ASV NACIONĀLAIS psihiskās veselības institūts publicēja kādas aptaujas rezultātus, kurā bija piedalījušies vecāki, kas bija guvuši labas sekmes bērnu audzināšanā, — par tādiem tika atzīti tie vecāki, kuru bērni, kas bija pārsnieguši 21 gada vecumu, ”visi dzīvoja ražīgu dzīvi un acīmredzot bija veiksmīgi iekļāvušies sabiedrībā”. Šiem vecākiem tika uzdots jautājums: ”Kāds ir vislabākais  padoms, ko jūs, balstoties uz savu personisko pieredzi, varētu dot citiem vecākiem?” Visbiežākās atbildes bija šādas: ”Mīliet bērnus no visas sirds”, ”Pārmāciet saprātīgi”, ”Pavadiet kopā laiku”, ”Māciet bērnus atšķirt labu no ļauna”, ”Attīstiet savstarpēju cieņu”, ”Ieklausieties tajā, ko viņi saka”, ”Pamāciet, bet nelasiet morāli”, ”Esiet reālisti”.

Taču vecāki nav vienīgie, kas pūlas izaudzināt bērnus par līdzsvarotiem jauniešiem. Arī izglītības darbinieki dod svarīgu ieguldījumu šajā darbā. Kāds pieredzējis skolas konsultants sacīja: ”Galvenais mācību iestāžu mērķis ir palīdzēt vecākiem izveidot bērnus par apzinīgiem, intelektuāli, fiziski un emocionāli labi attīstītiem jauniem cilvēkiem.”

Tātad vecākiem un pedagogiem ir kopīgs mērķis — izaudzināt tādus jauniešus, kas vēlāk kļūtu par nobriedušiem  un nosvērtiem pieaugušajiem un būtu dzīvespriecīgi un spējīgi atrast savu vietu tajā sabiedrībā, kurā viņi dzīvo.

Ja vecāki nesadarbojas ar pedagogiem, rodas visdažādākās problēmas. Piemēram, daži vecāki neizrāda nekādu interesi par savu bērnu izglītību; savukārt citi mēģina konkurēt ar skolotājiem. Analizējot šo situāciju, kādā franču žurnālā bija teikts: ”Skolotājs vairs nav vienīgais kapteinis uz kuģa. Pārmērīgi uztraukdamies par bērnu sekmēm, vecāki kritizē mācību grāmatas, iztirzā un nopeļ mācību metodes un sāpīgi reaģē, tiklīdz viņu atvase saņem pirmo slikto atzīmi.” Tāda rīcība traucē skolotājiem pildīt savu uzdevumu.

Jehovas liecinieki uzskata, ka viņu bērni gūst daudz lielāku labumu, ja vecāki sadarbojas ar pedagogiem, aktīvi interesējoties par bērnu izglītību un piedāvājot savu palīdzību. Pēc viņu domām, šāda sadarbība ir jo īpaši svarīga tāpēc, ka pedagoga darbs mūsdienās kļūst aizvien grūtāks.

Tā kā skolu sistēma atspoguļo apkārtējo sabiedrību, skolas nav pasargātas no sabiedrības vispārējām problēmām. Pēdējos gados sociālās problēmas ir strauji saasinājušās. Raksturojot apstākļus kādā Amerikas Savienoto Valstu skolā, laikrakstā The New York Times bija teikts: ”Skolēni stundās guļ, viņi apdraud cits citu gaiteņos, kuru sienas ir aprakstītas, viņi pazemo tos, kas labi mācās. [..] Gandrīz visiem skolēniem jācīnās ar kādām problēmām: dažiem jārūpējas par bērniem, citiem vecāki atrodas ieslodzījumā, un vēl citi cieš no bandu vardarbības. Katru dienu gandrīz piektā daļa skolēnu neierodas skolā.”

 Īpaši satraucoša problēma, kas visā pasaulē kļūst arvien aktuālāka, ir vardarbība skolā. Gadījuma rakstura kautiņus, kuros tika liktas lietā dūres, ir nomainījusi šaušana un duršana, kas vairs nav nekas neparasts. Aizvien biežāk tiek lietoti ieroči, uzbrukumi kļūst aizvien nopietnāki, bērni ir gatavi uz vardarbību aizvien niecīgāku iemeslu dēļ un rīkojas varmācīgi jau no mazotnes.

Protams, ne visās zemēs stāvoklis ir tik drūms. Tomēr daudzās valstīs pedagogi sastopas ar tādu attieksmi, par kādu bija runāts franču nedēļas izdevumā Le Point: ”Skolotājs vairs netiek cienīts; viņam vairs nav autoritātes.”

Šāda necieņa pret vadību bīstami ietekmē visus bērnus. Tāpēc Jehovas liecinieki cenšas ieaudzināt savos bērnos paklausību un cieņu pret vadību — īpašības, kuru mūsdienu skolās bieži pietrūkst.