Dieva nodoma piepildījums tuvojas kulminācijai

Kad Dievs radīja zemeslodi, viņš bija iecerējis, lai uz tās taisnīgos apstākļos dzīvotu laimīgi cilvēki. Ja cilvēki ievērotu Dieva likumus, viņu dzīve nekad nebeigtos, taču pirmie divi cilvēki nepaklausīja Dievam, kļuva par grēciniekiem, un viņiem tika piespriests nāves sods. Pirmo cilvēku rīcības dēļ visi viņu pēcnācēji ir pakļauti grēkam un nāvei. (1. Mozus 1:27, 28; 2:16, 17; 3:1—19; Romiešiem 5:12.)

Dievs, kura vārds ir Jehova, nolēma likvidēt visas sekas, kādas uz Zemes bija radījusi nepaklausība un grēks. Noteiktā laikā Dievs pievērsa uzmanību Zemei un redzēja, ka uz tās dzīvo dievbijīgs vīrs, Ābrāms, kura vārdu Dievs izmainīja, nosaukdams viņu par Ābrahāmu. Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka tā pēcnācēji kļūs par lielu tautu un ka Dievs šajā tautā liks parādīties dzimumam, ar kura starpniecību tiks svētītas visas zemes ciltis. (1. Mozus 12:1—3; 18:18, 19; 22:18; Psalms 83:19, NW; Ebrejiem 11:8—16.)

Kad tuvojās beigām 16. gadsimts pirms mūsu ēras, Ābrahāma mazdēla Jēkaba jeb Izraēla pēcnācēji bija kļuvuši par 12 ciltīm, kas bija nonākušas verdzībā Ēģiptē. Jehova atbrīvoja izraēliešus no Ēģiptes un padarīja tos par tautu. Pie Sīnāja kalna viņš ar Mozus starpniecību deva tiem bauslību — nacionālu likumu kopumu. Jehova bija izraēliešu Ķēniņš, Tiesnesis un Likumdevējs. Izraēla tauta kļuva par Dieva izredzētu tautu, par viņa lieciniekiem, kas bija organizēti viņa nodoma īstenošanai. Izraēliešu tautā bija jāparādās Mesijam un jānodibina mūžīga valstība, kas dos labumu visu tautību cilvēkiem. (2. Mozus 19:5, 6; 1. Laiku 17:7—14; 1. Ķēniņu 4:20; 5:5; Jesajas 33:22; 43:10—12; Romiešiem 9:4, 5.)

15 gadsimtus vēlāk — tas ir, aptuveni pirms 2000 gadiem — Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu no debesīm uz Zemi, kur tas piedzima jaunai ebrejietei Marijai, kas bija jaunava. Dēls tika nosaukts par Jēzu, un viņam bija jāmanto Valstība, ko Dievs bija apsolījis viņa priekštecim Dāvidam. Kad Jēzum bija 30 gadi, Jānis Kristītājs viņu kristīja un Jēzus sāka sludināt Dieva Valstību. Dziedinādams slimos, Jēzus parādīja,  kādas svētības Valstība nākotnē sniegs cilvēcei. Ar uzskatāmu piemēru palīdzību viņš izskaidroja, kas tiek prasīts no visiem, kuri vēlas dzīvot mūžīgi. Pēc tam Jēzus tika nonāvēts pie staba, un viņa pilnīgā cilvēka dzīvība kļuva par izpirkumu, kas tika samaksāts cilvēces labā. (Mateja 1:18—24; 3:13—16; 4:17—23; 6:9, 10; 13. nodaļa; 20:28; Lūkas 1:26—37; 2:14; 4:43, 44; 8:1; Jāņa 3:16; Apustuļu darbi 10:37—39.)

Jēzus bija norādījis, ka mesiāniskā Valstība tiks nodibināta tālā nākotnē, pašreizējās sistēmas nobeigumā. Viņš bija stāstījis, ka tajā laikā viņš pats neredzami būs klāt debesīs, apveltīts ar Ķēniņa varu, un darīs savu klātbūtni zināmu ar to, ka pievērsīs uzmanību Zemei. Notikumi pasaulē liecina, ka kopš 1914. gada mēs dzīvojam šajā laikā. Kā jau Jēzus paredzēja, labā vēsts par Valstību tiek sludināta visā pasaulē par liecību visām tautām. Iznākums ir tāds, ka no visām tautām tiek pulcēti cilvēki, kas nostājas Dieva Valstības pusē. Šie cilvēki paliks dzīvi, kad ies bojā pašreizējā sistēma, un varēs dzīvot uz Zemes mūžīgi, valdot mesiāniskajai Valstībai. (Mateja 24. un 25. nodaļa; Atklāsmes 7:9—17.)

Mūsdienās daudzas baznīcas apgalvo, ka pildot Dieva gribu. Bet kā var pazīt patieso kristiešu draudzi? Šai nolūkā jums jāizpēta, kas Bībelē teikts par pirmā gadsimta kristiešu draudzi, un tad jāmēģina noteikt, kas mūsdienās seko tālaika kristiešu piemēram.

• Kāda nozīme Dieva nodoma īstenošanā bija Ābrahāmam un izraēliešiem?

• Ko Jēzus paveica ar savu kalpošanu, un kas tika panākts ar viņa nāvi?

• Kādi notikumi, par kuriem bija runāts pravietojumā, iezīmē mūsu laiku?