Grēku nožēlas lūgšana
Divdesmit piektā nodaļa
Grēku nožēlas lūgšana
1., 2. a) Kāpēc Jehova reizēm kādu pārmāca? b) Kādas izvēles priekšā būs ebreji, kad būs saņēmuši pārmācību no Jehovas?
JERUZALEMES un tās tempļa izpostīšana 607. gadā p.m.ē. bija pārmācība, ko īstenoja Jehova, viņa ārkārtīgi lielās neapmierinātības izpausme. Nepaklausīgā Jūdejas tauta bija pelnījusi bargu sodu, tomēr Jehova nevēlējās pavisam iznīcināt ebrejus. Apustulis Pāvils, rakstīdams par to, kāpēc Jehova kādu pārmāca, izteica šādu domu: ”Katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebrejiem 12:11.)
2 Kā ebreji reaģēs uz to, kas ar viņiem notiks? Vai pārmācību, kas nāk no Jehovas, viņi uztvers ar naidu? (Psalms 50:16, 17.) Vai arī pieņems to un centīsies kaut ko iemācīties? Vai viņi nožēlos grēkus un tiks dziedināti? (Jesajas 57:18; Ecēhiēla 18:23.) No Jesajas pravietojuma var redzēt, ka vismaz daļai agrāko Jūdejas iedzīvotāju pārmācība nāks par labu. 63. nodaļas pēdējos pantos un 64. nodaļā Jūdejas iedzīvotāji ir attēloti kā nožēlas pārņemta tauta, kas tuvojas Jehovam ar sirsnīgu lūgumu. Pravietis Jesaja, runājot savu tautiešu vārdā, kuri nākotnē nonāks trimdā, vēršas pie Dieva ar grēku nožēlas lūgšanu. Tajā viņš par gaidāmajiem notikumiem runā tā, it kā tie risinātos viņa acu priekšā.
Līdzjūtīgs tēvs
3. a) Kā Jesaja savā pravietiskajā lūgšanā cildina Jehovu? b) Kā no Daniēla lūgšanas ir redzams, ka Jesajas pravietiskā lūgšana atspoguļo to, kā Babilonā jūtas ebreji, kas nožēlo grēkus? (Skat. ielogojumu 362. lpp.)
3 Jesaja lūdz Jehovu: ”Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no sava svētā godības mājokļa!” Pravietis runā par garīgajām debesīm, kur mīt Jehova un neredzamās garīgās būtnes. Pauzdams trimdā esošo ebreju domas, Jesaja turpina: ”Kur ir tava sirds degsme un tavs varoņa spēks, tavas sirds trauksme un tava žēlastība? Neturies tomēr pret mani!” (Jesajas 63:15.) Jehova nav ļāvis izpausties savai varai un ir apvaldījis dziļākās jūtas pret savu tautu — ”[savas] sirds trauksmi un [savu] žēlastību”. Tomēr Jehova ir ebreju tautas ”Tēvs”. Pēc miesas tauta ir cēlusies no Ābrahāma un Izraēla (Jēkaba), bet, ja šie vīri atdzīvotos, viņi varētu arī atteikties no saviem pēcnācējiem, kas ir kļuvuši par atkritējiem. Jehova ir līdzjūtīgāks par viņiem. (Psalms 27:10.) Jesaja ar pateicību saka: ”Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir tavs vārds.” (Jesajas 63:16.)
4., 5. a) Vai Jehova ir vainojams tajā, ka viņa tauta ir nomaldījusies no viņa ceļiem? b) Kādu pielūgsmi Jehova vēlas saņemt?
4 Izjusti ir nākamie Jesajas vārdi: ”Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no taviem ceļiem un apcietināji mūsu sirdi, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir tavs īpašums!” (Jesajas 63:17.) Jesaja lūdz, lai Jehova atkal pievērš uzmanību saviem kalpiem. Jehova, protams, nav vainojams tajā, ka cilvēku sirds ir kļuvusi cieta un viņi vairs nebīstas Dievu. Taču viņš to ir pieļāvis, un tagad ebreji izmisumā žēlojas, ka Jehova viņiem ir devis šādu brīvību. (2. Mozus 4:21; Nehemijas 9:16.) Viņi vēlas, kaut Jehova būtu iejaucies un atturējis viņus no aplamas rīcības.
5 Bet Dievs pret cilvēkiem tā neizturas. Viņš tiem ir piešķīris gribas brīvību un ļauj pašiem izlemt — klausīt viņam vai neklausīt. (5. Mozus 30:15—19.) Jehova vēlas, lai cilvēki viņu pielūdz ar sirdi un prātu, patiesas mīlestības mudināti. Tāpēc viņš ļauj ebrejiem pašiem izvēlēties, kā rīkoties, kaut arī līdz ar to tiem rodas iespēja sacelties pret viņu. Šādā nozīmē viņš ir apcietinājis cilvēku sirdi. (2. Laiku 36:14—21.)
6., 7. a) Kādas sekas ir tam, ka ebreji ir pametuši Jehovas ceļus? b) Kāda veltīga vēlēšanās tiek izteikta, un ko ebrejiem nav pamata gaidīt?
6 Tālāk Jesaja pravietiski apraksta tautas aplamās rīcības sekas: ”Tikai īsu laiku tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina tavu svēto vietu. Mums klājās kā tādiem, pār kuŗiem Tu it kā ne mūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc tava vārda.” (Jesajas 63:18, 19.) Kādu laiku Jehovas tautai bija viņa svētā vieta, bet pēc tam Jehova pieļāva, ka šī vieta tiek izpostīta un tauta — aizvesta trimdā. Kad tas notika, bija tā, it kā nebūtu pastāvējusi nekāda derība starp viņu un Ābrahāma pēcnācējiem un it kā tie nebūtu saukti pēc viņa vārda. Tagad ebreji, kas atrodas gūstā Babilonā, izjūt bezcerību un sauc: ”Ak kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos tava vaiga priekšā! Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, — ka tā tavs vārds lai kļūtu pazīstams taviem pretiniekiem, ka tā lai pagāni drebētu tavā priekšā!” (Jesajas 64:1, 2.) Jehova ir pietiekami varens, lai glābtu. Viņš varētu nonākt zemē un cīnīties savas tautas labā, pāršķelt debesīm līdzīgās pārvaldes sistēmas un satriekt kalniem līdzīgās lielvalstis. Jehova varētu padarīt savu vārdu pazīstamu, ar dedzību aizstāvēdams savu tautu.
7 Jehova tā jau ir rīkojies pagātnē. Jesaja raksta: ”Kad tu bijājamas lietas darīji, ko mēs [nebūtu] gaidīj[u]ši, tu nolaidies, tavā priekšā izkus[a] tie kalni.” (Jesajas 64:3, LB-1825.) Šie iespaidīgie darbi apliecināja Jehovas varu un dievišķību. Taču neuzticīgajiem ebrejiem, kas dzīvo Jesajas laikā, nav pamata gaidīt, ka Jehova šādi rīkosies viņu labā.
Tikai Jehova spēj glābt
8. a) Ar ko Jehova atšķiras no tautu viltus dieviem? b) Kāpēc Jehova neglābj savu tautu, kaut gan spētu to izdarīt? c) Kā Pāvils citē un paskaidro Jesajas grāmatas 64. nodaļas 4. pantu? (Skat. ielogojumu 366. lpp.)
8 Viltus dievi nespēj glābt savus kalpus. Jesaja raksta: ”Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu. Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas tavos ceļos piemin Tevi.” (Jesajas 64:4, 5a.) Vienīgi Jehova ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (Ebrejiem 11:6.) Viņš pasargā tos, kas rīkojas taisnīgi un viņu atceras. (Jesajas 30:18.) Taču par ebrejiem to nevar teikt. Jesaja saka Jehovam: ”Ir iedegušās tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot.” (Jesajas 64:5b.) Tā kā Dieva tauta jau ilgu laiku ir nemitīgi grēkojusi, Jehovam nav nekāda pamata apvaldīt savas dusmas un to glābt.
9. Uz ko var cerēt ebreji, kas nožēlo grēkus, un ko no tā var mācīties?
9 Ebreji nevar izmainīt pagātni, bet, ja viņi nožēlos grēkus un atgriezīsies pie tīrās pielūgsmes, viņi var cerēt uz piedošanu un svētībām nākotnē. Noteiktā laikā Jehova atalgos cilvēkus, kas nožēlo grēkus, atbrīvojot viņus no Babilonas gūsta. Taču viņiem jābūt pacietīgiem. Kaut arī viņi nožēlo grēkus, Jehova nemainīs paredzēto notikumu laiku. Bet cilvēki, kas paliks modri un pakļausies Jehovas gribai, var būt pārliecināti, ka beigu beigās tiks atbrīvoti. Arī kristieši mūsdienās pacietīgi gaida, kad Jehova rīkosies. (2. Pētera 3:11, 12.) Viņi ņem vērā apustuļa Pāvila vārdus: ”Nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9.)
10. Ko Jesaja savā lūgšanā godīgi atzīst?
10 Jesajas pravietiskā lūgšana ir kaut kas vairāk nekā grēksūdze. Tajā viņš godīgi atzīst, ka tauta nespēj pati sevi glābt. Pravietis raksta: ”Mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.” (Jesajas 64:6.) Izsūtījuma beigās ebreji, kas nožēlo grēkus, vairs nav atkritēji. Viņi ir pievērsušies Jehovam un sākuši rīkoties taisnīgi. Tomēr viņi ir nepilnīgi. Ja runa ir par grēku izlīdzināšanu, tad viņu labie darbi nav labāki par notraipītām drēbēm, kaut arī paši par sevi tie ir cildināmi. Jehova piedod nepelnīti, savas žēlsirdības dēļ, un viņa piedošanu nav iespējams nopelnīt. (Romiešiem 3:23, 24.)
11. a) Kādā garīgā stāvoklī atrodas lielākā daļa izsūtīto ebreju, un kāpēc tas tā ir? b) Kuru cilvēku ticība izsūtījuma laikā ir labs piemērs citiem?
11 Ko Jesaja redz, raugoties nākotnē? Pravietis lūgšanā saka: ”Nav neviena, kas piesauc tavu vārdu, kas uzmostas un tveŗas pie Tevis, jo Tu apslēp mums savu vaigu un atstāj mūs, ka mēs nonīkstam savos grēkos.” (Jesajas 64:7.) Tautas garīgais stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Cilvēki nepiesauc Dieva vārdu lūgšanā. Viņi gan vairs nepielūdz elkus, bet acīmredzot nenopietni izturas pret kalpošanu Dievam, nav ”neviena, kas.. uzmostas un tveŗas” pie Jehovas. Cilvēkiem nav labu attiecību ar Radītāju. Daži, iespējams, jūtas necienīgi griezties pie Jehovas lūgšanā, citi veic savus ikdienas darbus, nemaz nedomājot par viņu. Protams, trimdinieku vidū ir Daniēls, Hananja, Misaēls, Asarja un Ecēhiēls, kuru ticība ir labs piemērs citiem. (Ebrejiem 11:33, 34.) Kad 70 gadus ilgais izsūtījuma laiks tuvojas beigām, Hagajs, Cakarija, Zerubābels un augstais priesteris Jozua ir gatavi uzņemties vadību Jehovas vārda piesaukšanā. Taču Jesajas pravietiskajā lūgšanā aprakstīts trimdinieku lielākās daļas stāvoklis.
”Paklausība ir labāka nekā upuris”
12. Kā Jesaja apliecina, ka ebreji, kas nožēlo grēkus, vēlas mainīt savu rīcību?
12 Ebreji, kas nožēlo grēkus, vēlas mainīties. Runājot no viņu viedokļa, Jesaja lūdz Jehovu: ”Ak Kungs, Tu esi taču mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu izveidotājs, mēs visi esam tavu roku darbs.” (Jesajas 64:8.) Šajos vārdos atkal atzīts, ka Jehova ir Tēvs un Dzīvības Devējs. (Ījaba 10:9.) Ebreji, kas nožēlo grēkus, ir salīdzināti ar mīkstu mālu. Tie, kas pieņem pārmācību no Jehovas, tiek veidoti saskaņā ar Dieva prasībām. Taču tas ir iespējams vienīgi tad, ja Jehova, kas ir cilvēku izveidotājs, tiem piedod. Tāpēc Jesaja divas reizes lūdz, lai Jehova atceras, ka ebreji ir viņa tauta: ”Nedusmo, Kungs, tik ļoti un nepiemini mūžīgi mūsu noziegumu! Uzlūko jele mūs, mēs visi esam tava tauta!” (Jesajas 64:9.)
13. Kādā stāvoklī atrodas Izraēla zeme, kamēr Dieva tauta ir trimdā?
13 Izsūtījuma laikā ebreji cieš ne tikai tādēļ, ka viņi atrodas gūstā pagānu zemē. Tas, ka ir izpostīta Jeruzaleme un templis, sagādā negodu viņiem un viņu Dievam. Jesaja grēku nožēlas lūgšanā piemin dažus šī negoda cēloņus: ”Tavas svētās pilsētas ir kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze! Mūsu skaistais un svētais dievnams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un visas mūsu mīļās vietiņas ir drupās!” (Jesajas 64:10, 11.)
14. a) Kā Jehova brīdināja par situāciju, kas tagad ir izveidojusies? b) Kas ir svarīgāks par templi un upuriem, kuri tajā tika nesti, lai gan Jehovam bija prieks par tiem?
14 Protams, Jehova labi zina, kas ir noticis ar ebreju sentēvu zemi. Aptuveni 420 gadus pirms Jeruzalemes izpostīšanas viņš brīdināja savu tautu, ka tad, ja tā novērsīsies no viņa baušļiem un kalpos citiem dieviem, viņš to ”izdeldēs.. no tās zemes” un krāšņais templis kļūs par drupu kaudzi. (1. Ķēniņu 9:6—9.) Jehovam bija prieks par zemi, ko viņš bija devis savai tautai, par lielisko templi, kas bija uzcelts viņam par godu, un par upuriem, kas viņam tika nesti. Bet uzticība un paklausība ir daudz svarīgākas nekā taustāmas lietas, pat upuri. Pravietis Samuēls skaidri sacīja ķēniņam Saulam: ”Vai tad tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuŗiem nekā par paklausību tā Kunga balsij? — Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.” (1. Samuēla 15:22.)
15. a) Ar kādu jautājuma formā izteiktu pravietisku lūgumu Jesaja vēršas pie Jehovas, un kāda ir atbilde uz to? b) Kāpēc Jehova pavisam atteicās no Izraēla tautas?
15 Un tomēr — vai gan Izraēla Dievs varētu nolūkoties uz bēdīgo stāvokli, kādā atrodas viņa tauta, kas nožēlo grēkus, un neizjust līdzjūtību? Ar šādu jautājumu Jesaja pabeidz savu pravietisko lūgšanu. Izsūtīto ebreju vārdā viņš lūdz: ”Vai Tu, Kungs, to visu redzēdams, cietīsi klusu un mūs tik ļoti apbēdināsi?” (Jesajas 64:12.) Jehova patiešām piedod savai tautai, un 537. gadā p.m.ē. viņš tai ļauj atgriezties savā zemē, kur tā atjauno tīro pielūgsmi. (Joēla 2:13.) Taču vairākus simtus gadu vēlāk Jeruzaleme un tās templis atkal tika nopostīti un Dievs pavisam atteicās no tautas, ar ko bija slēdzis derību. Tas notika tāpēc, ka Jehovas tauta bija atkāpusies no viņa baušļiem un atraidījusi Mesiju. (Jāņa 1:11; 3:19, 20.) Šo iemeslu dēļ Jehova aizstāja izraēliešus ar jaunu, garīgu tautu — ”Dieva Israēlu”. (Galatiešiem 6:16; 1. Pētera 2:9.)
Jehova ”uzklausa lūgšanas”
16. Ko no Bībeles var uzzināt par to, kā Jehova piedod?
16 No tā, kas notika ar Izraēlu, var daudz ko mācīties. Mēs uzzinām, ka Jehova ir ”laipnīgs un piedod labprāt”. (Psalms 86:5.) Tā kā esam nepilnīgi, mēs varam iegūt glābšanu tikai tāpēc, ka viņš pret mums ir žēlsirdīgs un mums piedod. Ar pašu pūlēm vien mēs nevarētu saņemt šīs svētības. Taču jāatceras, ka Jehova nepiedod visiem bez izņēmuma. Dieva labvēlību iegūst tikai tie, kas nožēlo savus grēkus un atgriežas. (Apustuļu darbi 3:19.)
17., 18. a) Kā mēs varam zināt, ka Jehova patiesi interesējas par mūsu domām un izjūtām? b) Kāpēc Jehova ir pacietīgs pret grēcīgajiem cilvēkiem?
17 Tāpat mēs uzzinām, ka Jehova ļoti interesējas par mūsu domām un izjūtām, par kurām viņam stāstām lūgšanās. Viņš ”uzklausa lūgšanas”. (Psalms 65:3, 4.) Apustulis Pēteris apliecina: ”Tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un viņa ausis atvērtas viņu lūgšanām.” (1. Pētera 3:12.) Vēl mēs varam mācīties, ka grēku nožēlas lūgšanā pazemīgi jāatzīst savi grēki. (Salamana Pamācības 28:13.) Bet Dieva žēlsirdību nedrīkst uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. Bībelē kristiešiem izteikts brīdinājums, lai viņi ”Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši”. (2. Korintiešiem 6:1.)
18 Visbeidzot, mums kļūst skaidrs, kāpēc Dievs ir pacietīgs pret savu grēcīgo tautu. Apustulis Pēteris paskaidroja, ka Jehova ir pacietīgs, ”negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Tomēr tie, kas spītīgi neizmanto iespējas, kādas viņiem dod Dieva pacietība, beigu beigās tiks sodīti. Par to Bībelē teikts: ”[Jehova] ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, viņš dos mūžīgu dzīvību. Bet pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai — dusmas un bardzība!” (Romiešiem 2:6—8.)
19. Kādas īpašības Jehovam vienmēr būs raksturīgas?
19 Tā Dievs izturējās pret senajiem izraēliešiem. Mūsu attiecības ar Jehovu nosaka tie paši principi, jo viņš nemainās. Kaut arī vajadzības gadījumā Jehova soda, viņš vienmēr būs ”Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. (2. Mozus 34:6, 7.)
[Jautājumi studēšanai]
[Papildmateriāls/Attēli 362. lpp.]
Daniēla grēku nožēlas lūgšana
Pravietis Daniēls dzīvoja Babilonā visus 70 gadus, kamēr ebreji atradās trimdā. Sešdesmit astotajā izsūtījuma gadā, pētīdams Jeremijas pravietojumu, Daniēls saprata, ka izraēliešu uzturēšanās svešatnē tuvojas beigām. (Jeremijas 25:11; 29:10; Daniēla 9:1, 2.) Tad Daniēls griezās pie Jehovas lūgšanā, kurā visas ebreju tautas vārdā pauda grēku nožēlu. Daniēls raksta: ”Es griezos tad pie Dieva tā Kunga, vērsu pret Viņu savu seju, Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos. Es pielūdzu to Kungu, savu Dievu, tam izsūdzēdams savus grēkus.” (Daniēla 9:3, 4.)
Daniēls ar šo lūgšanu vērsās pie Dieva aptuveni divsimt gadu pēc tam, kad Jesaja pierakstīja pravietisko lūgšanu, kas tagad lasāma Jesajas grāmatas 63. un 64. nodaļā. Nav šaubu, ka grūtajos izsūtījuma gados ne mazums godprātīgu ebreju lūdza Jehovu, taču Bībelē ir izcelta tieši Daniēla lūgšana, kurā acīmredzot paustas daudzu dievbijīgu ebreju izjūtas. Tātad Daniēla lūgšana apliecina, ka Jesajas pravietiskā lūgšana patiešām atspoguļoja to, kā Babilonā jutās Dievam uzticīgie ebreji.
Pievērsiet uzmanību dažām paralēlēm starp Daniēla un Jesajas lūgšanām:
Jesajas 64:10, 11 Daniēla 9:16—18
[Papildmateriāls 366. lpp.]
”Ko acs nav redzējusi”
Apustuļa Pāvila vēstulē korintiešiem ir šāds citāts no Jesajas grāmatas: ”Tā ir, kā rakstīts: ”Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.”” (1. Korintiešiem 2:9.) * Ne Pāvila, ne Jesajas vārdi neattiecas uz to, ko Jehova ir sagatavojis savas tautas locekļiem, kuri iegūst debesu mantojumu, vai tiem, kuri dzīvos paradīzē uz zemes. Pāvils attiecina Jesajas teikto uz svētībām, kādas kristieši saņēma jau pirmajā gadsimtā, piemēram, Dieva dziļumu izpratni un garīgu gudrību, ko viņiem piešķīra Jehova.
Mēs varam saprast dziļus garīgus jautājumus tikai tad, kad ir pienācis Jehovas noteiktais laiks tos atklāt, un arī tad tikai ar nosacījumu, ka mēs esam garīgi noskaņoti cilvēki, kam ir ciešas attiecības ar Jehovu. Pāvils rakstīja par tiem, kas garīgā ziņā ir vāji. Viņu acs nevar saredzēt garīgas patiesības, un viņu auss tās nespēj sadzirdēt jeb saprast. Šādu cilvēku sirdī nav pat nojausmas par to, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kuri viņu mīl. Toties cilvēkiem, kas ir veltījuši sevi Dievam, — un Pāvils bija šāds cilvēks — Dievs to visu ir atklājis ar savu garu. (1. Korintiešiem 2:1—16.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 56. rk. Ebreju rakstos šie vārdi nav atrodami tieši tā, kā tos citēja Pāvils. Pēc visa spriežot, viņš ir izmantojis domas no Jesajas grāmatas 52. nodaļas 15. panta, 64. nodaļas 4. panta un 65. nodaļas 17. panta.
[Attēls 367. lpp.]
Jeruzaleme un templis Dieva tautai bija ”īsu laiku”
