņu vecāku uztraukumi par ļaunumu, kas varētu piemeklēt bērnus, robežojas ar apsēstību. Tomēr neaizmirsti, ka vecāki tev ir veltījuši daudz laika un jūtu. Varbūt taviem vecākiem neliek mieru doma, ka tu izaugsi un pēc kāda laika aiziesi no mājām. Lūk, ko rakstīja kāds no vecākiem: ”Manam vienīgajam bērnam, manam dēlam, tagad ir deviņpadsmit gadi, un doma, ka viņš aizies no mājām, man šķiet nepanesama.”

Šī iemesla dēļ vecāki reizēm mēdz pārlieku aizsargāt — it kā iegrožot — savus bērnus. Taču tu pieļautu nopietnu kļūdu, ja tava atbildes reakcija būtu asa. Kāda  jauna sieviete atceras: ”Līdz kādiem 18 gadiem man ar māti bija ļoti tuvas attiecības. ..vēlāk sāka rasties problēmas. Es kļuvu neatkarīgāka, un viņa acīmredzot domāja, ka tas var apdraudēt mūsu attiecības. Tad viņa centās arvien ciešāk man pieķerties, savukārt es arvien vairāk attālinājos.”

Būt neatkarīgam ir labi, taču necenties iegūt neatkarību uz ģimenes saišu rēķina. Padomā, kā tu varētu veidot ar vecākiem tādas attiecības, kuras būtu jau kā pieaugušiem cilvēkiem, — attiecības, kuru pamatā būtu savstarpēja sapratne, iecietība un cieņa. Vispirms tev jāsaprot, ka, cienot citus, tu veicini cieņu pret sevi. Apustulis Pāvils reiz teica: ”Mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies.” (Ebrejiem 12:9.) Pirmo kristiešu vecāki nebija rīkojušies pilnīgi nekļūdīgi. Turpinājumā (10. pantā) Pāvils atzina, ka tēvi bērnus ”ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam”.

Reizēm Pāvila minētie cilvēki kļūdījās. Tomēr viņi bija pelnījuši savu bērnu ’bijāšanu’ jeb cieņu. To pašu var teikt par taviem vecākiem. Ja viņi mēdz tevi ierobežot, tas nenozīmē, ka tev ir iemesls kļūt dumpīgam. Izturies pret viņiem ar tādu pašu cieņu, kādu tu vēlies izjust pret sevi.

Pārpratumi

Vai tev ir gadījies no tevis neatkarīgu apstākļu dēļ pārrasties mājās ar nokavēšanos? Vai tavi vecāki reaģēja pārāk asi? Šādi un līdzīgi pārpratumi rada vēl vienu iespēju izpelnīties cieņu. Atceries, kā izturējās Jēzus, kad satrauktie vecāki pēc ilgas meklēšanas atrada viņu templī nevainīgi runājam ar rakstu mācītājiem par Dieva Rakstiem. Vai Jēzus sāka emocionālu tirādi, kliedza vai  činkstēja par to, cik negodīgi ir apšaubīt viņa rīcības motīvus? Atceries, cik mierīgi viņš atbildēja: ”Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūkas 2:49.) Nav šaubu, ka Jēzus vecākus iespaidoja viņa rīcība, kas liecināja par ievērojamu briedumu. ”Miermīlīga atbilde” ne tikai ”apklusina dusmas”, bet arī palīdz iemantot vecāku cieņu. (Salamana Pamācības 15:1.)

Likumi un ierobežojumi

No tā, kā tu izturies pret vecāku prasībām, ir atkarīgs arī tas, kā vecāki izturēsies pret tevi. Ir jaunieši, kas božas, melo vai atklāti neklausa saviem vecākiem. Tu vari pamēģināt uzvesties kā pieaudzis cilvēks. Ja tu gribi, lai vecāki tev atļautu nākt mājās vēlāk, neizvirzi bērnišķīgas prasības un nečinksti, ka ”citiem vecāki ļauj nākt mājās vēlu”. Rakstniece Andrea Īgena iesaka: ”[Pastāsti] viņiem pēc iespējas vairāk par to, ko īsti tu vēlies darīt, lai viņi tiešām saprastu attiecīgo situāciju. [..] Ja tu viņiem sīki izstāstīsi, kur tu būsi un ar ko kopā tu būsi, un kāpēc  tev ir jāpaliek ārpus mājas nedaudz ilgāk.., varbūt viņi tev to atļaus.”

Arī tad, ja vecāki vēlas iepazīt tavus draugus — kas viņiem patiesībā noteikti būtu jādara —, nečīksti kā mazs bērns. Žurnālā Seventeen bija ieteikts: ”Laiku pa laikam atved draugus uz mājām, lai tad, kad tu teiksi, ka gribi iet uz kino kopā ar Bilu, tēvam nebūtu iemesla kliegt no blakus istabas: ”Bils? Kas tas par Bilu?””

”Tiks dots”

Kad Džims stāsta par savu jaunāko brāli Ronu, viņa sejā parādās smaids. ”Mūsu vecumu starpība ir tikai 11 mēneši,” viņš saka, ”bet vecāku izturēšanās pret mums bija pilnīgi atšķirīga. Man viņi deva ļoti lielu brīvību. Es drīkstēju braukt ar ģimenes automašīnu. Kādu gadu viņi pat ļāva man aizvest vienu no maniem jaunākajiem brāļiem ceļojumā uz Ņujorku.”

”Bet ar Ronu bija citādi,” Džims turpina. ”Viņam nebūt netika dota brīvība. Kad Rons bija sasniedzis atbilstošu vecumu, lai mācītos braukt ar automašīnu, tēvs pat necentās viņam to iemācīt. Kad Rons uzskatīja, ka viņam jau ir pietiekami daudz gadu, lai sāktu draudzēties ar meiteni, vecāki viņam to neļāva.”

Vai Džims bija vecāku mīlulis? Nebūt nē. Džims paskaidro: ”Rons bija diezgan bezatbildīgs. Viņam trūka uzņēmības. Bieži viņš neizdarīja to, kas viņam tika uzticēts. Es nekad nerunāju pretī, turpretī Rons parasti lika saprast, ka viņš nepiekrīt vecākiem. Tas, protams, nāca viņam pašam par sliktu.” Kā rakstīts Mateja 25:29, Jēzus teica: ”Ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.”

Vai tu vēlies vairāk brīvības un gribi uzņemties lielāku atbildību? Tad pierādi, ka tev ir atbildības sajūta. Uztver nopietni ikvienu pienākumu, ko tev uztic vecāki. Neesi kā jauneklis vienā no Jēzus līdzībām. Tēvs šim jauneklim  bija teicis: ”Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā.” Jauneklis atbildēja: ”Jā, kungs,” — bet strādāt negāja. (Mateja 21:28, 29.) Pierādi saviem vecākiem, ka viss — pat niecīgākais darbs —, ko viņi tev lūdz izdarīt, ir tikpat kā jau izdarīts.

”Es parādīju vecākiem, ka spēju uzņemties atbildību,” Džims atceras. ”Viņi mēdza mani sūtīt uz banku, ļāva maksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, iet uz veikalu. Un tad, kad mammai bija jāsāk strādāt, es pat gatavoju maltītes visai ģimenei.”

Uzņemies iniciatīvu

Bet ja nu vecāki tev neko tādu nemaz nav uzticējuši darīt? Tad tev ir jāuzņemas iniciatīva. Žurnālā Seventeen bija ieteikts: ”Piedāvājies pagatavot maltīti visai ģimenei un pasaki vecākiem, ka tu gribi darīt visu: izvēlēties ēdienus, sastādīt iepirkumu sarakstu, aprēķināt izmaksas, iepirkties, pagatavot maltīti un pēc tam nokopt galdu.” Ja ēdiena gatavošana nav tava stiprā puse, paveries apkārt un padomā, par ko citu tu varētu parūpēties. Tev nav noteikti jāgaida konkrēta vecāku pavēle, kad tu redzi, ka jānomazgā trauki, jāuzslauka grīda vai jāsakārto istabas.

Daudzi jaunieši mēdz strādāt kādu laiku vasarā vai nedēļas nogalēs. Ja arī tu to dari, vai tu esi pierādījis, ka spēj taupīt un pareizi izmantot savu naudu? Vai tu esi piedāvājis vecākiem vismaz daļēji maksāt par savu istabu un uzturu? (Iespējams, tevi gaida visīstākais atklājums, ja tu painteresēsies, cik jūsu apkaimē izmaksā istabas īrēšana.) Šādu maksājumu dēļ tev droši vien būs mazāk kabatas naudas, bet, kad vecāki redzēs, ka tu rīkojies ar savu naudu kā pieaudzis cilvēks, viņi noteikti labprātāk dos tev lielāku brīvību.

Neturies mammai pie brunčiem

Vecākiem būtu jābūt uzticamiem savu bērnu draugiem, no kuriem bērni varētu saņemt daudz ieteikumu un  padomu. (Salīdzini Jeremijas 3:4.) Taču tas nenozīmē, ka tev būtu jāgaida vecāku lēmumi ikvienā niecīgākajā jautājumā. Vienīgi tad, ja tu lietosi savas prāta spējas, tu varēsi iegūt pārliecību, ka spēj pieņemt lēmumus. (Ebrejiem 5:14.)

Tāpēc neskrien pie vecākiem, līdzko rodas nelielas grūtības, — pacenties vispirms atrisināt problēmu pats savā prātā. Neesi ’pārsteidzīgs’ jeb impulsīvs savā rīcībā, uzklausi Bībelē doto padomu un vispirms ’ņem vērā zināšanas’. (Jesajas 32:4, NW.) Pameklē materiālu par jautājumu, kas tevi interesē; īpaši svarīgi to ir darīt tad, ja attiecīgā situācija ir saistīta ar Bībeles principiem. Mierīgi visu pārdomā un tad griezies pie vecākiem. Nejautā vienmēr: ”Tēt, ko lai es daru?” vai: ”Mamm, ko tu darītu manā vietā?” — labāk paskaidro vecākiem radušos situāciju. Dari viņiem zināmu, kādu risinājumu tu esi izdomājis. Pēc tam pajautā, kāds ir viņu viedoklis.

Tad tavi vecāki redzēs, ka tu runā kā pieaudzis cilvēks, nevis kā bērns. Tu būsi apliecinājis, ka tu veidojies par pieaugušu cilvēku, kurš ir pelnījis, lai viņam tiktu dota zināma brīvība. Ļoti iespējams, ka tavi vecāki sāks pret tevi izturēties kā pret pieaugušu cilvēku.

Jautājumi pārrunām

◻ Kāpēc vecāki bieži vien tik ļoti cenšas aizsargāt savus bērnus un grib zināt, kur tie atrodas?

◻ Kāpēc ir svarīgi izturēties pret saviem vecākiem ar cieņu?

◻ Kā būtu vislabāk rīkoties, kad starp tevi un vecākiem rodas pārpratumi?

◻ Kā tu vari paklausīt vecāku noteiktajiem likumiem un ierobežojumiem un tomēr saglabāt zināmu brīvību?

◻ Kādas ir dažas no iespējām pierādīt saviem vecākiem, ka tu esi spējīgs uzņemties atbildību?

[Izceltais teksts 29. lpp.]

”Mans tētis vienmēr grib zināt, kur es esmu un kad būšu mājās. [..] Vai viņiem viss ir jāzina?”

[Attēls 27. lpp.]

Vai tev nav tāda sajūta, it kā vecāki turētu tevi iežogojumā?

[Attēls 30. lpp.]

Saglabājot mieru, kad ir radies pārpratums, tu vari iemantot vecāku cieņu