AGRĪNIE kristieši izcēlās ar īpašu bezbailību. Pirmajos trīs gadsimtos, kad notika sīvas vajāšanas, daudzus no viņiem nogalināja pagānisma piekritēji romieši, jo kristieši atteicās pielūgt imperatoru. Reizēm arēnā tika uzcelts altāris. Lai atgūtu brīvību, kristiešiem bija tikai  jāsadedzina šķipsniņa vīraka par zīmi, ka viņi atzīst imperatora dievišķo dabu. Tomēr pavisam maz bija to, kas piekāpās. Vairākums labāk izvēlējās mirt nekā atteikties no savas ticības.

Mūsdienās Jehovas liecinieki, būdami kristieši, ieņem līdzīgu nostāju politiskās neitralitātes jautājumā. Piemēram, viņu nelokāmība, ko nespēja salauzt nacistu represijas, ir labi zināms vēsturisks fakts. Pirms otrā pasaules kara un šī kara laikā aptuveni ceturtā daļa Vācijas Jehovas liecinieku gāja bojā — lielākoties koncentrācijas nometnēs —, jo viņi saglabāja neitralitāti un atsacījās teikt: ”Heil Hitler.” Jehovas liecinieku bērni ar varu tika atšķirti no saviem vecākiem. Bet bērni nepakļāvās spiedienam, viņi palika nelokāmi un atteicās pieņemt nebībeliskās mācības, ko citi centās viņiem uzspiest.

Mūsdienās Jehovas lieciniekiem parasti nav jāpiedzīvo tik nežēlīgas vajāšanas. Taču reizēm rodas pārpratumi, kad bērni no Jehovas liecinieku ģimenēm, savas sirdsapziņas mudināti, nolemj nepiedalīties patriotiskās ceremonijās, piemēram, nesalutē karogam.

Jehovas liecinieku bērniem tiek mācīts, ka viņi nedrīkst kavēt citus salutēt karogam, jo katram cilvēkam pašam jāpieņem lēmums šajā jautājumā. Tomēr Jehovas liecinieku nostāja ir stingra: viņi nesalutē nevienas valsts karogam. Tā nekādā ziņā  nav necieņas izpausme. Lai kurā valstī Jehovas liecinieki dzīvotu, viņi ciena šīs valsts karogu un parāda šo cieņu, pakļaudamies valsts likumiem. Viņi nekad neiesaistās pret valdību vērstā darbībā. Jehovas liecinieki atzīst, ka tagadējās cilvēku valdības ir ’Dieva iestādījums’, kam viņš ir atļāvis pastāvēt. Tāpēc liecinieki uzskata, ka viņiem ir jāpilda Dieva pavēle maksāt nodokļus un cienīt šīs ’varas, kas valda’. (Romiešiem 13:1—7.) Šāda nostāja saskan ar plaši pazīstamajiem Kristus vārdiem: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:21.)

Taču varētu rasties jautājums: ”Kāpēc Jehovas liecinieki nepiedalās karoga godināšanā?” Viņi to nedara tāpēc, ka uzskata karoga godināšanas ceremonijas par pielūgsmi, bet pielūgsme pienākas tikai Dievam; sirdsapziņa viņiem neatļauj pielūgt nevienu un neko citu kā vienīgi Dievu. (Mateja 4:10; Apustuļu darbi 5:29.) Tāpēc viņi ir ļoti pateicīgi, ja pedagogi ciena šo pārliecību un atļauj liecinieku bērniem rīkoties saskaņā ar savu ticību.

Turklāt Jehovas liecinieki nepavisam nav vienīgie, kas domā, ka salutēšana karogam ir saistīta ar pielūgsmi, un to apliecina šie izteikumi:

”Pirmajiem karogiem bija gandrīz vienīgi reliģisks raksturs. [..] Šķiet, visos laikos ir meklēta reliģijas palīdzība, lai padarītu nacionālos karogus par svētumu.” (Encyclopædia Britannica, kursīvs mūsu.)

”Karogs, tāpat kā krusts, ir svēts. [..] Likumos un noteikumos, kas attiecas uz cilvēku izturēšanos pret valsts karogu, tiek izmantoti spilgti, izteiksmīgi vārdi, piemēram, ”kalpošana karogam”, ..”godbijība pret karogu”, ”uzticība karogam”.” (The Encyclopedia Americana, kursīvs mūsu.)

”Kristieši atteicās.. upurēt [Romas] imperatora ģēnijam — šī rīcība bija apmēram tas pats, kas mūsdienās ir atteikšanās salutēt karogam vai zvērēt uzticību.” (Denjels Menikss. Those About to Die. 1958, 135. lpp.)

Kā jau tika minēts, Jehovas liecinieki, atteikdamies salutēt karogam, nevēlas izrādīt necieņu pret kādu valdību vai tās pārstāvjiem. Gluži vienkārši viņi neklanās un nesalutē nekādiem valsts simboliem, jo negrib tos pielūgt. Viņi uzskata, ka šī nostāja līdzinās tai attieksmei, kādu Bībeles laikos parādīja trīs jauni ebreji, kas atteicās klanīties tēla  priekšā, kuru Duras klajumā bija uzslējis Babilonijas ķēniņš Nebukadnecars. (Daniēla, 3. nodaļa.) Tāpēc Jehovas liecinieki māca savus bērnus, ka tajos brīžos, kad citi salutē un zvēr uzticību, viņiem jārīkojas tā, kā liek viņu sirdsapziņa, kas mācīta saskaņā ar Bībeli. Šādās situācijās viņi klusējot un ar cieņu atturas no piedalīšanās ceremonijā. Līdzīgu iemeslu dēļ Jehovas liecinieku bērni nepievienojas pārējiem, kad tiek dziedāta vai spēlēta valsts himna.

Mūsdienās lielākā daļa valstu atzīst, ka vecākiem ir tiesības sniegt bērniem reliģisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību. Visas reliģijas aizstāv šīs tiesības, kā liecina, piemēram, kanoniskās tiesības, kas joprojām ir spēkā katoļu baznīcā: ”Vecākiem, kas devuši dzīvību saviem bērniem, ir ļoti atbildīgs pienākums tos audzināt, un viņiem ir tiesības to darīt; tāpēc vecākiem pienākas pirmām kārtām nodrošināt saviem bērniem kristīgu audzināšanu saskaņā ar Baznīcas doktrīnām.” (226. kanons.)

Jehovas liecinieki neprasa sev neko vairāk. Būdami gādīgi vecāki, viņi cenšas iemācīt saviem bērniem patiesi kristīgu vērtību izpratni un ieaudzināt viņos mīlestību pret tuvāko un cieņu pret citu cilvēku īpašumu. Viņi vēlas sekot padomam, ko apustulis Pāvils deva kristiešiem Efesā: ”Nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.)

Ir ģimenes, kurās tikai viens no vecākiem ir Jehovas liecinieks. Tādā situācijā liecinieki tiek mudināti atzīt arī otra dzīvesbiedra tiesības mācīt  bērnu saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Atšķirīgu reliģisko uzskatu ietekme parasti nerada bērna dzīvē nekādas nelabvēlīgas sekas. * Īstenībā visiem bērniem ir jāizlemj, pie kādas reliģijas viņi grib piederēt. Protams, ne visi jaunieši izvēlas sekot savu vecāku reliģiskajiem principiem, vienalga, vai vecāki ir Jehovas liecinieki vai nav.

Jums būtu noderīgi zināt arī to, ka Jehovas liecinieku acīs ļoti liela nozīme ir cilvēka kristīgajai sirdsapziņai. (Romiešiem, 14. nodaļa.) Bērnu tiesību konvencijā, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma 1989. gadā, ir atzītas bērna tiesības uz ”domu, sirdsapziņas un reliģijas brīvību”, kā arī viņa tiesības brīvi paust savu viedokli, kurš ir jāņem vērā ikvienā jautājumā vai norisē, kas skar bērnu.

Pasaulē nav divu pilnīgi vienādu bērnu. Tāpēc būtu saprātīgi gaidīt, ka lēmumi, ko jaunie liecinieki vai citi skolēni pieņem saistībā ar kādām noteiktām skolas nodarbībām vai uzdevumiem, var būt atšķirīgi. Mēs ticam, ka arī jūs atbalstāt sirdsapziņas brīvības principu.