19. nodaļa

Kāpēc viņi neliek mani mierā?

Zēna gaita viņu tūlīt nodod. Uztraukums un nedrošība skaidri liecina par apjukumu jaunā vietā. Vecākie skolēni uzreiz pamana, ka viņš skolā ir jauniņais. Nākamajā brīdī zēnu jau ir ielencis bariņš jauniešu un pār viņu sāk birt rupjības. Nosarcis līdz ausu galiem, viņš metas uz tuvāko patvēruma vietu — uz tualeti. Pāri gaitenim aizveļas smieklu šalts.

UZMĀKŠANĀS, kaitināšana un apvainošana ir nežēlīgs izklaides veids, kas patīk daudziem jauniešiem. Bībeles laikos arī bija jaunieši, kas rīkojās ļauni. Piemēram, reiz kāds zēnu bars uzmācās pravietim Elīsam. Izrādīdami necieņu pret viņa stāvokli, šie jaunieši nicīgi klaigāja: ”Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!” (2. Ķēniņu 2:23—25.) Arī mūsdienās ir daudz tādu jauniešu, kam patīk izteikt aizvainojošas, dzēlīgas piezīmes par citiem.

”Devītajā klasē es biju klases ”sīkais”,” atceras viens no grāmatas Growing Pains in the Classroom (Augšanas mokas klasē) autoriem. ”Būt gudrākajam un īsākajam klasē bija neveiksmīga kombinācija.. — tie, kas negribēja mani iedunkāt par to, ka es biju ”sīkais”, sita man par to, ka es biju gudrinieks. Mani sauca par ”četraci”, man bija dots apzīmējums ”staigājošā vārdnīca” un vēl 800 iesauku.” Grāmatas The Loneliness of Children (Bērnu vientulība) autors raksta: ”Bērni ar fiziskiem trūkumiem, runas traucējumiem un acīm redzamām ārienes vai uzvedības īpatnībām viegli kļūst par citu bērnu apsmiekla objektu.”

Reizēm jaunieši aizstāvoties metas nežēlīgā cīniņā: viņi izsaka viens otram arvien dzēlīgākus apvainojumus  (bieži vien tie ir par otra vecākiem). Tomēr daudzi jaunieši ir bezspēcīgi vienaudžu uzmācības priekšā. Kāds jaunietis atceras dienas, kad klases biedru ņirgāšanās un uzmācības dēļ viņš bija tik ļoti pārbijies un nomākts, ka viņam bija nelaba dūša. Viņš nevarēja koncentrēt uzmanību uz mācībām, tāpēc ka uztraucās par to, ko skolas biedri viņam var nodarīt.

Nopietns jautājums

Vai arī pret tevi vienaudži ir izturējušies nežēlīgi? Ja tā ir bijis, tev mierinājumu var sniegt fakts, ka Dievs šādu situāciju nebūt neuzskata par smieklīgu. Atcerēsimies, kas Bībelē ir rakstīts par dzīrēm, kuras tika sarīkotas par godu Ābrahāma dēla Īzāka atšķiršanai no krūts. Ābrahāma vecākais dēls, Ismaēls, acīmredzot apskauda Īzāku par mantojumu, kas tam nākotnē bija jāsaņem, tāpēc viņš izsmēja Īzāku. Tā nepavisam nebija labsirdīga uzjautrināšanās, Ismaēla ņirgāšanās jau līdzinājās vajāšanai. (Galatiešiem 4:29.) Īzāka māte, Sāra, šajā izsmieklā saklausīja naidīgumu. Viņa to uztvēra kā vēršanos pret Jehovas nodomu radīt ”dzimumu” jeb Mesiju, izmantojot viņas dēla Īzāka radniecības līniju. Pēc Sāras lūguma Ismaēls un viņa māte tika izraidīti no Ābrahāma saimes. (1. Mozus 21:8—14.)

Jauniešu uzmākšanās tiešām nav nekas smieklīgs, it īpaši tad, ja viņi tevi neliek mierā tāpēc, ka tu centies  dzīvot saskaņā ar Bībeles normām. Piemēram, cilvēki zina, ka kristieši stāsta par savu ticību citiem. Vairāki jauni Jehovas liecinieki atzina: ”Skolas biedri mūs izsmej un pazemo, tāpēc ka mēs sludinām pa mājām.” Daudziem jauniem kristiešiem, tāpat kā Dieva uzticīgajiem kalpiem senatnē, nākas dzirdēt ”izsmieklu”. (Ebrejiem 11:36.) Šie jaunieši ir pelnījuši uzslavu par drosmi, kādu viņi parāda, paciešot šādu necienīgu izturēšanos.

Kāpēc viņi tā dara

Tu droši vien domā par to, kā panākt, lai tavi mocītāji liktu tevi mierā. Vispirms padomā, kāpēc cilvēki kaitina citus. ”Arī smiedamās sirds var sērot,” teikts Bībelē, Salamana Pamācībās 14:13. Kad jauniešu bariņš kādam uzmācas, atskan smiekli. Taču viņi ’negavilē savā sirdspriekā’. (Jesajas 65:14.) Bieži vien ar smiekliem cilvēki slēpj iekšēju nemieru. Lai gan tie, kas uzmācas citiem, uzvedas bravūrīgi, patiesībā viņi varbūt it kā atzīst: ”Mēs neesam labās domās par sevi, bet, pazemojot citus, mēs jūtamies labāk.”

Uzbrukt citiem mudina arī skaudība. Vai tu atceries, kas Bībelē rakstīts par pusaudzi Jāzepu? Brāļi izturējās pret viņu ļauni tāpēc, ka viņš bija tēva mīlulis. Spēcīgas skaudības vadīti, viņi ne tikai ar vārdiem darīja pāri brālim, bet pat vēlējās to nogalināt! (1. Mozus 37:4, 11, 20.) Mūsdienās skolēns, kam ir īpašas dotības vai kas patīk skolotājiem, var izraisīt vienaudžos skaudību. Ar apvainojumiem viņam it kā tiek ierādīta viņa ”īstā vieta”.

 Tātad izsmiekla cēlonis bieži vien ir nedrošības sajūta, skaudība un pašcieņas trūkums. Bet vai tev ir jāzaudē sava pašcieņa tāpēc, ka cits jaunietis, juzdamies nedroši, ir zaudējis savējo?

Kā apstādināt uzmākšanos

”Svētīgs tas cilvēks, kas.. [ne]sēž paļātāju pulkā,” saka psalmu dziesminieks. (Psalms 1:1.) Kad cilvēks, cenzdamies novērst uzmanību no sevis, pievienojas apsmējējiem, lai zobotos par kādu citu, apvainojumu skaits tikai palielinās. ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu,” ir ieteikts Dieva Rakstos, ”uzvari ļaunu ar labu!” (Romiešiem 12:17—21.)

Turklāt Salamana Mācītāja 7:9 ir teikts: ”Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē.” Tiešām, nav vērts uztvert kaitināšanu pārāk nopietni! Protams, nav patīkami, ja kāds zobojas par tavu ķermeņa uzbūvi vai uzjautrinās par trūkumiem tavā sejā. Tomēr šādas neapšaubāmi netaktiskas piezīmes ne vienmēr tiek izteiktas ar ļaunu nolūku. Kāpēc tūlīt kļūt drūmam, ja kāds nevilšus — vai arī ne tik nevilšus — trāpa tev vārīgā vietā? Ja teiktajā nav nekā rupja vai necienīga, pacenties uzņemt to ar humora izjūtu. Ir arī ”savs laiks smieties”, un apvainoties, ja kāds jokodams tevi paķircina, nozīmē reaģēt pārāk asi. (Salamans Mācītājs 3:4.)

 Bet ko darīt tad, ja kaitināšana ir ļauna vai pat nežēlīga? Atceries, ka izsmējējs grib redzēt tavu reakciju, viņš grib papriecāties par tavām ciešanām. Ja tu atcirtīsi apvainotājam, sāksi aizstāvēties vai raudāt, tas viņu droši vien pamudinās tev uzmākties vēl vairāk. Kāpēc lai tu apmierinātu viņa vēlēšanos redzēt, ka tu esi apbēdināts? Bieži vien labākais veids, kā atvairīt apvainojumus, ir tos pilnīgi ignorēt.

Ķēniņš Salamans teica arī šādus vārdus: ”Nepiegriez pārmērīgu vērību arī visām runām, kas tiek runātas; citādi tu kādreiz varētu pat dabūt dzirdēt, ka tavs kalps tevi apsmej, jo to tu it labi pats zini, ka arī tu esi citus zobojis un apsmējis.” (Salamans Mācītājs 7:21, 22.) Ja tu pievērstu uzmanību izsmējēju dzēlīgajām piezīmēm, tas nozīmētu, ka tevi pārāk uztrauc šo cilvēku spriedums par tevi. Vai viņu spriedums ir vērā ņemams? Kad apustulim Pāvilam ar nepatiesiem apvainojumiem uzbruka skaudīgi cilvēki, viņš atbildēja: ”Tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat, vai kāda cilvēku tiesa.. ..mans tiesnesis ir tas Kungs.” (1. Korintiešiem 4:3, 4.) Pāvila attiecības ar Dievu bija tik ciešas, ka viņam bija pārliecība un iekšējs spēks, kas ļāva izturēt nepamatotus uzbrukumus.

Lai tava gaisma spīd

Reizēm tevi varbūt izsmej tāpēc, ka tu turies pie kristīga dzīves veida. Arī Jēzum Kristum bija jāpacieš pārestības. (Ebrejiem 12:3.) Un Jeremija bija kļuvis ”par apsmieklu katru dienu”, tāpēc ka viņš bezbailīgi sludināja Jehovas vēsti. Pretestība bija tik stipra, ka Jeremijam uz brīdi pat zuda vēlēšanās kaut ko darīt. ”Es viņu [Jehovu]  vairs nepieminēšu un nerunāšu vairs viņa vārdā,” apņēmās Jeremija. Taču mīlestība pret Dievu un patiesību viņam galu galā ļāva pārvarēt bailes. (Jeremijas 20:7—9, LB-26.)

Mūsdienās jauniem kristiešiem, tāpat kā Jeremijam, ir gadījies zaudēt drosmi. Par katru cenu vēlēdamies pārtraukt zobošanos, daži ir mēģinājuši slēpt, ka viņi ir kristieši. Bet mīlestība pret Dievu beigu beigās daudzus no viņiem pamudina pārvarēt bailes un ļaut ’savai gaismai spīdēt’. (Mateja 5:16.) Piemēram, kāds pusaudzis teica: ”Mana nostāja izmainījās. Es vairs nedomāju, ka kristietīgs dzīves veids ir smaga nasta, un sāku uzskatīt, ka iespēja būt kristietim ir kaut kas tāds, ar ko var lepoties.” Arī tu vari ’lielīties’ ar to, ka pazīsti Dievu un ka viņš tevi izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem. (1. Korintiešiem 1:31.)

Bet uzmanies, lai tu neradītu nepatiku pret sevi, nepārtraukti kritizēdams citus vai likdams domāt, ka tu skaties uz viņiem no augšas. Ja rodas izdevība, stāsti par  savu ticību, bet dari to ”ar lēnprātību un bijību”. (1. Pētera 3:15, 16.) Kad tu esi skolā, vislabākā aizsardzība var būt tava labā reputācija. Citiem varētu nepatikt tava drosmīgā nostāja, taču viņi, kaut arī negribīgi, tomēr cienīs tevi par to.

Kādai meitenei, vārdā Vanesa, bija jāpacieš citu meiteņu uzmākšanās: meitenes iedunkāja Vanesu, grūstīja viņu, centās izsist no rokām grāmatas; meitenes darīja visu, lai izaicinātu Vanesu uz kautiņu. Viņas pat izlēja šokolādes kokteili Vanesai uz galvas un uz tīrās, baltās kleitas. Bet Vanesa tā arī neatbildēja uz izaicinājumu. Pēc kāda laika Vanesa satika šo meiteņu barvedi Jehovas liecinieku kopsanāksmē! ”Es tevi ienīdu,” teica bijusī huligāne. ”Es gribēju ieraudzīt, ka tu kaut vienu reizi zaudē mieru.” Viņas ziņkāre par to, kā Vanesa spēj nezaudēt savaldīšanos, bija tā, kas viņu pamudināja piekrist Bībeles nodarbībām ar Jehovas lieciniekiem. ”Es biju sajūsmā par to, ko uzzināju,” viņa teica, ”un rīt es kristīšos.”

Neļauj, lai vienaudžu nepatīkamās runas atņemtu tev drosmi. Kad tas ir vietā, uzņem dzirdēto ar humora izjūtu. Uz ļaunumu atbildi ar labestību. Centies neuzkurināt strīda liesmas, tad taviem mocītājiem ar laiku varbūt zudīs jebkāds prieks tevi izsmiet, jo, ”Kad malkas vairs nav, tad uguns izdziest”. (Salamana Pamācības 26:20.)

Jautājumi pārrunām

◻ Ko Dievs domā par cilvēkiem, kas cietsirdīgi ņirgājas par citiem?

◻ Kas bieži vien slēpjas aiz jauniešu vēlēšanās uzmākties citiem?

◻ Ko tu vari darīt, lai vienaudži tevi tik ļoti neizsmietu vai pat pārstātu tevi izsmiet?

◻ Kāpēc ir svarīgi ļaut ’savai gaismai spīdēt’ arī tad, ja skolas biedri par tevi ņirgājas?

◻ Ko tu vari darīt, lai pasargātu sevi no vardarbības skolā?

[Izceltais teksts 155. lpp.]

Lai gan tie, kas uzmācas citiem, uzvedas bravūrīgi, patiesībā viņi varbūt it kā atzīst: ”Mēs neesam labās domās par sevi, bet, pazemojot citus, mēs jūtamies labāk.”

 [Papildmateriāls 152. lpp.]

Kā lai es izvairos no piekaušanas?

”Iet uz skolu tagad ir diezgan riskanti.” Tā saka daudzi skolēni. Taču nēsāt līdzi ieroci ir muļķīgi, turklāt tas var radīt nepatikšanas. (Salamana Pamācības 11:27.) Bet kā lai tu aizsargā sevi?

Tev jāzina bīstamās vietas un jāizvairās no tām. Gaiteņi, kāpņu telpas un ģērbtuves dažās skolās ir tiešām bīstamas vietas. Un tualetēs, kā zināms, jaunieši mēdz rīkot kautiņus un lietot narkotikas, tāpēc daudzi labāk pacieš neērtības nekā iet uz turieni.

Domā, ar ko tu biedrojies. Bieži vien jaunietis tiek iesaistīts kautiņā tāpēc vien, ka viņš ir sliktā kompānijā. (Skatīt Salamana Pamācības 22:24, 25.) Protams, vēsums attiecībās ar skolas biedriem var viņus atgrūst vai radīt viņos naidu pret tevi. Ja tu būsi draudzīgs un laipns pret skolas biedriem, viņi varbūt labprātāk liks tevi mierā.

Ej prom, ja draud izcelties kautiņš. Centies neatbildēt uz izaicinājumu. (Galatiešiem 5:26.) Ja arī tu gūsi virsroku kautiņā, tavs pretinieks droši vien nogaidīs izdevīgu brīdi, lai tev atmaksātu. Tāpēc vispirms pamēģini ar vārdiem izvairīties no kautiņa. (Salamana Pamācības 15:1.) Ja runāšana nepalīdz, ej prom — vai pat bēdz prom —, lai nerastos nikna sadursme. Atceries, ka ”dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva”. (Salamans Mācītājs 9:4.) Ja nu neatliek nekas cits, tad saprāta robežās dari visu nepieciešamo, lai aizsargātos. (Romiešiem 12:18.)

Runā ar vecākiem. Jaunieši ”reti stāsta vecākiem par skolā pieredzētajām šausmām, jo baidās, ka vecāki uzskatīs viņus par gļēvuļiem vai bārs par nespēju pretoties huligāniem”. (The Loneliness of Children.) Bet daudzos gadījumos vecāku iejaukšanās ir vienīgais veids, kā izvairīties no jaunām nepatikšanām.

Lūdz Dievu. Dievs nedod tev garantiju, ka tu tiksi pasargāts no fiziskiem pāridarījumiem. Bet viņš tev var dot nepieciešamo drosmi, lai tu varētu tikt galā ar sadursmēm, un gudrību, lai tu spētu normalizēt saspringtu situāciju. (Jēkaba 1:5.)

[Attēls 151. lpp.]

Daudziem jauniešiem viņu vienaudži neliek mieru

[Attēls 154. lpp.]

Izsmējējs grib papriecāties par tavām ciešanām. Ja tu atcirtīsi apvainotājam vai sāksi raudāt, tas viņu var pamudināt uzmākties tev vēl vairāk

[Attēls 156. lpp.]

Pacenties saglabāt humora izjūtu, kad par tevi smejas