KĀ NORĀDĪTS šajā citātā no enciklopēdijas The World Book Encyclopedia, viens no galvenajiem skološanās uzdevumiem ir sagatavot bērnus ikdienas dzīvei; tātad bērniem arī jāiegūst nepieciešamās spējas, lai ar laiku tie varētu rūpēties par ģimeni. Jehovas liecinieki uzskata, ka rūpes par ģimeni ir svēts pienākums. Pašā Bībelē ir teikts: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.) Skolas gadi sagatavo bērnus tiem pienākumiem, kas viņus gaida dzīvē. Tāpēc liecinieki domā, ka attieksmei pret izglītību jābūt ļoti nopietnai.

Liecinieki cenšas dzīvot saskaņā ar Bībeles pavēli: ”Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem.” (Kolosiešiem 3:23.) Šis princips attiecas uz visām dzīves jomām, arī uz mācībām skolā. Tāpēc liecinieki mudina savus bērnus čakli mācīties un rūpīgi pildīt skolas uzdevumus.

Bībele māca arī pakļauties tās zemes likumiem, kurā cilvēks dzīvo. Tāpēc, ja valstī pastāv likums par obligāto izglītību līdz noteiktam vecumam, Jehovas liecinieki paklausa šim likumam. (Romiešiem 13:1—7.)

Bībelē nekādā ziņā nav noliegts, ka ir svarīgi apgūt ikdienas dzīvei nepieciešamās iemaņas, tomēr šajā grāmatā parādīts, ka tas nav nedz vienīgais, nedz arī galvenais izglītības mērķis. Lai izglītība būtu sekmīga, tai jāattīsta bērnos dzīvesprieks un jāpalīdz viņiem iekļauties sabiedrībā un kļūt par vispusīgām un harmoniskām personībām. Tāpēc Jehovas liecinieki domā, ka ļoti liela nozīme ir tam, ar ko bērni nodarbojas ārpus skolas. Viņi ir pārliecināti, ka pilnvērtīga atpūta, mūzika, dažādi vaļasprieki, fiziski vingrinājumi, bibliotēku un muzeju apmeklējumi un līdzīgi pasākumi ir svarīga vispusīgas audzināšanas daļa. Turklāt viņi māca saviem bērniem cienīt vecākus cilvēkus un pakalpot tiem, kad vien rodas tāda iespēja.

Attīstoties tehnoloģijai, darba tirgus pastāvīgi mainās. Šī iemesla dēļ daudziem jauniešiem nākotnē būs jāstrādā tādās nozarēs vai profesijās, kurās viņi nav saņēmuši speciālu apmācību. Šādā situācijā  viņiem ļoti noderēs strādīgums un personiskās iemaņas, it īpaši viņu spēja pielāgoties izmaiņām. Tāpēc ir labāk, ja skolēni izaug par tādiem pieaugušajiem, kuriem ir, kā izteicās renesanses laikmeta esejists Mišels de Montēņs, ”drīzāk laba nekā pilna galva”.

Jauniešiem, kas nav ieguvuši pietiekamu kvalifikāciju, bieži vien draud bezdarbs, kurš pastāv gan bagātās, gan nabadzīgās valstīs. Tāpēc, ja darba tirgus prasa sagatavotību, kas pārsniedz likumā noteikto minimumu, tad vecāku ziņā ir palīdzēt bērniem pieņemt lēmumu par papildu izglītību; vecākiem jāapsver gan labums, ko var dot šādas papildu studijas, gan upuri, kas ar tām varētu būt saistīti.

Jūs droši vien piekritīsiet, ka ar materiālo pārticību vien ir par maz, lai dzīve būtu pilnvērtīga. Mūsdienās daudzi vīrieši un sievietes, kas savu dzīvi pilnībā veltī karjerai, pazaudējot darbu, zaudē itin visu. Daži vecāki tā iegrimst savā darbā, ka upurē ģimenes dzīvi un laiku, ko viņi būtu varējuši pavadīt kopā ar bērniem, un neveltī vajadzīgo uzmanību bērnu audzināšanai.

Nav šaubu: lai izglītība būtu vispusīga, jāņem vērā, ka īstai laimei mums ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā materiāla pārticība. Jēzus  Kristus teica: ”Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.) Būdami kristieši, Jehovas liecinieki apzinās, cik svarīgi ir ne tikai iemācīties rūpēties par savām materiālajām vajadzībām, bet arī attīstīt morālas un garīgas īpašības.