Sešpadsmitā nodaļa

Cerība nomāktiem gūstekņiem

Jesajas 55:1—13

1. Pastāstiet par izsūtīto ebreju dzīves apstākļiem Babilonā!

TAS bija drūms laikposms Jūdejas vēsturē. Tauta, ar ko Dievs bija slēdzis derību, bija ar varu aizvesta no savas zemes un tagad smaka gūstā Babilonā. Tiesa, ebrejiem bija piešķirta zināma brīvība viņu ikdienas dzīvē. (Jeremijas 29:4—7.) Daži apguva kādu amatu vai nodarbojās ar tirgošanos. * (Nehemijas 3:8, 31, 32.) Tomēr izsūtīto ebreju dzīve nebija viegla, jo viņi atradās nebrīvē — gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Noskaidrosim, kā tas izpaudās.

2., 3. Kā ebreju nonākšana trimdā ietekmēja Jehovas pielūgsmi?

² Kad Babilonijas karaspēks 607. gadā p.m.ē. izpostīja Jeruzalemi, tas ne tikai iznīcināja valsti, bet arī deva triecienu patiesajai pielūgsmei. Babilonieši izlaupīja un izpostīja Jehovas templi, kā arī padarīja neiespējamu priesteru kalpošanu, jo daļa Levija cilts vīriešu tika saņemti gūstā, bet citi — nogalināti. Tā kā vairs nebija ne pielūgsmes nama, ne altāra, ne organizētas priesteru kalpošanas, ebreji nevarēja nest patiesajam Dievam upurus pēc bauslības prasībām.

³ Dievbijīgie ebreji tomēr varēja saglabāt savu reliģisko  piederību, veicot apgraizīšanu un ievērojot bauslību tādā mērā, kādā tas bija iespējams. Piemēram, viņi varēja atturēties no aizliegtiem ēdieniem un ievērot sabatu. Bet, to darot, viņiem bija jābūt gataviem, ka viņus izsmies, jo babilonieši uzskatīja ebreju reliģiskos rituālus par muļķīgiem. Trimdinieku nomāktība atspoguļojas psalmu sacerētāja vārdos: ”Pie Bābeles upēm — tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles mēs tur pakārām vītolos, jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: ”Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!”” (Psalms 137:1—3.)

4. Kāpēc ebrejiem nebija vērts gaidīt glābšanu no citām tautām, un kas viņiem varēja palīdzēt?

⁴ Kur trimdā nonākušie ebreji varēja gūt mierinājumu? Kas viņus varēja izglābt? Tās noteikti nebija apkārtējās tautas, kas nebija spējīgas mēroties spēkiem ar Babilonijas karaspēku, turklāt daudzas no tām bija naidīgi noskaņotas pret ebrejiem. Tomēr stāvoklis nebija bezcerīgs. Jehova, pret ko ebreji bija sacēlušies, kad tauta vēl bija brīva, savā žēlsirdībā vērsās pie viņiem ar iepriecinošu aicinājumu, kaut arī tagad viņi atradās izsūtījumā.

”Nāciet pie ūdens”

5. Ko nozīmē aicinājums ”Nāciet pie ūdens”?

⁵ Ar Jesajas starpniecību Jehova pravietiski uzrunā ebrejus, kas atrodas trimdā Babilonā: ”Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!” (Jesajas 55:1.) Tie ir dziļi simboliski vārdi. Padomāsim, piemēram, par aicinājumu  ”Nāciet pie ūdens”. Bez ūdens nevar pastāvēt dzīvība, un cilvēki bez tā var izdzīvot tikai kādu nedēļu. Jehova trāpīgi izmanto salīdzinājumu ar ūdeni, lai paskaidrotu, kā viņa vārdi ietekmēs trimdā nonākušos ebrejus. Šī vēsts viņus atspirdzinās kā vēsa ūdens malks karstā dienā. Tā palīdzēs viņiem pārvarēt nomāktību un veldzēs viņu slāpes pēc patiesības un taisnīguma. Tā dos viņiem cerību, ka izsūtījumam pienāks gals un viņi atgūs brīvību. Taču, lai gūtu labumu no Dieva vēsts, izsūtītajiem ebrejiem tā būs ”jādzer” — būs jāpievērš tai uzmanība un jārīkojas saskaņā ar to.

6. Kādu labumu ebreji gūs, ja viņi pirks ”vīnu un pienu”?

⁶ Jehova piedāvā arī ”vīnu un pienu”. Piens stiprina jaunu organismu un palīdz bērnam augt. Gluži tāpat  Jehovas vārdi garīgi spēcinās viņa tautu un ļaus tai nostiprināt attiecības ar viņu. Savukārt vīnu bieži lieto, kad kaut kas tiek svinēts. Bībelē vīns tiek minēts, runājot par labklājību un prieku. (Psalms 104:15.) Mudinādams savu tautu ”pirkt.. vīnu”, Jehova apliecina, ka tad, ja cilvēki no sirds atgriezīsies pie patiesās pielūgsmes, viņi varēs ”no visas sirds priecāties”. (5. Mozus 16:15; Psalms 19:9; Salamana Pamācības 10:22.)

7. Kāpēc Jehovas līdzjūtība pret trimdiniekiem ir ievērības cienīga, un ko mēs par viņu mācāmies?

⁷ Cik žēlsirdīgi rīkojas Jehova, piedāvādams izsūtītajiem ebrejiem tādu garīgu atspirdzinājumu! Viņa līdzjūtība ir ievērības cienīga vēl jo vairāk tāpēc, ka ebreji bieži ir bijuši stūrgalvīgi un dumpīgi, un viņi nepavisam nav pelnījuši Jehovas labvēlību. Taču vairākus simtus gadu iepriekš Dāvids kādā no psalmiem rakstīja: ”Žēlīgs un lēnīgs ir tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.” (Psalms 103:8, 9.) Jehova nevis atmet savu tautu, bet gan sper pirmo soli ceļā uz samierināšanos. Viņš tik tiešām ir Dievs, kam ”patīk žēlastība”. (Mihas 7:18.)

Paļāvība, kas neattaisnojas

8. Uz ko ebreji ir paļāvušies, un kādu brīdinājumu viņi nav ņēmuši vērā?

⁸ Līdz šim daudzi ebreji nav pilnībā paļāvušies uz to, ka Jehova viņus izglābs. Piemēram, pirms Jeruzalemes krišanas tās valdnieki lūdza palīdzību spēcīgām valstīm, pārnestā nozīmē pārkāpjot laulību gan ar Ēģipti, gan ar Babilonu. (Ecēhiēla 16:26—29; 23:14.) Jeremija  viņus pamatoti brīdināja: ”Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kuŗa sirds atkāpjas no tā Kunga!” (Jeremijas 17:5.) Tomēr Dieva tauta rīkojās tieši tā.

9. Kādā veidā daudzi ebreji ”maksā naudu par to, kas nav maize”?

⁹ Tagad ebrejus ir aizvedusi gūstā viena no tautām, uz kurām viņi paļāvās. Vai viņi no tā kaut ko ir iemācījušies? Iespējams, daudzi neko nav sapratuši, jo Jehova vaicā: ”Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam?” (Jesajas 55:2a.) Ja ebreji, kas atrodas trimdā, paļaujas nevis uz Jehovu, bet uz kādu citu, tad viņi ”maksā naudu par to, kas nav maize”. Viņi nevar cerēt, ka viņus atbrīvos babilonieši, kas nemēdz atlaist gūstekņus mājās. Babilona tīko sagrābt jaunas teritorijas, tajā valda peļņas kāre un viltus reliģija, un izsūtītie ebreji no tās neko labu nevar gaidīt.

10. a) Kā Jehova atalgos izsūtītos ebrejus, ja tie viņu uzklausīs? b) Kādu derību Jehova ir slēdzis ar Dāvidu?

¹⁰ Jehova lūdz savu tautu: ”Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele [”tad jūsu dvēsele dzīvos”, LB-26]! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais manas žēlastības apsolījums.” (Jesajas 55:2b, 3.) Garīgā ziņā nepaēdusī tauta var cerēt vienīgi uz Jehovu, kas pie tās pravietiski vēršas ar Jesajas starpniecību. No tā, vai cilvēki uzklausīs Dieva sūtīto vēsti, ir atkarīga viņu dzīvība, jo Dievs norāda, ka tādā gadījumā viņu ”dvēsele dzīvos”. Bet kas ir ”mūžīgā derība”, ko Jehova noslēgs ar tiem, kuri viņu uzklausa? Tā ir nosaukta  par ”Dāvidam doto.. žēlastības apsolījumu”. Pirms vairākiem simtiem gadu Jehova apsolīja Dāvidam, ka tā tronis ”nesatricināms būs mūžīgi”. (2. Samuēla 7:16.) Tātad pravietojumā minētā ”mūžīgā derība” ir saistīta ar valdīšanu.

Mūžīgas Valstības pastāvīgs mantinieks

11. Kāpēc trimdiniekiem, kas atrodas Babilonā, Dāvidam dotā Dieva solījuma piepildīšanās varētu likties nereāla?

¹¹ Doma par valdnieku no Dāvida dzimtas izsūtītajiem ebrejiem varbūt liekas nereāla. Viņi ir zaudējuši savu zemi un nacionālo neatkarību. Tomēr tas ir tikai pagaidu stāvoklis, jo Jehova nav aizmirsis savu derību ar Dāvidu. Lai cik neticami tas būtu no cilvēku viedokļa, Dieva nodoms par mūžīgu Valstību, kurā valdīs kāds no Dāvida pēcnācējiem, īstenosies. Bet kā un kad tas notiks? 537. gadā p.m.ē. Jehova atbrīvo savu tautu no Babilonas gūsta un ļauj tai atgriezties dzimtenē. Taču mūžīga valsts tad neizveidojas, jo ebreji ir pakļauti citai pagānu lielvalstij, Mēdijai un Persijai. Tautu laiki, kas tām atvēlēti valdīšanai, vēl nav beigušies. (Lūkas 21:24.) Izraēlā nav ķēniņa, un solījums, ko Jehova ir devis Dāvidam, vēl gadsimtiem ilgi paliks nepiepildīts.

12. Ko Jehova izdarīja, tuvinādams piepildījumam solījumus, kas bija ietverti ar Dāvidu slēgtajā derībā par Valstību?

¹² Vairāk nekā 500 gadus pēc izraēliešu atbrīvošanas no Babilonas gūsta Jehova izdarīja kaut ko ļoti svarīgu, tuvinādams piepildījumam derībā par Valstību ietvertos solījumus, — viņš no debesīm pārvietoja sava pirmdzimtā Dēla, visas radības pirmsākuma, dzīvību ebreju jaunavas Marijas klēpī. (Kolosiešiem 1:15—17.)  Paziņodams par šo notikumu, Jehovas eņģelis Marijai sacīja: ”Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni, un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” (Lūkas 1:32, 33.) Tātad Jēzus piedzima ķēnišķīgajā Dāvida dzimtā un mantoja tiesības valdīt. Pēc varas saņemšanas Jēzum bija jāvalda ”mūžīgi”. (Jesajas 9:6; Daniēla 7:14.) Līdz ar to bija radīti visi priekšnoteikumi, lai piepildītos pirms daudziem gadsimtiem izteiktais Jehovas solījums dot ķēniņam Dāvidam pastāvīgu mantinieku.

Pavēlnieks tautām

13. Kā Jēzus gan savas kalpošanas laikā, gan pēc pacelšanās debesīs bija ”tautām par liecinieku”?

¹³ Ko šis nākamais ķēniņš darīs? Jehova paziņo: ”Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku.” (Jesajas 55:4.) Kad Jēzus pieauga, viņš kļuva par Jehovas pārstāvi uz zemes, par Dieva liecinieku tautām. Kamēr viņš bija cilvēks, viņa kalpošana bija domāta ”Israēla cilts pazudušām avīm”. Taču neilgi pirms aiziešanas debesīs Jēzus teica saviem sekotājiem: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas.. ..redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mateja 10:5, 6; 15:24; 28:19, 20.) Saskaņā ar šiem vārdiem vēsts par Valstību ar laiku tika sludināta arī neebrejiem, un daļa no viņiem paši pieredzēja, kā piepildās ar Dāvidu slēgtajā derībā ietvertie solījumi. (Apustuļu darbi 13:46.) Tātad Jēzus pat pēc savas nāves, augšāmcelšanas un pacelšanās  debesīs joprojām bija ”tautām par liecinieku”, kas liecināja par Jehovu.

14., 15. a) Kā Jēzus apliecināja, ka viņš ir ”priekšnieks un pavēlnieks”? b) Kāda perspektīva bija cilvēkiem, kas kļuva par Jēzus sekotājiem pirmajā gadsimtā?

¹⁴ Jēzum bija jābūt arī ”par priekšnieku un pavēlnieku”. Atbilstoši šim pravietiskajam aprakstam Jēzus, būdams uz zemes, visā pilnībā atzina savu pienākumu būt galvam un uzņēmās vadību visdažādākajos veidos. Pie viņa nāca milzīgi cilvēku pulki, viņš tiem mācīja patiesības vārdus un paskaidroja, kādu labumu gūst tie, kas seko viņa vadībai. (Mateja 4:24; 7:28, 29; 11:5.) Jēzus deva vērtīgus norādījumus saviem mācekļiem, sagatavodams tos plašajai sludināšanai, kas bija gaidāma nākotnē. (Lūkas 10:1—12; Apustuļu darbi 1:8; Kolosiešiem 1:23.) Trīsarpus gadu laikā Jēzus izveidoja pamatu vienotai, starptautiskai draudzei, kurā vēlāk bija tūkstošiem cilvēku no daudzām tautām. Šāds grandiozs uzdevums varēja būt pa spēkam tikai īstam ”priekšniekam un pavēlniekam”. *

¹⁵ Tie, kas tika sapulcināti pirmā gadsimta kristiešu draudzē, tika svaidīti ar Dieva svēto garu, un viņiem bija perspektīva kļūt par Jēzus līdzvaldniekiem debesu Valstībā. (Atklāsmes 14:1.) Taču Jesajas pravietojumā norādīts ne tikai uz agrīnās kristietības laiku. Fakti liecina, ka Jēzus Kristus kļuva par Dieva Valstības Ķēniņu tikai 1914. gadā. Neilgi pēc tam svaidītie kristieši  uz zemes nonāca situācijā, kurai bija daudz kopīga ar situāciju, kādā sestajā gadsimtā p.m.ē. atradās izsūtītie ebreji. Tas, ko pieredzēja šie kristieši, ir Jesajas pravietojuma lielākais piepildījums.

Gūsts un atbrīvošana mūsu laikos

16. Kādas nelaimes notika pēc tam, kad Jēzus 1914. gadā sāka valdīt?

¹⁶ 1914. gadā, kad Jēzus kļuva par Ķēniņu, pasaulē sākās vēl nepieredzētas nelaimes. Kāpēc tā notika? Iemesls bija tas, ka Jēzus, kļuvis par Ķēniņu, izdzina no debesīm Sātanu un citas ļaunās garīgās būtnes. Kad Sātans bija nomests uz zemes, viņš uzsāka karu ar atlikušajiem jeb ”pārējiem” svētajiem — svaidīto kristiešu atlikumu. (Atklāsmes 12:7—12, 17.) Šie notikumi sasniedza kulmināciju 1918. gadā, kad sludināšana praktiski apstājās un Sargtorņa biedrības atbildīgās amatpersonas tika ieslodzītas cietumā, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām musināšanā. Tā Jehovas mūsdienu kalpi nonāca garīgā nebrīvē, kas atgādināja seno ebreju izsūtījumu. Viņiem bija celta liela neslava.

17. Kā svaidīto stāvoklis izmainījās 1919. gadā, un kā viņi tika stiprināti?

¹⁷ Taču svaidītie Dieva kalpi nepalika nebrīvē ilgi. 1919. gada 26. martā apcietinātās biedrības amatpersonas tika atbrīvotas, un vēlāk tika atsauktas visas tām izvirzītās apsūdzības. Jehova bagātīgi deva savai atbrīvotajai tautai svēto garu, piešķirdams tai spēku gaidāmajam darbam, un viņa tauta ar prieku atsaucās uz aicinājumu ”ņemt dzīvības ūdeni bez maksas”. (Atklāsmes 22:17.) Tā pirka ”maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu” un saņēma garīgu stiprinājumu, jo drīzumā darbībai bija jāvēršas plašumā — tas  bija brīnišķīgs notikumu pavērsiens, ko svaidīto atlikums nebija paredzējis.

Liels pulks pievienojas Dieva svaidītajiem

18. Kādās divās grupās var iedalīt Jēzus Kristus mācekļus, un ko šīs grupas veido mūsdienās?

¹⁸ Jēzus mācekļiem ir divējādas nākotnes izredzes. Vispirms tika sapulcināts ”mazais ganāmais pulciņš” — 144 000 svaidīto kristiešu, gan ebreju, gan neebreju, kas veido ”Dieva Israēlu” un kam ir perspektīva kopā ar Jēzu valdīt viņa debesu Valstībā. (Lūkas 12:32; Galatiešiem 6:16; Atklāsmes 14:1.) Savukārt pēdējās dienās ir parādījies ”liels pulks” ”citu avju”. Šiem cilvēkiem ir iespēja mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes. Pirms lielo bēdu sākuma lielais pulks, pie kura piederošo cilvēku skaits nav precīzi noteikts, kalpo kopā ar mazo ganāmo pulciņu, abas grupas veido ”vienu ganāmo pulku”, un tām ir ”viens gans”. (Atklāsmes 7:9, 10; Jāņa 10:16.)

19. Kā ”tautas”, ko Dieva Izraēls agrāk nepazina, atsaucās uz aicinājumu, ko izteica šī garīgā tauta?

¹⁹ Norāde uz lielā pulka sapulcināšanu ir atrodama Jesajas pravietojuma vārdos: ”Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā, dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis.” (Jesajas 55:5.) Pēc atbrīvošanas no garīgā gūsta svaidīto atlikums sākumā nesaprata, ka pirms Harmagedona ar viņu starpniecību Jehovas pielūgsmē tiks sapulcētas lielas ”tautas”. Taču, laikam ejot, svaidītajiem pievienojās daudzi godprātīgi cilvēki, kas nebija aicināti debesu dzīvei, un sāka kalpot Jehovam tikpat dedzīgi kā viņi. Šie jaunpienācēji pamanīja, ka Dieva tauta ir paaugstināta, un atzina,  ka Jehova ir tās vidū. (Cakarijas 8:23.) 20. gadsimta 30. gados svaidītie saprata, kas īsti ir šī grupa, kuras locekļu skaits pastāvīgi palielinājās. Svaidītajiem kļuva skaidrs, ka cilvēku pulcēšanā vēl būs daudz darāmā. Pie Dieva izredzētās tautas nāca liels pulks, kas vēlējās būt ar to kopā, un darīja to pilnīgi pamatoti.

20. a) Kāpēc mūsdienās ir ļoti svarīgi ”meklēt to Kungu”, un kā to var darīt? b) Kā Jehova izturēsies pret tiem, kas viņu meklē?

²⁰ Jesajas laikā izskanēja aicinājums: ”Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jesajas 55:6.) Patlaban šie vārdi ir ļoti aktuāli gan Dieva Izraēlam, gan lielajam pulkam, kas joprojām skaitliski aug. Jehovas svētības var saņemt tikai ar zināmiem noteikumiem, turklāt viņa izteiktais aicinājums nebūs spēkā mūžīgi. Tagad ir īstais laiks censties iegūt Dieva labvēlību. Kad pienāks Jehovas noteiktais soda izpildes laiks, to darīt būs par vēlu. Tāpēc Jesaja raksta: ”Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, — un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jesajas 55:7.)

21. Kā izraēlieši ir lauzuši savu priekšteču doto solījumu?

²¹ No vārdiem ”lai atgriežas pie tā Kunga” var redzēt, ka tiem, kam jānožēlo grēki, kādreiz jau ir bijušas labas attiecības ar Dievu. Minētais izteiciens atgādina, ka daudzējādā ziņā šī Jesajas pravietojumu daļa pirmo reizi piepildās uz Babilonu izsūtīto ebreju dzīvē. Pirms daudziem gadsimtiem trimdinieku priekšteči paziņoja par savu apņēmību paklausīt Jehovam: ”Lai tāla mums ir doma, ka mēs to Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem!” (Jozuas 24:16.) Vēsture liecina, ka tā viņi tomēr rīkojās — un ne vienu reiz  vien. Tieši ticības trūkuma dēļ Dieva tauta ir nonākusi trimdā Babilonā.

22. Kāpēc Jehova norāda, ka viņa domas un viņa ceļi ir augstāki par cilvēku domām un ceļiem?

²² Bet kas notiks, ja izraēlieši nožēlos grēkus? Ar Jesajas starpniecību Jehova apliecina, ka viņš ir ”bagāts žēlastībā”. Tad viņš turpina: ””Jo manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav mani ceļi”, — saka tas Kungs. ”Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un manas domas pār jūsu domām.”” (Jesajas 55:8, 9.) Jehova ir pilnīgs, viņa domas un viņa ceļi ir nesasniedzami augsti. Pat viņa žēlastība ir tāda, kādu cilvēki nekad nevarēs paust. Kad mēs piedodam citam cilvēkam, tas nozīmē, ka viens grēcinieks ir piedevis otram. Mēs apzināmies, ka agrāk vai vēlāk mums pašiem būs nepieciešama kāda cita cilvēka piedošana. (Mateja 6:12.) Bet Jehova, kaut gan viņam nekad nav vajadzīga piedošana, piedod citiem, jo ir ”bagāts žēlastībā”. Viņš ir ārkārtīgi mīlošs un laipns Dievs. Savā žēlsirdībā  Jehova atver debesu logus un sūta svētības tiem, kas no visas sirds atgriežas pie viņa. (Maleahija 3:10.)

Kādas svētības saņem tie, kas atgriežas pie Jehovas

23. Kā Jehova ilustrē, cik lielā mērā var paļauties uz to, ka viņa teiktais piepildīsies?

²³ Jehova apsola savai tautai: ”Kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jesajas 55:10, 11.) Viss, ko Jehova saka, noteikti piepildīsies. Tāpat kā lietus un sniegs, kas nāk no debesīm, izpilda savu uzdevumu, veldzējot zemi un liekot tai nest augļus, arī Jehovas vārds, kas nāk no viņa mutes, ir pilnīgi uzticams. Viņš izpildīs to, ko ir solījis, — par to nav ne mazāko šaubu. (4. Mozus 23:19.)

24., 25. Kādas svētības saņem izsūtītie ebreji, kas rīkojas saskaņā ar vēsti, kuru Jehovas uzdevumā sludina Jesaja?

 ²⁴ Tāpēc, ja ebreji ņems vērā pravietiskos vārdus, ko viņiem vēstī Jesaja, Jehova viņus noteikti izglābs, kā ir solījis. Tādā gadījumā viņi pieredzēs lielu prieku. Jehova paziņo: ”Ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jesajas 55:12, 13.)

²⁵ 537. gadā p.m.ē. izsūtītie ebreji patiešām ar prieku iziet no Babilonas. (Psalms 126:1, 2.) Ieradušies Jeruzalemē, viņi redz, ka zeme, kas desmitiem gadu ir bijusi pamesta, ir aizaugusi ar ērkšķiem un dadžiem. Taču Dieva tautai, kas atgriezusies dzimtenē, ir brīnišķīga iespēja piedalīties atjaunošanā. Ērkšķu un dadžu vietā izaug staltas cipreses un mirtes. Jehovas svētības ir skaidri redzamas, un tauta viņam kalpo ar gavilēm. Ir tā, it kā priecātos pati zeme.

26. Kādos brīnišķīgos apstākļos mūsdienās atrodas Dieva tauta?

²⁶ 1919. gadā svaidīto kristiešu atlikums tika atbrīvots no garīgā gūsta. (Jesajas 66:8.) Tagad svaidītie kopā ar ”citu avju” lielo pulku ar prieku kalpo Dievam garīgā paradīzē. Viņi ir atbrīvojušies no jebkādas Bābeles ietekmes un ieguvuši Jehovas labvēlību, un tas Jehovam ir ”par slavu”. Svaidīto garīgā labklājība sagādā godu Dieva vārdam un cildina viņu kā patiesu pravietojumu Dievu. Tas, ko Jehova ir izdarījis šo kristiešu labā, apliecina viņa dievišķumu un pierāda, ka viņš tur doto vārdu un ir žēlsirdīgs pret tiem, kas nožēlo savus grēkus. Visiem, kas ”pērk maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu”, ir iespēja ar prieku kalpot viņam mūžīgi.

[Zemsvītras piezīmes]

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 234. lpp.]

Garīgi izslāpušie ebreji tiek aicināti: ”Nāciet pie ūdens!” — un: ”Pērciet.. vīnu un pienu!”

 [Attēls 239. lpp.]

Jēzus pierādīja, ka viņš ir tautām ”par priekšnieku un pavēlnieku”

[Attēli 244., 245. lpp.]

”Bezdievis lai atstāj savu ceļu”